Nāvei nolemto sacelšanās hronika. Armēņu genocīda gadadienā – saruna ar tulkotāju Ilzi Paegli-Mkrtčjanu

24. aprīlī aprit 105 gadi, kopš dažu ievērojamu armēņu intelektuāļu aresti Konstantinopolē iezīmēja sākumu vienai no smagākajām lappusēm 20. gadsimta vēsturē. Armēņu tautas liktenim gadsimta gaitā sekoja daudzi citi baisi stāsti, iespējams, tādēļ šie notikumi ir mazāk plaši zināmi, saglabājot atklājamā un izprotamā potenciālu, tai skaitā – ar literatūras palīdzību. Viens no monumentālākajiem darbiem par šo tēmu ar noslēpumainu nosaukumu “Musa Daga četrdesmit dienas”, kura autors ir austriešu rakstnieks Francis Verfels, nesen “Jāņa Rozes apgādā” iznācis latviešu izdevumā.

Tā tulkotāja ir Ilze Paegle-Mkrtčjana, kas lasītājiem būs pazīstama kā Nacumes Soseki, Dzuničiro Taņidzaki un Rjūnoskes Akutagavas darbu latviskotāja, bet līdzās japāņu literatūrai viņas tulkojumu lokā ir arī vācu, angļu un krievu oriģinālvalodās izdotas grāmatas. Viņa ir Armēnijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Baltijas valstīs Tigrana Mkrtčjana dzīvesbiedre, tādēļ nav jābrīnās, ka pēdējos gados vairākas viņas tulkotās grāmatas tā vai citādi saistītas ar armēņu kultūru.

Ilze Paegle-Mkrtčjana

Ilva Skulte: Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu – kāpēc tieši Verfela romāns “Musa Daga četrdesmit dienas” tev šķita tik interesants un būtisks, lai ķertos pie tik apjomīga projekta?

Ilze Paegle-Mkrtčjana: Tev taisnība – es ļoti gribēju tulkot tieši šo romānu un tagad vēlos izmantot iespēju, lai pateiktos apgāda darbiniekiem, kurus nenobiedēja tāda projekta grandiozās dimensijas un praktiskās problēmas, kas neizbēgami rodas realizācijas gaitā. Vairāk nekā 15 gadus mana dzīve ir cieši saistīta ar Armēniju, un tieši tāpēc es cenšos darīt, ko nu varu, lai palīdzētu padziļināt savstarpējo cieņu un izpratni.

Sauksim to par vēlmi nolīdzināt savdabīgu pateicības parādu Latvijai, kurā esmu dzimusi un augusi, un Armēnijai, kurp pārcēlos uz dzīvi. 

Vienlaikus, protams, nozīme ir arī tam, ko es pati dēvēju par savām misionāriskajām nosliecēm, tas ir, man vienmēr bijusi vēlme iepazīstināt citus ar to, kas pašai šķiet svarīgs un interesants. Vairāku iemeslu dēļ esmu pievērsusies daiļliteratūras tulkošanai, tāpēc lielākoties varu kaut ko darīt šajā jomā. Nu, piemēram, ieteikt savām armēņu kolēģēm to vai citu latviešu literatūras darbu, ko, manuprāt, derētu tulkot armēņu valodā. Un, protams, arī pašai kaut ko darīt, lai latviešu lasītājus iepazīstinātu ar interesantiem un svarīgiem literāriem darbiem. Tiesa, no armēņu valodas es netulkoju, tāpēc izvēlos citās valodās rakstošo autoru darbus. Tādu nav mazums – pietiek pieminēt kaut vai Narinē Abgarjanu vai Krisu Bodžaljanu. Nu un austriešu rakstnieka Franča Verfela romāns ir absolūta klasika, turklāt bieži un visnotaļ pamatoti dēvēts par “armēņu eposu”. Esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka man bija iespēja to tulkot.

