Grāmata “Mūsējās” vienlaikus stāsta par 50 izcilām Latvijas sievietēm, kā vēstī izdevuma reklāmplakāts, bet uz grāmatas ceturtā vāka lasāms, ka “šis nav Latvijas izcilāko sieviešu top 50”. Hronoloģiskā secībā mērojot ceļu caur dažādiem mūsu valsts vēstures periodiem, vispirms meitenes un tad jau sievietes katra realizē savu sākotnēji kluso, un pēc tam jau arvien pārliecinošāko sapni. Tas var vibrēt dažādās toņkārtās: gan matemātikā, gan dzejā, rūpēs par pabērniem vai basketbola laukumā. Dzīvesstāstus pasakas izteiksmē ilustrē Elīnas Brasliņas ilustrācijas, apliecinot mākslinieces padziļināto caurskates darbu atainojamo personību raksturos.
Un tad – Tatjana Ždanoka, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja, Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas. Arī viņa grāmatas veidotāju skatījumā ir viena no 50 izcilajām Latvijas sievietēm, tikai viņas izcilība nav saistāma ar latviskas Latvijas būvēšanu un uzturēšanu.
Viņu īpašu padara arvien lielāka un varenāka pretinieka izvēle – talantīgā matemātiķe to ierauga brīvās Latvijas idejā.
Protams, kā jebkura literāra darba izvilkums, tas var kalpot tikai par nepilnīga skaidrojuma sniedzēju.
"Mūsu doma bija izdot grāmatu, kas varētu būt pieejama ļoti dažāda vecuma cilvēkiem. Un tā kā Santa Remere pārsvarā "Satori" raksta tieši par bērnu kultūru un arī ļoti aizstāv uzskatu, ka vecākiem vairāk vajadzētu pavadīt laiku ar bērniem tieši kultūras nodarbēs, mēs ļoti ceram, ka bērni uzdos jautājumus un vecāku mēģinās uz tiem jautājumiem atbildēt arī tad, ja viņi gadījumā nelasa kopā. Lūk, bet protams, ka tā grāmata ir arī domāta ne tikai bērniem, bet arī mums visiem," grāmatas ieceri Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” skaidro grāmatas redaktore un “Ascendum” valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa.
Grāmatas varones nereti saskaras ar patriarhālās pasaules mestiem izaicinājumiem, neticību, nievājošu un pat pazemojošu attieksmi no vīriešu puses dažādu lomu apveidos – gan profesionālajā, gan ģimenes kontekstā. Un tomēr viņām dažādos ceļos izdodas nepazaudēt savus ideālus un realizēt tos praktiskā izteiksmē.
Vai šo konfrontāciju meklējumi bija apzināti? Skopa uzsver: “Mēs to noteikti negribējām specifiski izcelt. Šī noteikti nav grāmata, kas vēsta par sieviešu nevienlīdzīgo stāvokli.
Tāds nav mērķis – parādīt, cik sievietēm klājas grūti. Bet tie ir fakti, un tas ir tas, kas sievietēm ir jāpiedzīvo savā mūžā – kas ir bijis jāpiedzīvo un joprojām ir jāpiedzīvo.
Mēs izejam no premisas un necenšamies to pierādīt, ka sievietes bauda daudz mazāk priekšrocību, ka viņām ir mazāk atbalsta un iedrošinājuma rīkoties noteiktā veidā. Bet tas neizriet no cilvēku ļaunuma vai vīriešu nevēlēšanās atbalstīt sievietes, vai no kaut kāda viennozīmīga uzskata, ka sievietes ir mazāk vērtīgas vai nespējīgas. Es domāju, ka to veido mūsu vēsture, un šī grāmata stāsta par mūsu vēsturi.”
Kā Antonija Skopa vērtēja noteiktas sabiedrības daļas sašutumu par Tatjanas Ždanokas iekļaušanu grāmatā? Viņa norāda: "Es domāju, ka tā polemika, kas šobrīd redzama sociālajos medijos, un arī tradicionālie mediji to cenšas atspoguļot, tā neatspoguļo visas sabiedrības attieksmi. Daļai sabiedrības ir ļoti pamatoti emocionāla reakcija uz to, ka mūsu grāmatā, kas saucās "Mūsējās", ir ielikts cilvēks, ko viņi uzskata par "persona non grata". Es to varu saprast, kādā veidā tas var veidoties, un man nekādā ziņā arī nešķiet, ka tā ir neleģitīma attieksme. Bet tā grāmata vienkārši nav par to, viņa nav par mūsējām – tām labajām meitenēm, ar kurām mēs tagad lepojamies.”
