Nacionālā vainas apziņa pret dzīvesstāstu: Gebelsa sekretāres atmiņas

Nesen apgādā “Zvaigzne ABC” latviski izdotas nacistiskās Vācijas Propagandas ministrijas sekretāres Brunhildes Pomselas atmiņas – viņas memuārus pierakstījis un komentējis vēsturnieks Tore D. Hansens, tādējādi cenšoties piešķirt papildu perspektīvu pamattekstam. 

2016.gadā klajā nāca arī dokumentālā filma "Ein deutsches Leben" ("Vācietes dzīve"), kuras galvenā varone bija Pomsela un viņas atmiņu stāsts.   

“Grāmata mani aizkustināja tāpēc, ka simtgadīga kundze ir mēģinājusi atrast, kur ir viņas vaina, un, manuprāt, nav to atradusi, jo nav, ko atrast,” sarunā ar LSM.lv kultūras redakciju atklāj grāmatas tulkotāja Silvija Brice.

Taču Brunhildes Pomselas (1911–2017) grāmata “Es biju tikai sekretāre. Ko mūsdienu pasaulei māca Gebelsa sekretāres stāsts” pavisam noteikti nav vēsturiska literatūra.

Pirmām kārtām tie, protams, vismaz pa daļai ir memuāri – tātad Pomselas atmiņas par konkrētiem savas dzīves notikumiem un, kā zināms, jebkuras atmiņas ir un paliek vienīgi interpretācija.

Brīdī, kad Vācijā 1933.gadā par valsts vadoni tika (jāatgādina, demokrātiskā ceļā) ievēlēts Hitlers, Pomselai nebija daudz vairāk kā 20 gadu. Piedzīvojusi gana stingru audzināšanu, allaž atbildīga par brāļiem un ar labām sekmēm skolā, sekretāres arodu viņa apgūst, alkdama kļūt patstāvīga – kā daudzi jaunieši jebkurā vēstures periodā.

Kādu laiku, starp citu, Pomsela paralēli strādā gan pie nacionālsociālista Vulfa Bleja, gan pie ebreja Dr. Goldberga, līdz, pilngadību sasniedzot, viņa dabū itin labi apmaksātu un interesantu darbu Trešā reiha Radiofonā. No turienes viņa tiek pārcelta darbā uz Propagandas ministriju, kur kara pēdējās dienās arī nonāk padomju karaspēka gūstā.

Par būtiskāko grāmatā Silvija Brice uzskata tieši jautājuma uzdošanu: “Pomselas grāmata, manuprāt, ir ievērojama ar to, ka viņa tiešām bija “tikai sekretāre”, bet jutās spiesta “norakstīt nost no sirds” arī šo savu pieredzi – tak jau juzdamās vainīga.

Lasot un tulkojot, gandrīz nemitīgi bija jājautā sev – kā rīkotos es? Vai tiešām, jauna meitene būdama, spētu izprast pasaules gaitu pirms kara? Nu nē taču. Tātad?

Tātad – vai es visu mūžu nestu sev līdzi vainas nastu par to, ka esmu bijusi, piemēram, Gebelsa sekretāre? Uz tādu jautājumu varētu atbildēt tikai tad, ja šī pieredze tiešām būtu bijusi; viss pārējais ir spekulācijas.

Tieši to uzskatu par visbūtiskāko šajā grāmatā – jautājuma uzdošanu. Vai sekretāres ir vainīgas?”

Brice atzīst, ka viņu nebeidz pārsteigt vāciešu nemirstošā un nerimstošā vainas apziņa, viņu ārkārtīgi jūtīgā reakcija uz sarunām par nacionālsociālisma laiku.

“Visa vācu tauta sastāv no (profesionālu) karavīru un (profesionālu) sekretāru mazbērniem un mazmazbērniem, kuri netiek vaļā no vainas apziņas un drebēdami staigā pa virvi.

Sevišķi satriecoši tas izskatās uz uzvarētāju sovjetu fona, kuriem kauna nav ne par ko, ir tikai “dziļa gandarījuma sajūta” un gatavība “atkārtot”,” viņa noslēdz.

Un, lūk, – šī grāmata ir memuāri tikai pa daļai – cienījamā vecuma kundzes atmiņas ieskauj politologa Tores D. Hansena komentārs. Lai arī brīžam rodas grūti pārvarama pārliecība, ka Hansens mēģina 21.gadsimta lasītājam parādīt, kā pareizi lasīt šo  – un nemitīgi par kaut ko atvainojas –, tomēr uz to var palūkoties arī citādi. Pomselas atmiņu stāstu Hansens cenšas aktualizēt mūsdienās, vilkdams paralēles ar mūsdienu aktualitātēm.

Piemēram, var minēt vienaldzību un pasivitāti, ar kura palīdzību, viņaaprāt,  “mēs ar savu vienaldzību un pasivitāti aizlavierēsim līdz morālam sabrukumam, kurā šokējoši notikumi kļūs par rutīnu un rūpes par savu personisko drošību novedīs pie tā, ka bēgļi un viņu likteņi – kā patlaban Sīrijā vai Vidusjūrā – tiks lietišķoti, stigmatizēti un beigās dehumanizēti, un, meklējot vienkāršus risinājumus, tiks zaudēts viss humānisms, kas Eiropā iekopts vairāk nekā 70 gadus pēc Otrā pasaules kara.”

Taču tas, protams, ir tikai viens veids, kā lasīt cienījama gadagājuma kundzes atmiņas par vienu no dramatiskākajiem posmiem pasaules vēsturē. Vērtīgākais tajā visā, iespējams, ir tieši tolaik vēl dzīvās aculiecinieces stāstījums no savas perspektīvas un, jā, arī tulkotājas pieminētā jautājumu uzdošana. Atstāt tos kā retoriskus vai meklēt atbildes – tas būs katra lasītāja paša ziņā.

Pieejama arī e-grāmata.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Literatūra
100 g kultūras
Jaunākie
Populārākie
Interesanti