Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas spēlfilmas “Neona pavasaris” pārstāvji

Arno Jundzes romāns “Es nemiršu nekad”

Nīcīgā dzīve un dumpis dzejā. Rakstnieks Arno Jundze par noslēgto dumpinieku Eduardu Veidenbaumu

"Dzeja – tā ir jaunība, bet laba proza dzimst tur, kur personiskā pieredze uzkrāta," saka Arno Jundze, jautāts, kādēļ prozā vērojamas jau citās jomās pieredzējušu autoru debijas. Arno Jundze ir Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstnieks un publicists, kurš raksta par plaša spektra tēmām, viņu lieliski pazīst arī bērnu un pusaudžu auditorijā ar darbiem "Ķiparu Ļerpatu Čieps" un "Kristofers un ēnu ordenis". Šogad izdevniecības "Dienas grāmata" sērijā "Es esmu..." klajā nācis viņa jaunākais romāns "Es nemiršu nekad" par pāragri mirušo, leģendāro dzejnieku Eduardu Veidenbaumu. Par romāna tapšanu, par Veidenbaumu kā dzejnieku un cilvēku un rakstniecības procesiem raidījumā "Kultūrdeva" saruna ar Arno Jundzi.

Henrieta Verhoustinska: Kādas ir tavas attiecības ar Veidenbauma dzeju? Tā ir jaunības dzeja vai to tomēr var lasīt jebkurā vecumā? 

Arno Jundze: Es viņu lasu arī tagad, kā redzi, neesmu nomiris. Man viņš nāk cauri visai dzīvei, tā varētu teikt.

Skolā viņš bija pirmais dzejnieks, kura dēļ es vispār pievērsos literatūrai, kura man pēkšņi sāka patikt, pirms tam tā bija īsta šausmu bedre.

Visos manos romānos kaut kāds Veidenbauma motīvs parādās, dažos pat esmu viņu citējis.

Tas nozīmē, ka Veidenbaums bija tava izvēle sērijā "Es esmu...", nevis tev to kāds uzspieda?

Es īstenībā neko neizvēlējos. [..] Ar šo grāmatu bija tā, viņa [sērijas veidotāja, rakstniece Gundega Repše] man vienkārši atsūtīja īsziņu vai e-pastu: "Arno, tu rakstīsi par Veidenbaumu." Tas bija viss, ko mēs ar viņu runājām. Bet vairākus gadus pirms tam bija tāda saruna, lidojām uz rakstnieku salidojumu Ķīnā, visas Eiropas rakstnieki devās uz Ķīnu, bija daudz laika, un mēs runājām par saviem mīļajiem rakstniekiem. Es viņai, protams, stāstīju par Veidenbaumu, nenojaušot, ka būs tāda sērija… Tieši teicu, ka, visticamāk, es to nekad neuzrakstīšu.

Šī sērija ir ļoti laba ar to, ka tā tevi piespiež, disciplinē un liek izdarīt ko tādu, kur tev ir drusku jāpārkāpj pāri sev pašam. Jo tas ir pasūtījums, tev ir konkrēts datums līgumā, kurā tev jānodod manuskripts.

Protams, es kādus divus mēnešus nokavēju (smejas), bet vienalga tas tevi piespiež rakstīt un domāt, un tas ir ļoti labi.

Šīs grāmatas sižetiskais ietvars ir dažas dienas 1892. gada aprīlī un maijā, tās ir Veidenbauma pēdējās dienas, un šajās dienās viņš atceras dažādus momentus no savas dzīves. Kādēļ šis ietvars, nevis hronoloģiska grāmata, kur sākam ar mazo puisīti linu krāsas matiem un ejam pēc kārtas līdz pat viņa nāves stundai… Kāpēc tieši šāds paņēmiens?

Pirmkārt, es gribēju rakstīt īsi un par galveno. Tas jau bija no paša sākuma skaidrs.

Veidenbaums bija ārkārtīgi nerunīgs, ko tu vari rakstīt par cilvēku, kas nedēļu ne ar vienu nerunāja, vien sēdēja savā istabā un arī tad, kad runāja, tad vienkāršos paplašinātos teikumos.

Man vajadzēja apgūt viņa stilistiku. Un otrkārt, kad sāku vākt materiālus, bija ārkārtīgā tempā jādara, jo  muzejā draudēja kārtējā pārvākšanās. Es tur fotografēju caurām dienām telefonā, īsti pat nesaprotot, ko es fotogrāfēju, pēc tam sēdēju mājās, atšifrēju, un tad es tā sāku skatīties – nu, jā, monogrāfijai būtu ļoti labi materiāli, bet romānam tur nekā nebija. Man vajadzēja kaut ko tādu, kas der romānam, bet tas, kas der romānam, to es varētu vienā sērkociņkastītē ielikt. Viņš nav Pētera imperatore, kur sarakstīti neskaitami vagoni visādu grāmatu un vēstules, un ziņojumi, un hronikas, un kas tik vēl, piezīmes un dienasgrāmatas, un tā tālāk… Viņš ir vienkārši nezināms, un tur arī tā lielā interese, tas azarts, ka no tā nezināmā bija jāuzbūvē romāns, un tad es izvēlējos šo formu. Tā ir jau tāda aprobēta forma gan kino, gan literatūrā, ne es pirmais, ne es pēdējais, bet tā ir laba, ja to izmanto pareizi, un man šķiet, ka šis ir tas gadījums.

