Rihards Bargais ir divu dzejoļu krājumu, kā arī grāmatu “Tenkas” un “Plikie rukši” autors. Jaunā grāmata, kuru sarunā Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Grāmatu stāsti” autors vēl sauc iepriekšējā nosaukumā – “Plikie rukši kvadrātā” – ietver pārstrādātu stāstu daļu no iepriekšējā autobiogrāfiskā romāna “Plikie rukši”, kurš iznāca pirms četriem gadiem. Pārstrādātajam materiālam nācis klāt jauns, un rezultāts apkopots 444 lappusēs. Autors pats, manuskriptu pārlasot, gan smējies, gan jutis teju šķērmu dūšu: “Tā kā es gribu uzrakstīt savu dzīvi, izrakstīt visu ārā, pilnu ainu uztaisīt, man ir jāraksta arī tās šķērmās lietas, jo savādāk tas nebūs par mani."
Liega Piešiņa: Tu esi piektās grāmatas iznākšanas noskaņās. Pirmās četras ir bijušas uz papīra drukātas, piektā būs gan kā e-grāmata, gan drukātā formātā. Kāpēc tāds lēmums?
Rihards Bargais: Tas mārketings vienkārši tāds. Man pašam kā autoram tas nav svarīgi, vai tā ir e-grāmata vai uz papīra. Labāk uz papīra, man pašam uz papīra būtu drošāk.
Vai tu pats lasi arī e-grāmatas?
Pēdējā laikā maz, bet es lasu daudz internetā, jā. Tieši e-grāmatas ne, bet internetā es lasu daudz.
Tavas pirmās divas grāmatas bija dzejoļu krājumi, pēc tam bija “Tenkas” un “Plikie rukši”. Raksturo savu jauno grāmatu!
Tagad būs “Plikie rukši kvadrātā”!
Pirms gadiem četriem, kad iznāca “Plikie rukši”, man bija tāda sajūta, ka tā grāmata īsti nav pabeigta, man kaut kas nepatika, nebija sajūtas, ka tā lieta ir galā.
Un es turpināju strādāt: no sākuma ieraudzīju mazas kļūdiņas, tad es salaboju mazās kļūdiņas, tad cerēju uz atkārtotu metienu, ka viņa iznāks uzlabota, neiznāca. Turpināju strādāt, man “pierakstījās” vēl klāt stāsti, es viņus saliku attiecīgajās biogrāfiskajās vietās, pamazām pārrakstīju veco materiālu, pārstrādāju kvalitatīvi labāku. Tad man palika žēl “Tenku” materiāla, kurš bija pašcenzūras sabojāts un vispār kaut kādu muļķīgu radošo eksperimentu sabojāts. Es biju sevis, savu draugu un savu dzīvē satikto cilvēku vietā salicis dažādus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus – tagad es likvidēju šo kļūdu, saliku atpakaļ iekšā visus īstos. Daudzas tenkas paplašināju līdz stāstiem – niansētāk un izvērstāk – atjaunoju arī dažas pašcenzūras sabojātās tenkas, dažas atstāju tādas, kādas viņas bija sākumā.
Tagad man sanāk tādi kā kopotie raksti, bet pārstrādāti jaunā kvalitātē kā viens pilnīgi jauns, atsevišķs darbs.
Grāmatai ir pavisam savādāks sākums, mazliet savādākas beigas. Tas vairs nav tāds vektors no šodienas uz bērnību, tā apgrieztā perspektīva, kas bija. Tagad grāmatai ir riņķveida kompozīcija, viņa sākas ar balli Debesu valstībā un tad iziet apli, iziet cauri dzīvei, atkāpjas līdz bērnībai – līdz sākumpunktam, kur atkal ir tā nebūtība un atkal ir tā pils, un aplis noslēdzas. Un grāmata ir kļuvusi vairāk nekā divas reizes biezāka. Mans redaktors Ilmārs Zvirgzds arī piestrādāja pamatīgi, viņš izsvītroja daudz lieko ārā.
Kas bija tas, kas tevi mudināja to izdarīt? Nonāci pie atziņas par to, ka ir rakstnieki, kas visu mūžu raksta vienu grāmatu?
Man likās, ka vienkārši nav līdz galam izstrādātas šīs epizodes.
Tu pats es biji neapmierināts?
Jā, tie bija tā kā uzmetumi. Man bija forša redaktorīte, bet viņa bija ar ļoti lielu pietāti pret mani.
Tev vajag tādu, kas tevi “mušī”!