Tagad gluži pavasarīgs jautājums. Romāns iesākas ar kalna kontemplācijas ainu, kurā varonis, kas atgriezies dzimtajās vietās, it kā satuvinās ar dabu. Šīs situācijas fonā ir pieaugošs draudīgums. Bailes var atvairīt, par tām nedomājot, bet ar tām īsti nevar cīnīties. Jo nav informācijas, nav skaidrības un gribas paklausīt veselajam saprātam un apgaismotā Eiropas pilsoņa racionalitātei, kas liek uztvert lietas prognozējami, cēloņsakarīgi... Autors meistarīgi un smalki aprakstījis emocijas, psiholoģiskos mehānismus un cilvēku attiecību transformāciju tālākajā romāna gaitā. Šobrīd lasītājam varētu arī nebūt svešas šādas izjūtas, kaut arī konteksts ir visai atšķirīgs. Kā cilvēki reaģē uz netieši uz sevi attiecināmu krīzi? Kāda ir dabas nozīme šajās izjūtās? Vai vispār ir? Kā vide, vieta ietekmē emocijas?

Es domāju, ka tavā jautājumā jau ir ietverta atbilde. Jā, mēs nereti cenšamies atvairīt bailes un citas nepatīkamas emocijas, vienkārši nedomājot par to, kas varētu notikt, un ignorējot iespēju, ka arī mūs var skart tas nenoteiktais, bet baismais, kas palēnām tuvojas. Tā teikt, dzīvojam pēc principa “padomāšu par to rīt”. Tāda bija arī mana pirmā, daļēji neapzinātā reakcija uz globālo pandēmiju un gluži reālo iespēju, ka mūspuse nepaliks neskarta. To droši vien var saukt par savdabīgu psiholoģisku aizsargmehānismu… Un daba… Jā, tā palīdz atvilkt elpu, paraudzīties apkārt un varbūt transcendēt konkrēto situāciju. Arī Verfela romānā ir vairākas ainas, kurās fantastiski parādīts, kā mainās un transformējas varoņa izjūtas, ciešāk ielūkojoties dabā, vārda vistiešākajā nozīmē paceļot acis pret zvaigžņotajām debesīm virs mums – tieši tāpat, kā savulaik Kants.

Grāmatas nosaukums ir visai mīklains. Vismaz vairumam latviešu lasītāju. Nesaprotamais ir kalna nosaukums, kas "ierāmē" notikumus bibliskā traktējumā. Mozus kalns un četrdesmit dienas. Pret četrdesmit gadiem tuksnesī? Kāda ir šī kalna vēsture un simboliskā nozīme?

Vispirms man gribētos uzsvērt, ka mēs visi, kas strādājām pie šī projekta, ļoti labi apzinājāmies, ka grāmatas nosaukums ir problemātisks. Izskatījām vairākus variantus: 1) tulkot kalna nosaukumu “Musa Dags” un saukt to par Mozus kalnu; 2) mazliet pārveidot romāna nosaukumu, lai tas skanētu, teiksim “Četrdesmit dienas Musa Dagā”, jo tad potenciālais lasītājs labāk iztēlosies saturu. Pēdējais, trešais variants: atstāt ikonisko nosaukumu tieši tāpat, kā tas darīts vairumā gadījumu. Pēc pailgām diskusijām izšķīrāmies par trešo iespēju. Kalna nosaukuma izcelsme un tātad arī vārda “Musa” sākotnējā nozīme nav skaidra. Komentāros minu, ka tas varētu būt Mozus kalns, Mūzu kalns vai varbūt kāda vietējā augstmaņa Musas kalns.

Diemžēl pat viserudītākais vēsturnieks pagaidām nevar pateikt, kurš variants ir pareizais. Verfelam savukārt svarīgākās bija bibliskās asociācijas ar Mozu un skaitli četrdesmit – ar gadiem trimdā, dienām tuksnesī, kā nu kurš vēlas to traktēt.

Tāpēc galu galā latviešu izdevums ieguva noslēpumaini un mistiski skanošu nosaukumu, kuru var interpretēt visai dažādi.

