Lai gan latviešu literatūrā ik pa laikam sevi piesaka kāds jaunais rakstnieks, valda uzskats, ka jauno rakstnieku darbus nelasa. To daļēji apstiprina arī Latvijas Radio aptaujātie iedzīvotāji: „Es labprāt palasītu dažreiz, bet bieži vien tas, ko es izlasu, tas laiks, ko es pavadu lasot, bieži, ne vienmēr nesniedz gandarījumu. Tāpēc es dažkārt izvēlos vienkārši klausīties ieteikumos." Kāds cits atzīst: "Tie jaunie dzejnieki gan man neiet pie sirds. Nav tā, kā agrāk, kad rakstīja Ziedonis, Vācietis. Kaut kā tie vairāk..." "Tas, ko es pārsvarā esmu līdz šim sastapis jaunajās latviešu grāmatās, ir grafomānija, un man no tās ir nedaudz bail," neslēpj vēl kāds cits.
Annas Fomas debija dzejā, Arvja Viguļa otrais dzejoļu krājums, Jāņa Valka pirmais romāns „Verķumāte” - tie ir tikai daži latviešu jaunie rakstnieki, kuri savus darbus nodevuši sabiedrības vērtējumam. Rakstniecības un mūzikas muzejā regulāri notiek pasākumi, lai popularizētu jaunos literātus. Muzeja pārstāve Inga Surgunte atzīst, ka muzejs saskaras ar niecīgo jauno rakstnieku popularitāti iedzīvotāju vidū: „Mēs tiešām saskaramies ar to, ka gan lasītāji, gan vecāka gada gājuma autori apgalvo, ka viņi nelasa jaunāko literatūru.”
Vairākkārt dzirdams, ka modernās daiļrades radītāji nespēj līdzināties tādiem latviešu literatūras smagsvariem kā Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. Tāpat populārs ir viedoklis, ka jauno rakstnieku darbi ir nesaprotami. Tomēr literāts Jānis Valks uzsver - tas nenozīmē, ka jaunie rakstnieki Latvijai nav vajadzīgi.
„Vajadzīgi viņi ir viennozīmīgi. Uzrakstīts tīri teorētiski ir daudz, bet literatūra jau attīstās, laiks iet uz priekšu. Tas, par ko savā laikā rakstīja klasiķi, tagad ir citi rakstnieki, citi laiki un citas lietas, par ko rakstīt. Vajadzīgi viņi ir, jā!”
Surgunte uzsver, ka literatūra ir mainījusies, līdz ar to ienākušas arī jaunas vērtības un ideāli, pēc kuriem tiekties: „Ir mainījusies literatūras loma. Respektīvi, pati literatūra ir mainījusi savu uzdevumu un mēģina to sasniegt. Iespējams, lasītāji un literatūras vide kādā savā daļā nav gatava pieņemt šo jauno virzību.”
Pieredzes bagātā dzejniece un apgāda „Mansards” redaktore Ingmāra Balode atzīst, ka ir mainījies jauno rakstnieku publicēšanās stils. Viņi kļuvuši aktīvāki sociālajos tīklos, tāpēc klātesamība publiskajā telpā izpaužas citādākā formā. Tomēr dzejniece nepiekrīt apgalvojumam, ka jauno rakstnieku darbus nelasa: „Jauno rakstnieku pasākumos ir gadījies, ka nav, kur sēdēt. Es domāju, ka visi cilvēki, kas atnāk viņus klausīties, - tie nevarētu būt tie paši, kas galīgi viņus nelasa. Protams, būtu foršāk, ja viņus lasītu, cik jau nu ļaudis Latvijā ir palikuši. Grāmatnīcā varētu vienmēr paprasīt, vai varbūt neviens nekad nelasa jauno rakstnieku darbus. Nē, lasa patiesībā, bet, protams, ka viņus neizķer tā, kā, teiksim, lasītājus jau labu laiku pieradinājušākus Noras Ikstenas prozu.”
Muzeja pārstāve Inga Surgunte uzsver paradoksu, ka jaunie literāti lasa priekšgājēju daiļradi, taču pieredzējušie rakstnieki nelasa jauno rakstnieku darbus. Par vienu no lielākajām problēmām mūsdienu literatūrā Surgunte nosauc dialoga un argumentu trūkumu starp veco un jauno paaudzi.
Surgunte: „Gribētos atrast tomēr iespēju sēdēt pie viena galda un spēt sarunāties, un spēt nevis tikai paziņot ”Es nelasu jaunāko dzeju, es nesaprotu jaunāko dzeju”, bet spēt argumentēt šo savu izvēli. Man nav receptes, ko darīt. Bet tas, ka šis šķēlums, šī aiza starp paaudzēm un starp lasītāju un jaunāko dzeju pastāv, tas ir fakts. To mēs varam tiešām novērot.”
Surgunte arī norāda, ka situācija uzlabotos, ja vecā un jaunā paaudze vienotos par kopējiem kritērijiem, jo pašlaik abas paaudzes no literatūras sagaida dažādas lietas.