Jā, man vajag. It kā izskatās, ka es esmu tāds ļoti neatkarīgs un tāds lecīgs. Īstenībā man vajadzēja tādu cilvēku, kas ar vieglu rokas vēzienu pārsvītro un pasaka: “Šito ārā!” Ja, teiksim, man ir kaut kas tāds, ko es nekādā gadījumā negribu mest ārā, es to arī neizmetīšu. Ilmārs Zvirgzds ļoti daudz izsvītroja, un es esmu ļoti pateicīgs, jo
rakstniekam pašam tā kā vecākam – lai kāds tas bērniņš ir, tas ir mans bērniņš, viņš man mīļš.
Tāpat arī man vajadzēja vienkārši paskatīties, dažas epizodes sadalīt rindkopās, lai viņš kļūst arī pārskatāmāks, pielikt klāt kaut kādas nianses, kaut kādas krāsas, kaut kādus momentus un padarīt smuku to epizodi. Pašam prieks, un tagad, kad es esmu to visu izdarījis, man viņš sāk pašam patikt, es pat dažās vietās pats smejos.
Tu lasi skaļi?
Nē. Vispār, kad lasa skaļi – tā ir tāda lieta – ka var atrast kļūdas. Man ir tāda jauna lieta, es esmu rakstījis it kā visādus humorus, bet es pats nekad neesmu smējies.
Šajā grāmatā man ir divas vai trīs vietas, kur es riktīgi balsī smējos, es nevaru noturēties, man šausmīgi smiekli par to, ko esmu uzrakstījis.
Man tas ir tāds brīnums! Īstenībā varbūt tas nav labi, jo televīzijā, kad tie humora veči pasaka joku un paši smejas, tas ir tā: “Eu, nav forši!” Bet man tomēr liekas forši, ja es varu pats par savu joku arī tā no sirds smieties, man tiešām kaut kas liekas ļoti smieklīgs, man tas pašam patīk.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad mēs izsakām kodīgas, nepārdomātas vai pārdomātas piezīmes par lietām, par kurām nevajadzētu runāt. Kā tevī un kā tavos tekstos sadzīvo pašcenzūra?
Es domāju, ka pret mākslu ir jāattiecas bišķi savādāk nekā dzīvē.
Dzīvē nevajag nevienu apvainot un apsaukāt, un pazemot, bet literatūrā, piemēram, vai mākslā tomēr tas mākslinieciskais pastarpinājums ataino dzīvi tādu, kāda viņa ir.
Un, ja dzīvē gadās, piemēram, kaut kāds cilvēks, kas tā domā vai tā runā, tad tu arī uzraksti, ka viņš tā domā un runā. Vai kaut kāds uzskats – man, piemēram, Ilmārs bija atzīmējis ar dzeltenu, vienu vietu, kas ir tāda slidena. Bērnībā man ir tāda epizode, kur omīte pazudusi, un tad mēs ejam meklēt, un tad viņa atkal atnāk mājās un mēs neesam, viņa mūs iet meklēt, un tur ir tāds viens teikums: “Omīte atnāk mājās un raud, un bērnu nav. Žīdi uz Lieldienām aiznesuši.” Tajā laikā – septiņdesmitajos gados – tā vienkārši teica. Tā bija tāda pasaciņa, klīda tādi nostāsti; to visi ļoti labi zina, ka runas tādas bija. Tā ir tāda vienkāršo cilvēku septiņdesmito gadu leģenda, tāda viņa bija, nebija ne ļauna, ne šausmīgi antisemītiska vai kaut kāda tāda... viņa vienkārši tāda bija, aiz tā nekas ļauns neslēpās, šis teiciens bija tāds raksturojošs lielums, un es viņu tur atstāju. Es pats neesmu antisemīts, absolūti nē, es viņu atstāju kā tādu laikmeta zīmi, un es tajā nesaskatu neko cenzējamu vai pašcenzējamu, es to atstāju ar absolūti mierīgu sirdsapziņu. Es domāju, ka uz mākslu jāskatās tā pastarpinātāk, tomēr tas ir kaut kas cits. Nevajag tās lietas jaukt.
Kāpēc mēs kā sabiedrība to darām?
Kāpēc mēs jaucam?
Es jau pietiekoši daudz arī savā dzīvē esmu cietis no tā, ka jauc literatūru ar dzīvi.
Tie cilvēki apzināti jauc literatūru ar dzīvi – nu, tad viņiem jājautā, kādi ir viņu motīvi. Varbūt, ka šis cilvēks pats nezina, kādi ir viņa motīvi, viņam vajag pajautāt varbūt sev: “Kādi ir tavi motīvi? Kāpēc tu esi tik agresīvs, kāpēc tu jauc gaisu un kāpēc tu tos ūdeņus tur duļķo?” To es nezinu, kāds kuram ir motīvs kurā brīdī, es par saviem motīviem atbildu.