Romāna teksta vietvārdi nereti atgādina trauksmainus notikumus nesenā pagātnē. Kas īsti norisinājās Pirmā pasaules kara frontes aizmugurē Turcijas iekšienē?

Precīzi tas, kas tajā aprakstīts. Līdz vissīkākajām detaļām. Domājot par šī romāna tulkojumu, zināju, ka noteikti gribu papētīt, cik daudz tekstā ir fikcijas un cik – dokumentālu aprakstu, tāpēc speciāli meklēju un pētīju, kā avotos aprakstīti attiecīgie notikumi Zeitunā, Marašā, Stambulā un daudzās citās romānā minētajās vietās. Protams, šo avotu klāsts bija samērā ierobežots, jo derēja tikai tie, kurus bija izmantojis autors. Un kas izrādījās? Verfels, kurš ļoti ilgi un rūpīgi studēja 30. gadu sākumā pieejamo literatūru par armēņiem Osmaņu impērijā un jo sevišķi par armēņu genocīdu, kas sākās, bet nebūt nebeidzās 1915. gadā, ir iekļāvis tekstā plašus citātus no aculiecinieku stāstījuma pierakstiem, vēstulēm un citiem dokumentiem. Reizēm tie ir pat diezgan apjomīgi teksta fragmenti, pārrakstīti vārds vārdā un ļoti minimāli laboti. Tas bija pārsteidzošs atklājums, kas palīdzēja saprast vēl šo to citu.

Piemēram, to, ka “Musa Daga četrdesmit dienas” ir viens no tiem vēsturiskajiem romāniem, kurus var uzskatīt par gandrīz perfektiem, jo rakstnieka fantāzija un mums zināmie fakti atrodas ideālā līdzsvarā.

Tik ideālā, ka reizēm atgadās pat kuriozi. Piemēram, kāds ļoti erudīts un nopietns vēsturnieks, kas specializējas Musa Daga apkaimes vēsturē, reiz gluži nejauši izpļāpājās, ka savulaik ilgi un centīgi meklējis Francijas arhīvos norādes par turīgu, eiropeiski izglītotu armēņu virsnieku un viņa franču tautības sievu (!), kas varētu būt romāna varoņu prototipi. Protams, nekādas norādes viņš neatrada un arī nevarēja atrast, jo Gabriels Bagradjans un viņa sieva Žiljeta ir gandrīz vai pilnībā fikcionāli tēli, bet tu saproti domu. Vēl viens kuriozs. Kāds amerikānis, atvaļināts virsnieks un militārās vēstures speciālists, kam tiešām nevar pārmest proarmēnisku noskaņojumu, ir publicējis savu versiju par 1915. gada notikumiem pie Musa Daga. Šajā rakstā viņš konstatē, ka Verfela romānā atainotās sadursmes un kaujas gandrīz vai vissīkākajās detaļās sakrīt ar… tālaika Osmaņu impērijas armijas pārstāvju oficiālajiem ziņojumiem.

Vai armēņu literatūrā šī tēma ir populāra? Atsevišķi armēņu genocīda tēma un Musa Daga? Arī mūsdienās – kādi varbūt interesanti piemēri? Vai traktējums atšķiras no Verfela pirms Otrā pasaules kara traktējuma? Kas tieši?

