Kultūras ziņas

Andris Nelsons un Baireitas festivāla orķestris Rīgā

Kultūras ziņas

Dobelē atceras pirmos Kurzemes guberņas dziesmu svētkus

Muzikāli nosvinēta Knuta Skujenieka 85. jubileja

Neticu, ka man ir 85 gadi! Saruna ar jubilāru Knutu Skujenieku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem un 3 mēnešiem.

Knuta Skujenieka dzeja, kas radīta Mordovijas lēģeros un vēlāk apkopota krājumā “Sēkla sniegā”, uzsākusi jaunu dzīvi dziedātāja Daumanta Kalniņa pandēmijas laikā sakomponētajās dziesmās koncertprogrammā  “Drošinājums” mūzikas namā “Daile”, kas tieši dzejnieka 85. jubilejā piedzīvoja pirmatskaņojumu. Daumantam Kalniņam koncertā pievienojas mūziķi Romāns Vendiņš (klavieres), Toms Poišs (kontrabass), Artūrs Noviks (akordeons) un Kaspars Kurdeko (sitaminstrumenti).

Pirmatskaņojuma skatītāju rindās Latvijas Televīzijas “Kultūras ziņas” sastop dzejnieku Knutu Skujenieku kopā ar mazdēlu Hugo Skujenieku.

Anete Lesīte: Kādā ziņā autoram tas ir īpašs notikums, kad dzeja pārtop mūzikā un jaunās dziesmās, vai dzejoļi tad sāk jaunu dzīvi?

Knuts Skujenieks: Laikam tā es esmu rakstījis, jo man ir daudz komponistu, kas izmantojuši manus dzejoļus, viens no tiem, Georgs Pelēcis, vaicāja pat šādi: "Vai es tevi komponēju jeb tu mani komponē?” Man tāds melodisks moments dzejā vienmēr ir bijis, es tā esmu pieradis rakstīt.

Šie ir ļoti seni dzejoļi, tie ir nebrīvības dzejoļi, tie ir rakstīti aiz dzeloņdrāšu žoga, tad, kad es septiņus gadus pavadīju Mordovijā.

Es jau toreiz, būdams lēģerī, teicu:  “Cilvēkam dzīvē var būt visādas nelaimes, cilvēks var palikt uz gultas visu mūžu, var būt vēl kaut kas cits, nav garantijas no neveiksmes, no nelaimes, bet cilvēkam ir jāizdzīvo, kaut kādā veidā ir jāprot pastāvēt.''

Vai lēģerī arī svinējāt dzimšanas dienas?

Knuts Skujenieks: Vakar kolēģim Mārim Salējam, kurš strādā Rakstniecības muzejā, es iedevu veselu aploksni ar manu dzimšanas dienu apsveikumiem lēģerī. Tur ir daudz, piemēram, parakstījis Gunārs A., mēs zinām, kas tas ir, ka tas ir Gunārs Astra.

Mēs svinējām dzimšanas dienas viens otram. Mēs dzīvojām arī lēģerī. Nevis tā, ka liekas, ka viss ir cauri un viss izbeidzies – nē, tā mēs nedzīvojām. Es teikšu, ka grūtāk jau bija atgriezties, kad skatījās uz mani caur pieri, un tad man nebija brīv' tur iet, man nebija brīv' tur braukt, man nebija brīv' to darīt, ko es varēju darīt, lēģerī būdams. Visu to nācās izdzīvot, kamēr beigās es uzzināju, ka manā notiesāšanā vispār nav bijis nekāda nozieguma sastāva. Pilnīgi pa tukšo. Un bija interesanti, ka to es uzzināju kopā ar kolēģi Uldi Bērziņu Minhenē ''Brīvās Eiropas''  raidstacijas teletaipā. Ziņa no Maskavas, ka es esmu reabilitēts un ka man nav nekādas vainas. Mēs to turpat attiecīgi atzīmējām dārzā.

Vārdusakot, dzīve ir tik raiba bijusi, un šobrīd, es teikšu godīgi, ir skumji tāpēc, ka Ulda Bērziņa vairs nav, Jura Kronberga vairs nav, Pētera Brūvera vairs nav. Nav manu, kā saka, šejienes cīņubiedru.

Jau ir jauna paaudze, kuru es pietiekami nepazīstu. Ir atsevišķi cilvēki, ar kuriem man ir kontakts. Jo es sēžu mājās. Es nekur nebraucu, jo lieta ir tāda, ka veselības dēļ es nevaru staigāt pa bulvāriem vai kaut ko tādu… Man varbūt gribētos to darīt, bet es nevaru to darīt, man ir jādzīvo mierīgi mājās. Arī savu praksi es esmu izbeidzis, jo dzīvē man ir sabojāta mana labā roka, ar kuru es neko prātīgu nevaru uzrakstīt, tas ir, es uzrakstu, bet nevaru to ķeburu salasīt. Bet es domāju, ka es esmu pietiekami daudz darījis šinī ziņā, ka ne tikai dzejā, bet arī atdzejā, kritikā, es esmu mācījis, skolojis, ģērējis ādu maniem kolēģiem, kuri pirmajā brīdī varbūt bija uz mani puktīgi, bet pēc tam mēs atcerējāmies to visu un bijām draudzīgi. Man ir daži lēģera biedri, kas katru gadu ierodas Salaspilī uz manu vārda dienu, uz Knutadienu. Tagad ir palikuši trīs cilvēki, agrāk bija vairāk, bet tie arī pa vienam aiziet. Es izrādos, ka esmu vis… Es nezinu, es neteiktu, ka izturīgākais, bet tā ir, tāds liktenis.