Tavā grāmatā atklājas, ka Veidenbaums nemaz augstu nevērtē savas dzejas, viņam daudz nozīmīgāki šķita viņa apcerējumi iz mehānikas ["Apcerējumi iz mekānikas" sarakstīti 1894. gadā – red.) vai iz filozofijas.

Nav tā, ka viņš nevērtēja…

Ļoti paškritiski attiecās.

Paškritiski, jā. Viņš redzēja tur kļūdas.

Viņš bija ģeniāls. Viņš bija mazais latviešu Mocarts.

Piedzimis lauku mājā, visā tajā atmosfērā un sistēmā, kas toreiz bija, pie nabadzīgiem zemniekiem, ne pārāk labi izglītotiem, tēvs nav skolā gājis, bet kā autodidakts apguvis valodas. Viņš jau juta, kur ir tā drēbe un kas ir labs. Viņam sākumā bija tā problēma, ko mēģināju parādīt: viņš aizsūta savus dzejoļus redaktoram, viņam neatbild, bet Veidenbaums jau nesaprot, ka, ja redaktori nodrukātu tādu dzeju, kādu viņš ir aizsūtījis, dabūtu pa biksēm ne vien tas redaktors, bet pašu preses izdevumu aizslēgtu, likvidētu, tāpēc ka cenzūra to nelaistu cauri. Pēc tam, kad viņam jau Tērbatā [Veidenbaums studēja Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē  – red.]  studenti, draugi, kas par viņu ir gudrāki, pieredzējušāki, šo izstāsta, viņš pat vēstulēs raksta – kad viņi izdod to krājumu, ka vajag apiet cenzūru. Bet dzejā, manuprāt, viņš bija pārāk godīgs, viņš negribēja rakstīt tādu dzeju, kas iet cauri cenzūrai, viņš rakstīja to, kas viņam sanāca. Domāju, tie nedaudzie dabas dzejoļi viņam pašam ne visai patika.

Arno Jundzes romāns “Es nemiršu nekad”

Man, izlasot tavu grāmatu, bija jaunums, ka viņš daudz ko sadedzināja, gluži kā Emīls Dārziņš pēc plaģiāta skandāla sadedzināja savas notis, tāpat Eduards Veidenbaums. Vai nav brīnums, ka viņa dzejoļi tomēr ir saglabājušies?

Tas ir tas aizliegtā augļa fenomens. Viņš jau tajā laikā varēja dedzināt vai nededzināt tos dzejoļus. Dzejoļi ceļoja apkārt, viņi jau bija ne tikai Tērbatas studentu vidū, viņi jau bija pa visu Latvijas teritoriju izplatījušies.

Tu raksti, ka nav saglabājusies sarakste ar Olgu Loss, ar skolotāju, kas bija viņa romantiskās jūsmas vai pat mīlestības, pat kaislības objekts. Vai tu šo līniju esi izdomājis, vai tiešām viņam bija šāda mīlestība?

Es domāju, ka es neesmu to izdomājis. Olga bija viens no tiem iemesliem, kāpēc viņš tai Rūjienā atgriezās vēl un vēl. Bet tiešām nav nekas saglabājies, izņemot leģendas. Varu godīgi teikt, ka droši vien viņa nomira kādas dienas vēlāk, nevis precīzi vienu gadu pēc tam.

Tas, kas arī tajās leģendās nav, tur tā skaisti viss pasniegts... Viņai bija tāda pati tuberkuloze kā Eduardam, nezinu,kurš kuram atnesa, bet tā bija tā problēma. Ir viena maza, nu apmēram tik [rāda ar pirkstiem apmēram pusi sprīža] teksta, kur Olga raksta viņam vēstuli uz Tērbatu: "Mīļo Eduard…" Tā vēstule vispār tāda ļoti sirsnīga, un tur tāda frāze: "Šoreiz mans papiņš tev var nosūtīt tikai piecus rubļus." Tas vārds "šoreiz", kas bieži vien neko nenozīmē... Kad lasi jau simto reizi tos tekstus un meklē kā kaut ko saslēgt kopā, arī atslēdz durvis, jo savādāk nebūtu leģendas. Ja viņš tiešām viņu vienreiz būtu ieraudzījis, sagrozījis galvu un aizlaidies, kā apgalvo daži citi avoti, tad nebūtu visa tā skaistā stāsta. Galvenais, to tagad nesabojāt ar kaut kādiem precīziem faktiem.