Jā, protams. Ir vesels literatūras segments, kas veltīts tieši 1915. gada genocīdam. Armēņiem genocīds ir tāda mēroga vēsturiskā trauma, kādu pat grūti iztēloties. Toreiz bojā gāja ne vien milzīgs skaits cilvēku, bet tika zaudēta arī ievērojama armēņu vēsturiskās dzimtenes daļa, kur šī tauta bija dzīvojusi gadu simtiem un pat tūkstošiem ilgi. Daudzi no tiem, kas palika dzīvi, devās trimdā un izklīda pa visu pasauli – mūsdienās armēņu diaspora ir teju katrā pasaules valstī, turklāt daudzi no šiem cilvēkiem jums pastāstīs, ka viņu senči devušies trimdā tieši pēc 1915. gada. Literatūra, tas ir, visdažādāko žanru daiļliteratūra un dokumentālā literatūra, protams, mēģina par to reflektēt, taču viegli tas nav. Šī tēma armēņu literatūrā, starp citu, parādījās salīdzinoši nesen, jo bija vajadzīgs laiks, lai cilvēki vispār spētu runāt par piedzīvoto. Vai arī par to, ko bija piedzīvojuši viņu senči. Mūsdienās jau var uzskaitīt diezgan daudz literāru darbu, kas tapuši galvenokārt kopš 20. gadsimta otrās puses un kuros tā vai citādi aplūkota armēņu genocīda tēma. Daži ir labi vai pat ļoti labi, citi – varbūt ne gluži izcili. Interesanti atzīmēt, ka pēdējā laikā šai tēmai veltīti literāri darbi parādās arī kurdu un turku literatūrā. Armēņu valodā sarakstītos darbus ir pētījusi literatūrzinātniece Rubina Perumjana (Rubina Peroomian, UCLA), kas sarakstījusi par šo tēmu apjomīgu monogrāfiju. Ir pētīta arī citās valodās sarakstītā literatūra, kurā aprakstīts armēņu genocīds.

Verfela “Musa Daga četrdesmit dienas” šajā kontekstā ir kaut kas patiešām unikāls – pirmkārt, tas bija pirmais liela apjoma un visaugstākās raudzes literārais darbs, kurā stāstīts par armēņu genocīdu. Otrkārt, to bija sarakstījis nevis armēnis, bet ebreju izcelsmes austriešu rakstnieks, kas citas tautas traģēdiju spēja izjust kā savējo.

Un, treškārt, šis romāns ir unikāls arī tajā ziņā, ka centrālo vietu tajā ieņem nevis deportāciju un slaktiņu upuru traģēdija, bet viena no ļoti retajām pretošanās kustības epizodēm.

Dažādu iemeslu dēļ 1915. gada Osmaņu impērijā šādus gadījumus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tādēļ Verfela lēmums likt romāna pamatā vienu no tām ir vēl jo apbrīnojamāks.

Kāda attieksme Armēnijā ir pret Verfela darbu? Un Austrijā, Vācijā un citās valstīs?

Tas ir lielisks jautājums, kas precīzi ierakstās pēdējā laikā uzliesmojušās diskusijās par tā saukto “cultural appropriation” un to, cik lielā mērā tā pieļaujama.

Tu, protams, zini, ka saskaņā ar kādu diezgan radikālu tēzi mēs drīkstētu rakstīt tikai par to, ko nevainojami pārzinām.

Vislabāk, ja paši piederam pie attiecīgās kultūras un esam piedzīvojuši to, par ko rakstām, jo citādi taču var iebraukt ļoti dziļi auzās. Savukārt Verfels, nebūdams armēnis, savā romānā stāsta par diezgan neseniem notikumiem, kuros pats nebija piedalījies, un apraksta vietas, kuras nekad nebija redzējis. Par tādu uzdrīkstēšanos viņš savulaik saņēma niknus pārmetumus no sava kolēģa Armīna Vegnera (Armin Wegner), kas bija tikpat nelokāms savā pārliecībā kā daži mūsdienu literāti un kritiķi – nedrīkst rakstīt par to, kas nav piedzīvots, jo ko gan par to var zināt? Taču no armēņu puses šādu pārmetumu nebija un nav joprojām. Daļēji tāpēc, ka “Musa Dagā” pat vissīkākās detaļas ir tik autentiskas, ka pat speciālistiem grūti atrast neprecizitātes, nemaz jau nerunājot par lajiem. Armēnijā Verfelam un viņa romānam ir ikonisks statuss –“Musa Dags” ir ne vien liecība par notikušo, bet arī uzticama, ticama un emocionāli ārkārtīgi spēcīga liecība. Protams, vācvalodīgajās zemēs Verfels ir un paliek augsti godāts klasiķis, kura darbiem par spīti to cienījamajam vecumam joprojām ir savi lasītāji un cienītāji.