Es jau neticu, ka man ir 85 gadi, tas man ir brīnums!

Koncerta “Drošinājums” starpbrīdī kopā ar jubilāru pie galdiņa sēž viņa mazdēls Hugo Skujenieks kopā ar draudzeni.

Kādas jums ar vecotēvu izveidojušās attiecības, vai šobrīd esat kā draugi vai arī viņš jums ir vairāk kā padomdevējs?

Hugo Skujenieks: Ir tā:

mans vecaistēvs ir kolosāls cilvēks un man vienmēr dzīvē bijis liels paraugs.

Jā, kopā mēs visu laiku cenšamies svinēt, katru brīdi tās ir svinības vai tie ir šādi pasākumi, bet mēs vienmēr abi ar smaidu uz lūpām, ar dziesmām, vienmēr lustīgi. Tā mēs katru doto brīdi, kas mums ir palicis kopā, to mēs cenšamies lustīgi nosvinēt.

Kas ir visspēcīgākais viņa dzejas vārdos, tagad ieklausoties mūzikā?

Hugo Skujenieks: Man droši vien, kā jaunajai paaudzei, ir tā, ka mēs par visu to, ko mans vectēvs ir pieredzējis, lasām tikai grāmatās.

Šādi un lasot dzeju, klausoties šo koncertu, veidojas daudz patiesāka saprašana par to, kā bija toreiz, caur ko mans vectēvs ir gājis cauri, visa tauta ir gājusi cauri.

Jā, tas tikai liek novērtēt laiku, kurā mēs esam pašlaik, daudz vairāk, nekā mums patīk sūdzēties.

Knuts Skujenieks: Skujenieku dzimta neiznīkst, es esmu priecīgs par mazdēliem, es zinu, ka, ja es nebūtu septiņus gadus pavadījis lēģerī, iespējams, man jau būt mazmazbērni, bet pašreiz es priecājos par abiem mazdēliem, un vēl mums ir mazmeita, bet tā ir diemžēl tālu no mājām, viņa ir Holandē un nez vai atgriezīsies Latvijā. Bet šeit uz vietas, man kā vecam cilvēkam, biežāk ir vajadzīga jaunāku cilvēku palīdzība visās lietās, un es esmu drošs, kad zinu, ka to palīdzību saņemšu par visām lietām.

Dziedātājs un mūzikas autors Daumants Kalniņš jauno koncertprogrammu “Drošinājums” ar Knuta Skujenieka dzejas vārdiem gatavojis pandēmijas laikā vairāk nekā gadu. Mūzikas namā “Daile” bieži skan latviešu autoru dzeja, Daumantam Kalniņam šis jau ir otrais veikums, pirmo koncertprogrammu viņš veidoja ar dzejnieka Friča Bārdas vārdiem, tagad par pamatu ņemta Knuta Skujenieka dzeja. 

Kā izjūtat Knuta Skujenieka dzejas spēku, kā viņa rakstītais vārds trāpa tieši jūsu sirdī?

Daumants Kalniņš: Tam vārdam ir spēks, kas mūs ievelk iekšā. Tas ir stāsts, tā ir sajūta, kad tu jūti, ka caur to grāmatu, kas ir tavās rokās,  – ārkārtīgi vieds cilvēks, ārkārtīgi patiess, silts, gaišs un labestības pilns. Un tā, man liekas, ir tā sajūta, ko mēs, mūziķi, arī gribam savā mākslā iekļaut – to visu labo, to sajūtu, ko dzejnieks pirms tam uzrakstījis. Katrā ziņā neizbojāt to sajūtu.

Bet tas impulss rodas tieši no tā, kad tu pasmaidi pats sev, nepiefiksējot saproti, ka tu mazliet smaidi tajā brīdī, kad lasi. Ar lielu daļu no dzejoļiem, kas man tuvi arī šajā koncertrprogrammā, man tā bija.

Vai Knuta Skujenieka dzeja ir muzikāla, vai uzreiz rada ritmu, asociācijas?

