Antoloģijas sastādītājs, atdzejotājs un pēcvārda autors ir Leons Briedis. Grāmatā iekļauti arī Knuta Skujenieka un Egila Plauža atdzejojumi. Grāmatas mākslinieks Ilmārs Blumbergs īpaši šim izdevumam radījis zīmējumu ciklu, gūstot iedvesmu no Spānijas un spāņu dzejas.
Spāņu dzeja, kuras pirmsākumi attiecas uz 7.–10. gadsimtu, piedzīvojusi virkni spoža uzplaukuma periodu, kurus nereti sauc par spāņu dzejas „zelta laikmetiem”. Viens no šādiem spāņu dzejas „zelta laikmetiem” ir arī 20. gadsimts – prestižu un vispasaules slavu tam nenoliedzami nodrošinājusi tā saucamā 98. gada paaudze (Antonio Mačado, Huans Ramons Himeness u. c.), tās vecākais pārstāvis ir slavenais filosofs, rakstnieks un dzejnieks Migels de Unamuno (1864–1936).
Pēc 98. gada paaudzes spāņu dzejā izveidojās vesela plejāde dzejnieku, kas bija dzimuši laikposmā no 1892. līdz 1905. gadam, kurus sauc par 27. gada paaudzi un nereti apzīmē kā Spānijas literatūras „jauna zelta laikmeta” pārstāvjus: Pedro Salinass (1892–1951), Horhe Giljens (1893–1984), Herardo Djego (1896–1987), Federiko Garsija Lorka (1898–1936), Visente Aleiksandre (1898–1984), Damaso Alonso (1898–1990), Luiss Sernuda (1902–1963) un Rafaels Alberti (1902–1999).
Pilnasinīgu un pārliecinošu spāņu dzejnieku paaudzi veidoja dzejnieki, kas piedzima 1925.–1938. gadā un spāņu dzejā galvenokārt konstituējās 60. gados. Pie šīs spāņu dzejas 60. gadu paaudzes parasti pieskaita dzejniekus Anhelu Gonsalesu (1925–2008), Hosē Agustinu Gojtisolo (1928–1999), Haimi Hilu de Bjedmu (1929–1990), Hosē Anhelu Valenti (1929–2000), Fransisko Brinesu (1932), Klaudio Rodrigesu (1934–1999) un Karlosu Saagunu (1938).
Antoloģiju noslēdz daži spāņu dzejnieki, kas debitējuši pagājušā gadsimta 60. gadu beigās.