Tulkojums vienmēr ir grūts, ja jāatveido cita reģiona kultūra un cita laikmeta diskurss. Kas tev likās visgrūtākais, un kā ar to tiki galā? Man, piemēram, uzkrītoši īpatnējs likās vārda "rase" lietojums. Saprotu, no kurienes tas nāk, un tomēr, kā mūsdienu latviešu lasītājam ieteicams caur šo darbu ieraudzīt "rases" konceptu un varbūt "rasismu".

O, par to nu varētu runāt un runāt. Tulkojot darbus, kas tapuši, teiksim, pirms gadiem piecdesmit vai agrāk, jārisina specifiska problēma: cik lielā mērā drīkst modernizēt attiecīgo tekstu. Tāda vai citāda modernizācija, protams, ir neizbēgama. Ikviens tulkojums taču ir interpretācija, kuru veic tulkotājs, kas nāk ne tikai no citas kultūras un literārā diskursa, bet arī no cita laika. Un tomēr – kur ir tā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt? Lūk, vēl viena diskusija, kas samērā nesen izraisījās par jaunākajiem krievu klasiķu tulkojumiem angļu valodā. Daudziem Dostojevska un Tolstoja cienītājiem, kuru alfa un omega bija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē tapušie Konstances Gārnetas (Constance Garnett) ievērības cienīgie tulkojumi, bija pilnīgi nepieņemama modernizētā valoda divu tulkotāju tandēma Ričarda Pevīra un Larisas Volhonskas (Pevear&Volokhonsky) veikumā. Man personiski šķita būtiski saglabāt to, ko varētu dēvēt par “laikmeta smaržu”, lieki nemodernizēt tam raksturīgos jēdzienus, terminus un izteicienus.

“Rase” ir viens no tiem, jo Verfela laikā lielākā daļa pasaules bija burtiski apsēsta ar visu iespējamo, kas saistās ar “rasi”, “rasu atšķirībām”, rases uzlabošanu jeb eigēniku un tamlīdzīgi.

Tieši tādēļ arī latviešu tulkojumā atstāti tādi vārdu savienojumi kā “armēņu rase”, “osmaņu rase” un tā tālāk, kas mūsdienu lasītājam droši vien šķiet mazliet dīvaini.

“Rase”, protams, nav vienīgais vārds, kam laika gaitā uzguluši gluži jauni semantiskie uzslāņojumi. Vēl ir, teiksim, tāds jauks vārdiņš kā “vadonis” (Führer). Verfela romāna tapšanas laikā tas vēl bija neitrāls vai pat pozitīvs, bet jau pēc dažiem gadiem ieguva pavisam citu skanējumu… Ko darīt šādā gadījumā? Noskrāpēt to semantisko uzslāņojumu taču neizdosies. Tātad: kā atveidot šo vārdu, lai iespējami saglabātu to neitrālo vai pat pozitīvo niansi, ko, manuprāt (interpretācija, interpretācija!), tam vai citam fragmentam vēlējies piešķirt autors? Un tā ir tikai viena no daudzajām specifiskajām problēmām.

Nevar noliegt paralēles un asociācijas ar bibliskiem stāstiem un tipiem. Kā tulkojumā risināji šo? Vai tas bija svarīgi? Tas ir arī viens no apstākļiem, kuri atšķir mūsdienu auditoriju no Verfela auditorijas...

Tas bija ļoti svarīgi. Tāpēc ka Verfels, protams, pilnīgi apzināti izmanto bibliskās asociācijas, alūzijas un citātus, atsauces uz grieķu varoņeposu, traģēdiju, uz sūfiju tradīciju un tā tālāk. Tas viss tiek darīts, lai piešķirtu romānam monumentālu, mītiski pārlaicīgu raksturu. Jā, tajā aprakstīti ļoti konkrēti notikumi, kam ir vēsturisks prototips, taču vienlaikus šim naratīvam ir simboliska jēga un vairāki nozīmju slāņi. Pieļauju, ka pat 30. un 40. gados gados, kad “Musa Dags” vēl bija jauna grāmata, ne visi lasītāji spēja viegli un vienkārši izlasīt šo šifru, taču es tev piekrītu – tā laika auditorijā, tā teikt, bībelpratīgo noteikti bija vairāk nekā mūsdienās. Tiem mūsdienu lasītājiem, kas reliģiju jomā nejūtas sevišķi droši, taču gribētu mazliet labāk izprast kontekstu, ir domāta komentāru sadaļa, kur skaidroju šo un to, kas man šķita svarīgs un skaidrojuma vērts.

