No sendienām līdz mūsdienām – 15 gadus tapušajā monogrāfijā par ķoniņiem

Svaigs gaisa malks Latvijas vēstures izpētē – tā vēstures zinātņu doktors Kaspars Kļaviņš raksturo tikko klajā nākušo vēsturnieka Agra Dzeņa monogrāfiju, kuras pamatā ir ļoti apjomīgs pētījums par kuršu ķoniņiem. Vēsturnieks pie tās strādājis teju 15 gadus.

Monogrāfijai dots nosaukums „Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā”, un savā ziņā šis darbs kliedē arī iesakņojušos mītu par latviešu 700 gadu ilgo verdzību.

Kuršu ķoniņi ir ļoti interesanta, bet arī ļoti maz padziļināti pētīta iedzīvotāju grupa. Tieši šī iemesla dēļ par viņiem laika gaitā radušies dažādi mīti un pieņēmumi, kurus savā monogrāfijā tagad šķetina un kliedē vēsturnieks Agris Dzenis.

Viņa apjomīgais pētījums aptver laika posmu no 13.gadsimta līdz 20.gadsimta beigām un ļauj izsekot kuršu ķoniņu izcelsmei, īpašajam tiesiskajam stāvoklim, saimniekošanas veidam un tradīcijām.

Atšķirībā no citiem vietējiem iedzīvotājiem kuršu ķoniņi bija brīvi no klaušām un nodokļiem. Šīs privilēģijas viņi savulaik bija ieguvuši galvenokārt par uzticīgu dienestu Livonijas ordeņa labā.

„Ķoniņi 18. un 19.gadsimtā bija turīgāki nekā vairums zemnieku, jo viņiem nebija jāizšķērdē savs laiks, līdzekļi un spēki klaušās un nodevās, ko vajadzēja maksāt un pildīt gan kroņa, gan privāto muižu zemniekiem,” stāsta monogrāfijas autors Dzenis.

Kuršu ķoniņu apdzīvotie ciemi bija savdabīgi teritoriāli un saimnieciski veidojumi, kuriem analogu 19. un 20.gadsimtā Latvijā nebija. Ciemu iedzīvotāji bija pamatā ķoniņu dzimtai piederīgie, kuru pamata nodarbošanās bija zemkopība. Ķoniņi bija izslavēti ar savu viesmīlību, kā arī ar savām varenajām dzīrēm. „Kristību, kāzu un bēru gadījumā svinības notika vismaz trīs dienas, ja ne visu nedēļu. Šīm dzīrēm netika žēlots ne alus, ne ēdieni, un tika aicināti ne tikai ķoniņu piederīgie, bet arī kaimiņi no zemnieku kārtas,” norāda Dzenis.

Kuršu ķoniņi baznīcās sēdējā goda vietās, bet tajā pašā laikā viņi ļoti aktīvi piekopa arī senču tradīcijas, viņiem bija savas svētbirzis un īpaši mirušo godināšanas rituāli.

Kuršu ķoniņiem savu brīvību, protams, neiztiekot bez apdraudējumiem, izdevās saglabāt 700 gadu garumā. Viņu privilēģijas tika likvidētas pēc pirmās Latvijas brīvvalsts nodibināšanas. Latvijā vēl šobrīd dzīvo ne mazums cilvēku ar uzvārdiem, kas raksturīgi tikai Ķoniņu dzimtām, piemēram, Tontegode, Peniķis, Vidiņš, Šmēdiņš. Viņu vidū arī režisors Ivars Tontegode.

„Mūsu dzimta ir glabājusi, un es pats esmu rokās turējis lēņu tiesību dokumentus no 1320.gada. Mūsu ciltstēvs bija Krišjānis, kurš saņēma no ordeņa šīs te lēņu tiesības, un Tontegožu dzimtai šie dokumenti vienmēr nākuši līdzi. Es esmu pēctecis no Pliķu ciema, un mans vecvectēvs bija pēdējais Pliķu ciema vecākais,” stāsta Tontegode.

Kā uzskata Dzenis – kuršu ķoniņu 700 gadu brīvības pieredze ir atspēkojums mītam par latviešu 700 gadu verdzību, kā arī laba pieredze, no kā smelties atziņas mūsdienās. „Es vēlos, lai šī vēsturiskā pieredze, ko ir guvuši kuršu ķoniņi, noderētu mūsdienu Latvijas iedzīvotāju un latviešu dzīves labiekārtošanai, jo no šīs lēņavīru vēstures redzams, ka patiesu brīvību nodrošināja, pirmkārt, personiskā brīvība un, otrkārt, īpašuma brīvība. Brīvais īpašums piesaistīja cilvēku noteiktai vietai, un bija telpa, kur varēja īstenot personisko brīvību,” norāda Dzenis.

Agra Dzeņa monogrāfiju „Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā” papildina arī zīmējumi un fotogrāfijas, kurās var redzēt, kādi izskatījās kuršu ķoniņu brīvciemi, kā kuršu ķoniņi un ķoniņienes tērpās un kādi raksti, apģērbi un rotas viņiem bija iezīmīgi.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti