Orests Silabriedis: Man ir liels prieks tevi saukt tieši par rakstnieku – nemaz tik daudz tādu iespēju nav bijis. Kā tev pašam šis patīk tituls?
Haralds Matulis: Man patīk. Tad, kad nokļūstu niansētākās vietās, šīs jaunās grāmatas sakarā mani pat aicina dēvēt par dzejnieku. Bet es pieņemu, ka tu vārdu “rakstnieks” domā kā iekļaujošu, cildinošu, nevis no dzejas attālinošu...
...spalvu lietojošo cilvēku.
Es rakstu ar roku, bet ne literārus tekstus – man ir izstrādāta metode. Tā kā es arī studentiem pasniedzu radošo rakstīšanu, tad esmu riktīgi apdomājis, kā tas notiek, kas strādā, kas nestrādā. Diezgan daudz rakstu piezīmes ar roku. Piezīmju formāts nepieprasa būt perfektam, bet dators...
Jau “velk” uz gatavību?
Jā, tur ir lielas atšķirības.
Bet tagad jau esmu nokļuvis tādā komfortā, ka zinu, ko un kā vajag darīt – vismaz neciešu lieki, bet ciešu par būtisko.
Ir apmēram skaidrs, kā var mācīt mūzikas kompozīciju, jo ir ļoti daudz tehnisku lietu, kas vienkārši jāapgūst. Bet kā var mācīt rakstniecību? Vai tu esi mācījies par rakstnieku?
Es esmu mācījies par rakstnieku. (..) Es teiktu, ka galvenā gudrība ir mācēt nodalīt dažādos posmus. Vispirms būtu “jāatnāk” kaut kādai idejai, mazam impulsam. Patiesībā ikdienā, pat nebūdami rakstnieki, mēs kaut ko tādu darām, un tas ir tas, kam labprāt izmantoju piezīmju lapiņas.
Impulss ir, piemēram, meitene autobusā?
Jā, un tas var būt arī kaut kas mazāks, teiksim, meitene tur, pāri Doma laukumam. Es ieraugu tos liepas zarus, kas ir mazliet netīri, un ir divu veidu netīrumi – tie, kas nāk no lietus, un tie, kas nāk no pilsētas – un nodomāju: ā, interesanta doma. Un es nezinu, kas no tā būs, varbūt tas paliks tāds mazs, netīrs iespaids, kas nekur nav lietojams. Ir vajadzīga piezīmju grāmatiņa, jo, vienkārši pierakstot, tu izdari divas lietas. Pirmkārt, atbrīvo savu prātu – tev nav jāiet tālāk, domājot, ka tas bijis spēcīgs motīvs un ko ar viņu darīt. Otrkārt, tu tiec vaļā no baltās lapas problēmas, jo ceturtdienas rītā pulksten 10.00, kad sēdēsi un rakstīsi savu meistardarbu, varēsi ņemt ārā to lapiņu un skatīties, kurš no motīviem uzrunā, – un sākt strādāt.
Vai tas ir tas, ko saki saviem studentiem radošās rakstīšanas darbnīcā?
Jā, tā ir viena no lietām. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kas uzdrošinās nākt studēt rakstniecību – šajā mūsu intelektuālajā klimatā tas izklausās nepopulāri. Tev ir jābūt sabiedrībai noderīgam un jādomā, par ko strādāsi...
Un es redzu, ka šie cilvēki jau ir spēruši pirmo soli, bet reizē ir milzīga nedrošība, nepārliecinātība: jā, es gribētu, bet vai es varu...?
Nu, labi, jā, es māku rakstīt vārdus, bet rakstnieks taču nav tas vien... Tāpēc liela daļa no darba ir vienkārši runāšanās ar cilvēkiem un nomierināšana: jā, jūs esat okei, un es, kas tagad varbūt izskatos pēc liela rakstnieka, biju turpat, kur jūs, un lielu daļu ikdienas jūtos tieši tāpat kā jūs.
Vai tad, kad rakstīji grāmatu “Eksistenciālisms”, jau apmēram nojauti, ka grāmata izskatīsies tieši šādi – ka tajā būs atsevišķas blāvas, grūti salasāmas ieloces un ielaidumi vecajā drukā? Vai zināji šo gotisko iedabu, kas grāmatai piemitīs?
Tagad, kad jau skatos retrospektīvi, saku: jā, tā ir mana grāmata, tas ir tas, kā es gribēju, tas ir tas, kas es esmu. Bet tavs jautājums ir vietā, jo varēja būt tik daudz dažādu ceļu. Atgriežoties pie mūzikas – kad klausies gatavu simfoniju, domā, ka tas ir tas, ko komponists gribēja pateikt. Bet arī viņam bija visi šie ceļi: viņš domāja, kurus fragmentus neiekļaut, ko pielikt klāt instrumentācijā... Patiesībā tas varēja būt citādi.
Manā grāmatā bija daudz neskaidrību. Tagad redzu, ka tā ir savākta mazā, smukā sējumā – tas jau bija darbs kopā ar dizaineru un redaktoru. Tā kā grāmatas tēma ir neskaidrība, grūtības izteikties, grūtības sevi artikulēt, es arī atļāvos tekstus rakstīt neskaidrus, bieži vien nepabeigtus un ar dažādiem valodas nobrukumiem.
Zināju, kāpēc tā daru, un zināju, ka šie teksti varētu šķist neizdevušies vai grūti lasāmi.
Rēķinājos, ka tā ir problēma, jo lasītājam nepasaku: tagad tu lasīsi tekstu, kas ir uzrakstīts neveikli. Viņš vienkārši nodomās: ā, Matulim nav izdevies.
Skatoties atpakaļ, es redzu, ka rediģēšanas un dizaina veidošanas sadaļā esam neapzināti aizdreifējuši līdz pabeigtam pieredzes ceļojumam, lai arī dizaineram Aleksejam Muraško un redaktoram Denam Dimiņam stāstīju par savu konceptu. Jā, grāmatā ir spīdīgas un durstīgas lietas, bet stūri ir noapaļoti.
Grāmatā tu arī dod pamācības un padomus kritiķim, lasītājam. Bet vai tu rēķinies, ka šīs marginālijas vecajā drukā kāds varbūt arī nekad neizlasīs?
Jā, tā man šķita ļoti skaista lieta – iespējams, liela daļa tās nekad neizlasīs. Grāmatā ir teksti, kas izteikti attiecas uz šo metanaratīvu marginālijās – par šo lasītāju pieredzi un iespēju sasniegt lasītāju.
Izskatās, ka lasītāja sasniegšana ir problēma, kas tevi nodarbina, tu it kā spēlējies ar to.
Jā, es par to runāju ar citiem rakstniekiem un rakstniecības iesācējiem, un dažreiz viņiem saku: es saprotu, ko tu šeit raksti, bet lasītāji to nesapratīs. Bieži vien tā reakcija ir: man vienalga, ko lasītājs domā! Tas ir okei, ja tev tīšuprāt ir šāda stratēģija. Bet, ja tu gribi, lai viņš tevi saprot, tad ir vērts pārformulēt. Man ir ļoti svarīgs šis komunikācijas akts ar lasītājiem. Par manu iepriekšējo grāmatu daudzi teica, ka nesaprot, kas tur rakstīts, – no tā varētu spriest, ka man ir vienalga, ko lasītājs domā. Bet runa ir tieši par pretējo:
es gribu stāties ar lasītāju saprātīgās attiecībās, nevis vienkārši kaut ko “iebarot”. Dot viņam iespēju kaut ko saprast un iet tajā dziļāk pēc viņa paša izvēles.
Katrā ziņā nevarētu teikt, ka šeit es būtu tīšuprāt nodarbojies ar pēdu jaukšanu, lai gan arī tā, manuprāt, ir derīga un interesanta literāra stratēģija.
Pirmo grāmatu es tomēr vairāk uztvēru kā mākslas darbu, bet šo es uztveru tā, it kā es pats to būtu rakstījis, respektīvi, totāli identificējos ar lirisko “es”.
Liriskais “es” grāmatās ir dažāds, un tas, protams, izraisa nelielu satraukumu autorā. Pēc pirmās grāmatas es saņēmu kādu duci labvēlīgas privātās atsauksmes, kas varētu šķist maz, bet patiesībā man šķita ļoti daudz, jo bieži vien ir tā, ka tu uzraksti recenziju vai rakstu un nesaņem vispār neko, neviens pat nepasaka, ka viņš vispār to ir izlasījis, – tas ir briesmīgi.
Šis, iespējams, arī ir iemesls, kāpēc krietni samazināju savas publicistikas aktivitātes, jo tas bija ļoti ne-gandarījošs darbs.
Tāpēc, ja kādreiz izlasu kaut ko lielisku, tad es tam autoram uzrakstu, ka es izlasīju un ka tas bija lieliski. Man bija bažas, ka ar šo jauno grāmatu es varētu kādus astoņus no tiem divpadsmit lasītājiem zaudēt.
Nevis iegūt vēl divpadsmit?
Varbūt es varētu iegūt vēl citus divpadsmit, bet man negribējās sāpināt šos, kas man jau bija pieķērušies, jo apzinos, ka abas grāmatas ir ļoti atšķirīgas un ka tiem, kam patīk pirmā, šī varētu šķist kā tāds “atkritiens” romantiskā pašiznīcībā.
Bet, protams, es sapratu, ka nevaru paļauties uz publikas mīlestību, ir jādara tas, ko mans iekšējais rakstnieks saka, un jāraksta, kā ir.
Es to formulētu tā, ka pirmā grāmata bija tāda izrēķināšanās ar sociāli politiskiem jautājumiem, jo tomēr desmit gadus esmu nostrādājis kultūrpolitikā, bet otrā ir lielāks kopsavilkums, kurā atļāvos paskatīties arī uz savu jaunību, bērnību un “lielajiem” jautājumiem.
Pirmā asociācija par grāmatas uzbūvi ir dažādās sēru pakāpes, bet šeit gradācija ir krietni lielāka: gaidas, trauksme, pamestība, sabrukšana, pārmetumi, mierinājums. Vai tā ir tevis izdomāta struktūra?
Jau teicu, ka gribēju uzbūvēt nesakarīgu grāmatu, bet tad sapratu, ka man beigās kā minimums vajadzētu sniegt lasītājiem mierinājumu. Tev taisnība, te ir iezīmēta šī psiholoģiskā afektīvā struktūra, kā cilvēki iet cauri notikumiem, bet mazliet pārveidota, jo skaidrs – lai saņemtu kaut kādu tādu atsvabināšanos vai mierinājumu, ir jāiziet cauri arī aktīvai nolieguma un dusmu stadijai. Es to pārsaucu mazliet piezemētāk – par pārmetumiem, iezīmējot to galvenā varoņa sajūtu, ka viņš cieš, bet viņam nav neviena, ko vainot. Gribēju lirisko “es” parādīt kā reālu cilvēku ar visām sāpēm un pārdzīvojumiem, un arī neveiklībām – man šķita, ka to vajag pateikt, lai radītu lasītājā gan kaut kādu nepatiku pret galveno varoni, gan arī šo varoni “piezemētu” un padarītu mazliet pazīstamāku.
Grāmatā “Eksistenciālisms” parādās divas muzikālijas: Bēthovens, kas izklausās kā Šūberts, un Baha kadence.
Dzejoļa par Bēthovenu pamatdoma ir tāda, ka es nespēju izteikties tik izteiksmīgi, kā gribētu, un spēju klausīties Šūbertu, bet Bēthovens man ir pārāk izteiksmīgs.
Te ieaužas abas lietas, ko teicu par dzejniekiem: apbrīna reizē ar skaudību, kas pārvēršas par pārmetumiem.
Šis dzejolis ir par piedošanu Bēthovenam. Rakstīju to absurdā veidā, jo esam pieraduši, ka Bēthovens ir liels un stāv augšā uz kaut kāda pjedestāla, un mēs viņu vienkārši mīlam. Bet es konstatēju, ka mani viņš kaitina un ka man ir nepieciešams nevis formāli viņu atzīt, bet tiešām samierināties, ka viņš ir, – ja es to izdarīšu, varbūt tiešām spēšu ar atvērtu sirdi viņu klausīties un mīlēt.
Savukārt par Bahu: man vienmēr filozofiski izteiksmīga ir šķitusi šī Baha smalkā lieta, ka viņa minora prelūdijas beidzas ar mažora trīsskani. No kompozīcijas viedokļa tas šķiet tik neveikli atrisināts! Tad es sapratu, ka savas grāmatas kompozīcijai es patiesībā nevaru piedāvāt neko labāku: varu pastāstīt par visām ciešanām un beigās iekļaut dažus dzejoļus, kuros pateikt, ka īstenībā mierinājums ir iespējams. Saskatīju ironiju tajā, ka agrāk pārmetu lielajam meistaram trivialitāti, bet beigās sapratu, ka tā varbūt ir precīzākā dramaturģiskā forma, kā izstāstīt cilvēka dzīvesstāstu.