Runājot par reliģisko aspektu un dažādu konfesiju kustību un aktīvistu lomu armēņu traģēdijā un aizsardzībā/palīdzībā – kā tu vēlētos to raksturot?

Verfelu fascinēja reliģijas un galvenokārt jau kristietība. Šķiet, šis rakstnieks ir viens no tiem, kurus savā laikā dēvēja par Dieva meklētājiem – katrā reliģijā vai reliģiskā konfesijā viņš saskatīja kaut ko ļoti būtisku un eksistenciāli svarīgu. “Musa Dagā” ir veselas epizodes, kas veltītas diskusijām par to vai citu mācību, tās priekšrocībām un trūkumiem, par šīs mācības vietu modernajā pasaulē. Un, jā, tas, ko varētu dēvēt par reliģisko humānismu, neapšaubāmi ir viens no autora ideāliem. Romānā to iemieso Armēņu apustuliskās baznīcas priesteris, divi protestantu mācītāji un divi ietekmīgi sūfiju ordeņa pārstāvji, bet atsevišķās epizodes darbojas kristiešu misionāri un taisnīgie no tautas, piemēram, kāds dievbijīgs turkmēnis. Tomēr arī te droši vien nevajadzētu pārsteigties ar priekšlaicīgiem secinājumiem. Piemēram, romāna galvenais varonis Gabriels Bagradjans, kura dzīves gājumā nepārprotami iezīmētas paralēles ar Mozus dzīvi, maz interesējas par reliģijas dziļāko jēgu, kaut arī lieliski prot izmantot tās ideoloģisko, mobilizējošo aspektu. Es drīzāk teiktu, ka vārdu savienojumā “reliģiskais humānisms” Verfels akcentē tieši humānismu. Romānā ir epizode, kurā ļoti skaidri parādīta "absolūtas bezdievības" seja – un tā pieder nevis bezdievim šā vārda parastajā izpratnē, bet masu slepkavam, kam sveša empātija, līdzcietība, žēlsirdība.

Vai piekrīti, ka romāna monumentalitāte pierāda ambīciju veidot simbolisku naratīvu, mītu, varbūt slavas dziesmu – kaut ko nacionāli mobilizējošu, savukārt galveno varoņu tēli izstrādāti uzmanīgi, psiholoģiski pamatoti un smalki, kas savā ziņā disonē ar varoņepopejas uzstādījumu (iepriekš teikto)? Kāds īsti, tavuprāt, ir autora galvenais mērķis?

Jā un nē. Man šķiet, ka jebkāds urrāpatriotisms šajā romānā labākajā gadījumā izpelnās ironisku smīnu, bet sliktākajā – dedzīgu nosodījumu, jo bieži ir tāds kankaraini operetisks fons cilvēciskām nekrietnībām.

Lūk piemēram, epizode Stambulā. Pilsētā ierodas vācu mācītājs Lepsiuss, kura mērķis ir apelēt pie varas iestāžu pārstāvju sirdsapziņas, lai saņemtu atļauju atvieglot deportēto armēņu likteni. Šādu atļauju viņš, protams, nesaņem, tikai izvērstu paskaidrojumu, kāpēc varai netīkamas minoritātes ir pelnījušas visu, kas ar tām notiek. Un visu šo laiku pilsētas ielās un parkos valda jūsmīgs noskaņojums par godu kādai kārtējai nacionālajai jubilejai – krāšņs un drausmi grotesks fons ļoti reāliem slaktiņiem un zvērībām, kas visā klusībā tiek pastrādātas kaut kur tālu iekšzemē.