Tavas pirmās divas grāmatas bija dzejoļu krājumi. Kā tev tagad ir dzejoļu rakstīšanu?
Man kaut kā apstājusies tā dzejoļu rakstīšana, neesmu nevienu dzejoli uzrakstījis pēdējā laikā. Es esmu strādājis pie tiem prozas tekstiem, kas arī, es domāju, ir pietiekoši koncentrēti un tur kaut kāds dzejas elements ir iekšā – jā, nevarēju aiziet prom no tā.
Vai tu esi kādreiz domājis par to labvēlīgo attieksmi pret sevi kā pret rakstnieku, kā tekstu autoru? Ko tu darītu tad, ja kāds (pie tā visa, kam tu esi izgājis cauri, tam tiesas procesam tieši par šo literatūras un dzīves jaukšanu) teiktu, ka nepatīk?
Zini, ar to labvēlīgo attieksmi ir arī tā interesanti. Vispār no viņas ir arī tā jāpiesargājas, jo viņa ir tāda bīstama, viņa iemidzina, glaimo, tu kļūsti tāds nekritisks.
Mani šī labvēlīgā attieksme arī savā ziņā dzina uz priekšu pārstrādāt to darbu – man likās, ka man viņš ir tā kā par mīļu.
Es vienkārši jutu, ka mani uztver kaut kā, nu: “tas ir tas mīļais, alternatīvais puika, jā, un mums viņš tāds patīk, viņam tur ir sava niša, lai viņš tur dzīvojas, bet neko vairāk mēs no viņa negaidīsim, bet mēs dzīvosim tālāk, savu dzīvi, savu lielo literatūru, bet tas tur tā...”, un tagad man ir, es nezinu...
Tās ir ambīcijas?
Nē, man vienīgās ambīcijas ir, lai vienkārši tā grāmata tagad ir laba. Kādas tagad vispār ambīcijas – katrs izdzīvo, kā māk, man liekas, neviens jau par tādām ambīcijām neko daudz vairs nedomā. Man ir tās literārās ambīcijas. Un tai pašā laikā par to mīļumu un par to atzinību... Piemēram, jaunajā variantā tur būs diezgan tādas “hārdkorīgas” vietas. Piemēram, es iedevu korektorei (nu, Ilmārs Zvirgzds vēl tā, vīrietis), Ievai Lejasmeijerei – es jau nezinu, ko viņa vispār domā, jo viņai sākumā bija tāda ļoti labvēlīga attieksme pret mani un manu darbu. Bet tad, kad es laboju to korektūru iekšā un eju tam tekstam cauri, es iztēlojos, kā viņa to varētu lasīt: tur ir tādas vietas, kuras es pats izlasu un paliek kaut kā šķērmi, ka es 20 lappuses pēc tam nevaru atgūties no tā riebīguma. Un tad viņš kaut kā jau atkal ieliek tādā gaišā pleķī to apziņu. Šajā grāmatā ir arī ļoti daudz kas tāds nepatīkams, kas var izraisīt negāciju.
Bet, tā kā es gribu uzrakstīt savu dzīvi, izrakstīt visu ārā, pilnu ainu uztaisīt, man ir jāraksta arī tās šķērmās lietas, jo savādāk tas nebūs par mani.
Tad, kad bija “Plikie rukši”, man patika tas formulējums, ka tā ir “alternatīvā literatūras vēsture”.
Vispār “Rukšos” jau par to literatūru nemaz tik daudz nav.
Nu, drusciņ jau ir.
Šajā varbūt būs mazlietiņ vairāk, šajā ir izvērsta un izstrādāta tiesāšanās epizode, tur ir ļoti daudz kas nācis klāt – ne par tiesā iesaistītajām pusēm, bet tieši par to literāro vidi. Tur ir dažādi, tur ir par Reini Tukišu, “Sātana Bībeli”, Krivadi – tur dažādi literatūras tēli, nekā tāda briesmīgi briesmīga nav, bet aina veidojas. Ir Māris Melgalvs pieminēts bišķiņ, Astra Mille ir nākusi klāt. Ir tā, ka daži varoņi ir aiz tādiem segvārdiem paslēpti: tur ir Sivēns un Pūks un tādi visādi, jo tur tādas pārāk personīgas lietas, lai es viņas tā publiskotu.
