„Tā ir vesela dilemma literatūrā, kas ir tas varonis, cik daudz viņš ir tieši viņš. Šis gadījums, protams, ir ļoti, ļoti tuvs autentiskajam avotam. Un galvenokārt tāpēc, ka man neko nevajadzēja izgudrot! Tie visi notikumi ir reāli," atklāj Zālīte.
Grāmatas centrālā ass ir piecgadīgās Lauras un viņas vecāku – 1941.gada jūnijā izsūtīto bērnu - traumatiskā pieredze, kas tik daudzus gadu desmitus ģimenes iekšienē glabāta un klusēta. Ar bērna acīm skaudrums vēl satriecošāks – nepārejošas bailes no bada, bailes no vēlreizējas izsūtīšanas.
Režisore Dzintra Geka, kas veidojusi daudzas dokumentālās filmas par uz Sibīriju izvesto likteņiem, uzskata, ka Māras Zālītes grāmata ir ļoti vajadzīga, lai vēsturisko pieredzi nodotu nākamajām paaudzēm.
„Man liekas, ka šī jauna cilvēka vai maza bērna vērtējums ir tas, kas ir vajadzīgs šodien, lai to uztvertu arī jaunieši un bērni," uzsver Geka.
Māru Zālīti nebiedē, vai mūsdienu lasītāji sapratīs.
„Es esmu izdarījusi to darbu, cik nu labi spēju šajā mirklī, un es esmu arī pati mazliet dziedināta no tā," uzsver Zālīte.
Māra Zālīte ir apsolījusies sev rakstīt šai grāmatai arī otru daļu.