Eduardam Veidenbaumam bija ļoti īss mūžs, bet vai var teikt, ka kaut kādā aspektā viņš ir 21. gadsimta cilvēks?

Noteikti. Viņš apzināti vai intuitīvi trāpa pa divām nozīmīgam lietām: pirmkārt, viņš paņem jau no romiešiem to, ka dzīve ir nīcīga. Motīvu, kas pats par sevi nav ne labs, ne slikts, jo tas vienkārši ir fakts, tā tas ir: mēs visi nomirsim, agri vai vēlu. Otra lieta, viņš dzejoļus raksta, acīmredzot kad viņam ir tīņa dumpinieciskuma periods. Tas periods ir universāls visiem tīņiem, visā pasaulē, un es domāju, ka pasaule sagrūs tai brīdī, kad pusaudži beigs dumpoties. Mēs paši bijām dumpīgi tajā laikā, kā gan savādāk – pasaule ir netaisnīga, visi ir riebekļi, mēs vienīgie esam īstie un labie. [..] Tas atkārtojas universāli, un viņš ar to trāpa, viņš ir labs un talantīgs. Priecājos, ka aizbraucot tikties [ar lasītajiem], ir cilvēku pilna zāle, Veidenbaumu lasa, atceras, un man prieks, ka ar šo grāmatu ir noņemts kaut kāds komunista vai revolucionāra tēls, kas tika viņam piedēvēts. 

Arno, vai latvieši ir lasītāju tauta?

Gan ir, gan nav. Mūs jau mēģina atradināt šur un tur no lasīšanas. Man lauku māja ir vietā, kur apmēram 50 kilometru rādiusā nav neviens grāmatnīcas. Par ko mēs varam runāt, kā tur tā grāmata var nonākt?

Bet varbūt tur ir bibliotēka?

Bibliotēka nekad neaizstās to, kad tu nopērc preci. Tas ir kaut kas cits. Ja bibliotēkā tev jāstāv pusgadu rindā pēc grāmatas, tad diez vai gribēsi to darīt. 

Tu esi Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs, vai Rakstnieku savienībai šobrīd kā radošai savienībai ir tāda nozīme, kāda tā bija, teiksim, padomju laikā?

Protams, ka ir, vēl lielāka. Mēs vēl šobrīd varam dzīvot laikmetā, kur pastāv autoratlīdzības līgumi, tas ir ļoti liels Latvijas Rakstnieku savienības un Radošo padomju [Latvijas Radošo savienību padome] nopelns. Mēs šobrīd nodarbojamies ar sociālām lietām, nevis ar radošām. Lai radošās lietas katrs sakārto sev pats un tā, kā viņam vajag, tur nav, ko līst iekšā. Bet sociālās lietas – sakārtot vidi, sakārtot nozari, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Par rakstnieku būt var iemācīties kaut kur, izstudēt?

Pamatus var iemācīties, ir gan [kultūrizglītības programma  – red.] "Literārā Akadēmija", gan arī Liepājas Universitātē ir rakstnieku kurss [Rakstniecības studijas, akreditēta akadēmiskā maģistra studiju programma – red.]. "Literārā Akadēmija" ir pie [Latvijas] Rakstnieku savienības, un katru gadu ir meistardarbnīcas un cilvēki ir kaut ko apguvuši. Manuprāt, tas vairāk dod iedrošinājumu. Ja tu pats nestrādā, ja tu pats neraksti, galu galā,  neraksti tāpēc, ka meistardarbnīcas vadītājs [rakstnieks] Osvalds Zebris liek tev kaut ko uzrakstīt, tad tu arī nekad mūžā nekļūsi par rakstnieku. Ir tikai viens veids – tu raksti pats, tu strādā, atsakies no kādām dzīves ērtībām un baudām tai laikā. Tad, kad esi uzrakstījis, tad ir jautājums, vai nu tu nāc ar to pasaulē, vai nospied podziņu "delete" datorā.

Pastāsti, lūdzu, Arno, vai tu tagad raksti jaunu grāmatu?

Tagad es vēl nerakstu jaunu grāmatu… Nu īstenībā rakstu. Es jau vienmēr kaut ko rakstu. Man visu laiku notiek tikšanās ar lasītājiem. [..] Līdz ar to es šobrīd daudz braukāju un nevaru tik daudz rakstīt, cik man gribētos.

Kādas ir ieceres, par ko tu vēlētos uzrakstīt grāmatu?

Man ir vairākas iesāktas lietas, ko es esmu apsolījis, nākamgad "Kristoferam un ēnu ordenim" sāksies seriāla filmēšana. Tas, ko noteikti gribētu – man ir viena bērnu grāmatiņa, kas ir faktiski uzrakstīta, bet nu vajadzētu uzrakstīt tā, lai var atdot izdevējam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti