Mūzikas akadēmiju un populārākās „Dona Žuana” melodijas Deniss Hanovs savas grāmatas atvēršanai izraudzījies ļoti apzināti. Nebūdams muzikologs, viņš tomēr pētījis vienu no populārākajām Volfganga Amadeja Mocarta operām – pirms 230 gadiem pirmizrādīto „Donu Žuanu”, savā darbā mēģinot apvienot dažādas kultūras nozares.
„Katru dienu, katru vasaru dažādos festivālos „Dons Žuans” skanēs, jo temats ir mūžīgs. Mēs runājam par nenotveramu varoni, un es biju tik naivs, ka mēģināju viņu notvert. (..) Kad es pieskāros šim tematam, nemaz nenojautu, cik daudz cilvēku no dažādām nozarēm raksta par „Donu Žuanu”,” stāsta Hanovs.
Mocarta un libretista Dapontes operu Deniss Hanovs analizē saistībā ar slavenā sieviešu pavedēja dona Žuana leģendu senākos Eiropas mītos, dzejā un teātrī, kā arī veido saikni ar Mocarta operas uztveri vēlākā 19. un 20. gs. literatūrā, politikā un filozofijā.
Atbilde uz jautājumu „kādēļ tieši „Dons Žuans”?” meklējama ļoti personiskā pārdzīvojumā, kurā pētnieku Denisu Hanovu savulaik ierāvusi šīs Mocarta operas uvertīra. Grāmatas priekšvārdā viņš apraksta epizodi no studenta gadiem, kad šī mūzika viņā izraisījusi „emocionālu nogruvumu”.
„Šī sajūsma nebija ar izklaides piegaršu. Drīzāk tā bija sajūta, ka Mocarts ir sapratis, kas notiek manī un katrā no mums. Jo tā ir tā spēja dažās taktīs notvert cilvēku bailes, cilvēku vēlmi aizbēgt no tām un varbūt paslēpties baudā. Tas ir tas, kas mani fascinēja,” turpina Hanovs.
Pats Dona Žuana tēls, kura leģenda pasaules kultūrtelpā pazīstama jau no viduslaikiem, Hanovu interesējis tieši tā popularitātes un dažādo interpretāciju dēļ.
„Pats dons gan man, gan, manuprāt, arī pašam Mocartam, bija drīzāk tāds ļoti plaši izplatīts un populārs tēls, kas tāpēc bija arī labi un viegli pārdodams. Bet man nekas nebija jāpārdod. Man drīzāk gribējās veidot to ainavu apkārt viņam, ievietot viņu konkrētajā laikmetā, saprast viņu caur citu cilvēku komentāriem un replikām, caur pāridarījumiem, sāpēm un ciešanām, ko viņš nodarījis. Man liekas, ka kaut cik fragmentāri man tas izdevās. Bet, kad pabeidzu šo tekstu, sapratu, ka grāmata ir tikai pavisam mazs fragments. Es nevarēju Donu Žuanu notvert. Viņš tik tiešām ir aizmucis tajā tumšajā Seviljas naktī,” atklāj grāmatas autors.
Grāmatas recenzente, teātra zinātniece Edīte Tišheizere par Denisu Hanovu saka: īsts detektīvs.
„Viņš ir kā pēdu dzinējs Caps! Es pilnīgi redzu, ar kādu iekšēju prieku un līksmi viņš atrod katru jaunu faktu. Kā viņš to apgroza pirkstos, kur tas iederēsies sistēmā. „Ahā, tas parāda jaunu ainavu!” – un skrien tālāk. Te var redzēt to līksmo zinātni, ka pētniecība – tā īstenībā ir prāta līksmība," saka Tišheizere.
Taču šī pētījuma virsvērtība Edītes Tišheizeres ieskatā ir spējā spoži pierādīt humanitāro zinātņu nozīmi sabiedrībā.
„Tagad, kad ir tik daudz skeptiskas attieksmes pret „humanitārajiem”, kas ir „plānā galdiņa urbēji un estēti”, ar šo grāmatu var iet uz parlamentu, uz valdību, uz Budžeta komisiju un teikt: „Redziet, šis ir tas pienesums, ko var dot humanitārā zinātne! Jo humanitāri ievirzītā, koptā, audzinātā sabiedrībā var strādāt ar ļoti sarežģītām sistēmām, savest kopā vispretrunīgākās lietas – visu to, ko var arī eksaktās zinātnes –, bet humanitārajiem vienmēr centrā paliks cilvēks kā mērķis un objekts. Un to Hanova grāmata perfekti pierāda,” uzsver Tišheizere.
Četrsimt lappušu biezo pētījumu noslēdz iespaidīgs, 22 lappuses garš literatūras saraksts un arī izvērsts kopsavilkums angļu valodā. Ilustrējot Mocarta operas nozīmi plašākā tā laika kultūras kontekstā, grāmatu papildina arī 18.gadsimta zīmējumu, gravīru un plakātu reprodukcijas.