Daumants Kalniņš: Kā kurš dzejolis. Es neteiktu, ka Knuts Skujenieks ir visvieglāk rakstāms, protams, ka viņam ir arī tādi pantmēri, kas guļas ļoti labi, bet tanī pašā laikā ir dziesmas, kas tevi aizķer, un tad tu domā, kā šo varētu ievirzīt iekšā. Un patiesībā tituldziesma “Drošinājums” ir viens no tiem stāstiem, kur es lasu, ka tas: “nebaidies, tādas pilis kā Dante Beatričei es tev nebūvēšu”. Un tagad izdomā, kā to ielikt dziesmas formātā… Rečitatīvā operā būtu vienkārši: uzraksti rindiņu un norunā gandrīz uz vienas nots. Bet kā to iekļaut tādā dziesmas formātā, tas bija izaicinājums. Tas, ja tevi ievelk šis stāsts, šīs sajūta, negribi atteikties no šī dzejoļa. Un ja redzi arī kaut ko, kas tur ieskanas jau, kaut vai pāris taktis, tad tu sevi spied, ka izdomāsi kaut ko arī tam pārējam. Tā vismaz man bija ar šo dziesmu. Ar citām ir dažādi, ir arī tādas dziesmas, kas aizgāja momentā, tu jūti, ka šitam ir jau ritms apakšā gandrīz, vismaz man ieskanas galvā. Tā kā – ļoti dažādi.

Vai visas jaunās dziesmas ir paša galvā radītas vai kopdarbā tapušas, kad uz skatuves improvizējat kopā?

Daumants Kalniņš: Šoreiz bija daudz laika salīdzinoši, un es gribēju sevi izaicināt pēc iespējas vairāk, kā aranžēt. Un arī šis izaicinājums ar jaunu sastāvu gan mūziķu ziņā, gan instrumentu ziņā man bija kā izaicinājums, ko rakstīt akordeonam, kā to likt kopā. Es centos daudz rakstīt, bet tanī pašā laikā esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem saviem kolēģiem, jo mēs cītīgi nācām kopā un meklējām labāko risinājumu, jo visu notīs nevar uzrakstīt.

Ir labi, ka kaut kas ir uzrakstīts, bet ir labi, kad tev ir atsaucīgi mūziķi, kas nāk ar savu pienesumu.

Protams, tas gala vārds kaut kā man beigās ir jāpieņem un varbūt vēlreiz kaut kas jāpārraksta. ir tā, ka pirms koncerta vēl Kaspars (Kurdeko – red.) skatās: pag, kura no notīm ir jāņem, jo ir jau četrreiz labotas notis, kaut kādas redakcijas taisītas, un galu galā viss šis posms ir bijis ārkārtīgi garš. Jau vairāk nekā gadu mēs gatavojamies, pat vienreiz to pārtrauca, un tad es teicu:  “Ja nevaram spēlēt koncertus, tad ejam studijā un mēģinām rakstīt. Bijām jau studijā un kaut ko jau ierakstījām, pamazām veidosim albumu arī.

Tas ir tāds gara ceļa nogrieznis, kas ir līdz šodienai paveikts, un tagad ir tāda patīkama sajūta, ka mēs esam nonākuši līdz tam, ka esam to atdevuši klausītājiem.

Tāds gandarījums par to ir. Paldies arī mūzikas namam “Daile”, kas mūs kā mājās uzņem, mēs šeit esam mēģinājuši pēdējā gadā, vienmēr ar kafiju mūs sagaida, un mēs vienmēr šeit jūtamies ļoti omulīgi. Un tādā labā vidē arī labas lietas notiek.

Pirmo skatītāju vidū sastopam vairāku Knuta Skujenieka grāmatu izdevēju, izdevniecības “Pētergailis” vadītāju Ingunu Cepīti un filoloģijas doktori Anitu Načisčioni.

Inguna Cepīte: Mūzika vienmēr dzeju iedzīvina arī citai auditorijai, ne tikai tai, kura tradicionāli lasa dzeju. Un es domāju, ka Daumanta Kalniņa balss tāpat kā Knuta dzeja, kas iet no sirds uz sirdi un kas ir tik dziļa kā “Sēkla sniegā”, kā “Basās zvaigznes”, kā arī Daumants Kalniņš ar savu sirsnību, šo sirsnību spēj radīt. Šis vakars ir īpašs, jo šī ir Knuta Skujenieka dzimšanas diena un tad arī mūzika skan īpaši, to jau jūt.

Kas Knuta Skujenieka dzejā ir tas īpašais, kas trāpa tieši sirdī?

Inguna Cepīte:

Knuta Skujenieka dzejā īpašākais ir kompaktums, emocija izteikta ļoti kompakti un skaidri, un tas ir tas, kas cilvēku skar.

Viņš ir atskaldījis nost visu lieko, un šie dzejas tēli tiešām runā ļoti ļoti skaidri, konspektīvi, bet viņi sasniedz savu lasītāju.

Anita Načisčione: Tāpēc, ka viņš izsaka ļoti daudz, nenosauc neko tieši un liek cilvēkam domāt figuratīvi. Tur ir tik daudz metaforu, tā viņa uztvere, tas, ko viņš pārdzīvojis, tas viss kopā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti