Aklā jaunekļa talanta aizgrābts, Neredzīgā Indriķa dziesmas savulaik pierakstīja un palīdzēja izdot draudzes mācītājs Elferfelds. Grāmatiņa "Tā neredzīga Indriķa dziesmas" iznāca 1806. gadā. Neredzīgā Indriķa dzeja mūsdienu lasītājam varētu šķist nedaudz naiva, bet tā laika kontekstā īpaši bagāta un aktuāla.
„Ne velti mācītājs nosauca viņu par latviešu Homēru un rakstīja pat avīzēs vāciski toreiz. Viņš pārtulkoja dažus dzejoļus vāciski, tajā laikā ieinteresējās arī Vācija, bet tas bija tik sen, ja padomā - tolaik, kad latviešiem vēl nebija nevienas grāmatiņas," stāsta Latvijas neredzīgo bibliotēkas darbiniece Alda Zariņa.
Fakts, ka pirmo iespiesto latviešu dzejas grāmatu radījis puisis no dzimtcilvēku ģimenes bez galvenās maņas, ar kuru uztveram pasauli, vēl vairākus gadsimtus pēc Indriķa nāves uztur viņu dzīvu kā pierādījumu tam, ka cilvēka spējām ierobežojumu nav.
„Izskatās, ka viņam daudz kas ir, vismaz ārēji, bet viņš paliek tāds pasīvs savā dzīvē. Viņš neveido savu dzīvi, bet tie, kuriem ir dzinējs varbūt iekšējais, tie dara ļoti daudz. Vismaz cenšas," domā "Latvijas Neredzīgo bibliotēkas" Tifloloģijas nodaļas vecākā bibliotekāre Ludmila Treikale.
Savā dzejā Indriķis apcerēja to, ko ik dienas izjuta visspilgtāk – dabu, cilvēkus un zaudēto acu gaismu.