Ja “Musa Dags” romānu gribam interpretēt kā varoņepopeju, tad droši vien nākas atzīt, ka tas ir diezgan neparasts žanra paraugs. Ja velkam paralēles ar “Īliadu”, kas ir iespējams, tad sanāk, ka “Musa Dagā” centrā izvirzās nevis varonīgie ahaji, bet Troja un trojieši, kas cīnās par kailo dzīvību.

Manuprāt, šis romāns ir galvenokārt stāstījums par varonību un varoņiem pret pašu gribu. Nāvei nolemto sacelšanās hronika.

Un tad vēl. Dažām romāna epizodēm piešķirts elpu aizraujošs patoss un smeldzīgi traģisks skaistums, taču tā lappusēs ir arī atliku likām monotonas, nomācošas ikdienas, kurā velti meklēt heroismu. Pārlaicīgas, monumentālas traģēdijas un ikdienības kombinācija, manuprāt, vēl ļoti raksturīga, teiksim, Tolstoja grandiozajai epopejai “Karš un miers”, bet klasiskajiem varoņeposiem diezin vai.

Galveno varoņu pulks lielā mērā stāv savdabīgās kultūru un vēsturisko notikumu krustcelēs un ilgi nespēj izšķirties, galu galā aiziet katrs savu ceļu. Tā ir īpatnēja mācība mūsdienu globalizācijas kontekstā. Kā tu to traktētu?

Droši vien kā ļoti modernu un demokrātijai raksturīgu aicinājumu respektēt izvēles iespēju, ja tāda tiek dota. Vienā no svarīgākajām romāna epizodēm lielākā daļa ciematnieku izšķiras par bruņotu cīņu, tomēr citi izlemj nepretojoties pakļauties varas iestāžu rīkojumam. Tad nu, lūk, priesteris Haigazuns sašutumā aizliedz ņirgāties par lēmumu nepretoties deportācijai, ko dažs labs karstgalvis augstprātīgi nosoda kā gļēvulību. Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi. Proti, ir maldīgi domāt, ka izšķirošā acumirklī kādam indivīdam vai grupai varētu būt visas pareizās atbildes un tātad morālas tiesības kritizēt citus. Tā nav.

Nākotnē neviens nevar ieskatīties. Šādos brīžos atbildes tiek izmisīgi meklētas, un bieži neviens nevar garantēt, ka ir atrasta vienīgā pareizā.

Tādēļ savstarpēja cieņa un prasme akceptēt citādu izvēli ir nepieciešams priekšnosacījums civilizētai sadzīvei krīzes laikā. Tiesa, ar vienu svarīgu piebildi – ja indivīda vai grupas izvēle tieši neapdraud citu eksistenci.

Kas vēl būtu tas, ar ko Verfela grāmata varētu būt svarīga mūsdienu Latvijas lasītājam (Latvijas, nevis Vācijas, Austrijas, Krievijas utt.)?

Mūsdienu Latvijas lasītājam, kas salīdzinoši nesen ir sācis apzināties un reflektēt par paša zemes, tautas, dzimtas vēsturisko traumu, būtu svarīgi neaizmirst, ka šāda pieredze ir arī citām tautām.

Ne tikai armēņiem un ebrejiem, bet arī krieviem, ukraiņiem, ķīniešiem, ruandiešiem... Diemžēl šo uzskaitījumu var turpināt, jo nesen pagātnē palikušais 20. gadsimts dāsni gādāja traumatisku pieredzi ļoti daudzām tautām, grupām un indivīdiem… Par to ir jālasa, jādomā un jārunā, lai cik grūti un emocionāli smagi tas būtu. Manuprāt, tas palīdz ne tik daudz mācīties no pagātnes – baidos, ka šajā ziņā esmu skeptiska, – kā saprast, cik līdzīgi mēs esam un cik līdzīgi reizēm reaģējam noteiktā situācijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti