Arvīda Krieva filmā “Dancis pa trim” latviešu meitenes Sandras tēlā izmantoti Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsta motīvi. Tie atrodami arī Arvīda Griguļa propagandiskajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā”, pēc kura motīviem filmu savulaik uzņēma Aloizs Brenčs.
Tagad beidzot grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” savu dzīvesstāstu Valentīne Lasmane izstāsta pati. Grāmatā apkopotas viņas rakstītās piezīmes, atmiņas, kā arī intervijas ar viņu, ko vairāku gadu garumā veicis žurnālists Gaitis Grūtups, kurš ir arī grāmatas sastādītājs. To papildina fotoliecības un vēsturisko kontekstu skaidrojošas atsauces.
Viens no zinātniskajiem redaktoriem Kaspars Zellis stāsta: “Ja mēs paskatāmies viņas prototipa izmantošanu dažādi vērtētajos kultūras produktos, tad šī ir lieliska iespēja iepazīt Valentīni tādu, kāda viņa patiešām bija. Atmetot gan šīs savulaik Arvīda Griguļa uzliktās čekas matricas vai varbūt tādu pārāk romantizēto piesitienu Arvīda Krieva filmā.
Tik tiešām jāsaka, ka Valentīnes dzīvesstāsts ilustrē ļoti labi 20. gadsimta Latvijas vēsturi, kurā ir bijuši šie daudzie pagriezieni. Viņas stāstā mēs vēstures elpu ļoti labi varam sajust.”
Grāmata aptver Valentīnes Lasmanes dzīvi no bērnības līdz pat mūža nogalei. Mūžībā viņa devās 102 gadu vecumā, sagaidījusi Latvijas simtgadi.
Bērnībā viņa bija klusa un bailīga, vairāk sapņotājas tips. Jaunībā viņa apzināti mācījās savas bailes pārvarēt un kontrolēt, un tas viņai ļoti lieti noderēja, kad 40. gadu vidū viņa iesaistījās Latvijas Centrālās padomes organizētajā pretestībnieku grupā pret nacistu režīmu. Viņa savā dzīvoklī slēpa un glabāja ieročus, darbojās kā sakarniece, palīdzēja organizēt bēgļu laivas uz Zviedriju. Ne reizi vien šai saistībā piedzīvoja arī ļoti bīstamas situācijas.
“Frišenfelds iebāza man kabatā pistoli, teikdams – iespējams, noderēs. Mašīnā ir četri cilvēki, un mums visiem nav dokumentu. Nekad nebiju ieroci rokās turējusi. Aptaustīju to kabatā, gudrodama, kā lai rīkojos, ja noderēs. Kā noderēs? Kam? Es taču nemāku to lietot.” – Aktrises Baibas Brokas balsī tas ir fragments no grāmatas radiolasījuma, iestudēta Latvijas Radioteātrī neilgi pirms grāmatas iznākšanas.
1944. gadā ar vienu no pēdējām laivām Valentīne arī pati emigrēja uz Zviedriju, kur savukārt bija aktīva politieslodzīto aizstāvības akciju organizatore Rietumos.
Padomju gados viņa divreiz viesojās Latvijā, otrajā reizē nonāca Stūra mājā, desmit dienas čekā tika pratināta un izraidīta no Padomju Savienības.
Jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Radio ierakstītas vairākas intervijas ar viņu, vienā no tām viņa atceras, kā bēgusi no gestapo, lai līdz ar citiem apdraudētajiem nokļūtu Zviedrijā:
“Es biju laikam tajā grupā viena sieviete, un par to uzzināja vācu gestapo, tā kā es tiku tur sarakstos. Nu tad tā – tad, kad gestapo nāca pa durvīm iekšā, tad mani puiši izvilka mani pa logu jeb es izlēcu pa logu. Uz motocikleta aizbraucu uz krastu, uz Sārnates Bambaļiem. Man teica biedri, ka nu man ar pirmo laivu ir jāpazūd, jo es arī viņus padaru nedrošus, ja mani sameklēs, tad arī citus sameklēs vienu pēc otra.”
Kā uzsver Kaspars Zellis – tagad arī grāmatā izlasāmais Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts ir nozīmīgs gan dziļākai vēstures, gan arī cilvēcības izpratnei.
“Te ne tikai parādās Latvijas vēstures process, bet te parādās arī cilvēka tapšanas process.
Kādā veidā no vienkāršas, kautras meitenes izaug šī te pretestībniece, kas kļūst zināmā mērā par simbolu ļoti daudzām norisēm, kas Latvijā notiek 20. gadsimta vidū,” atzīmē Zellis.
Grāmata par Valentīni Lasmani aizsāk dzīvesstāstu grāmatu sēriju “Bezbailīgie”, kuras mērķis ir vēstīt par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas.