"Tā ir grāmata, kas stāsta par mums visiem ļoti dažādiem. Un starp mums ir arī cilvēki un spēki, un nodomi, kas mums nepatīk un pret ko mums varbūt nevajadzētu automātiski izveidot noteiktu pieņēmumu un no tā censties norobežoties. Mums drīzāk ir jādomā, manuprāt, par lietām, kuras mums šķiet nepieņemams un, iespējams, arī jārīkojas,” turpina Skopa.
“Piemēram, man liekas, ir diezgan izplatīta attieksme sabiedrībā vispār pret politiķiem, ka “politiķi ir tāds ļaunuma iemiesojums, un es vispār ar to negribu nekādā veidā saistīties, un es neiešu piedalīties vēlēšanās šī iemesla dēļ.”
Un tā rezultāts ir, ka daļa mūsējo, mūsu pilsoņu, ievēl Tatjanu Ždanoku Eiropas Parlamentā.
Nav jau tā, ka viņa tur ir nonākusi nelikumīgi, tie esam mēs, kas viņu tur ir ielikuši iekšā. Daži ir gājuši un balsojuši, un daži vienkārši palikuši mājās un nebalsojuši, nav teikuši – es gribu citu valsti, es gribu citu politiku.”
Skopa spriež: "Tā šūmēšanās, kas ir radusies publiskajā telpā, es nedomāju, ka viņa ir slikta, bet viņa ir simptomātiska tam, ka mums ļoti gribas, lai pasaule ir vienkārša, kurā ir labie un sliktie, un labie ir mūsējie un sliktie – mēs neesam par viņiem atbildīgi. Bet tā jau nav. Mēs esam katrs atbildīgs par to, kas notiek mūsu valstī."
Analizējot radušos situāciju, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmu kuratore Sonora Broka vērtē, ka Baltkrievijas notikumu ģeopolitiskais fons vēl vairāk pastiprinājis šīs grāmatas stāstu problemātiskumu.
"Es domāju, ka reakcija noteikti būtu bijusi. Bet šī te neplānotā apstākļu sakritība, ka grāmata iznāca tieši tajās dienās, kad sociālos medijus bija pārpludinājusi šie te ārkārtīgi daudzie nežēlības apraksti par notikumiem Minskā, varbūt vēl vairāk akcentēja, cik tas varbūt neplānoti, nežēlīgi arī no grāmatas veidotāju puses veidot tieši šādu te izlasi. Man ir ļoti labā atmiņā tās ārkārtīgās bailes, pavadot vecākus uz barikādēm Rīgā un tajā agrīnajā pusaudža vecumā pieņemot iespēju, ka viņi var arī neatgriezties.
Tās bija ļoti lielas un reālas bailes, un tobrīd nebija divu domu, cik Tatjana Ždanoka ir izcila un talantīga sieviete.
Un šobrīd, manuprāt, tas absurds ir faktā, ka tie paši jaunie cilvēki, arī manas vienaudzes, manas kursa biedrenes, mani paziņas, visi ļoti jūt līdzi notikumiem Minskā, bet vienlaikus arī viņiem tā šķiet ļoti skaista un smalka ironija – Tatjanas Ždanokas iekļūšana šajā grāmatā. Un es kaut kā nesaprotu šo savietojamību," uzskata Sonora Broka.
Kopumā vērtējot grāmatu, Sonora Broka atzīst, ka viņai tas šķiet "tieši tik apbrīnojams, skaists, interesants un ļoti vērtīgs izdevums, kā es arī biju iedomājusies. Bet diemžēl viņa nebūs manā grāmatu plauktā, un arī savu draugu bērniem un viņu nedāvināšu, jo vai tad es griezīšu ārā to lapiņu, es negriezīšu, tad atkal tā taču ir kopēja iecere un kopējs izdevums.”
“Es domāju, ka tas lielais klupiens ir noticis starp veidotāju ieceri un grāmatu un starp šīs grāmatas komunikāciju publiskajā telpā.
Jo tā tiešām tiek, arī “Satori” virsrakstā, [saukta par] grāmatu par izcilām sievietēm, lai arī pēc tam pirmajā rindkopā tiek rakstīts, ka tā nav grāmata par izcilākajām Latvijas sievietēm. Bet, ja tu ieliec šos vārdus virsrakstā, tad ar to principā viss ir izdarīts,” spriež Broka.
Savukārt publicists, filozofs Artis Svece atzīst, ka Ždanoku var saukt par mūsējo un ieceri iekļaut viņu grāmatā var saprast.
"Es domāju, ka to ieceri var saprast, cits jautājums, vai tā ir izdevusies. Bet es domāju, ka Ždanoka ir mūsējā. Viņa ir Latvijas pilsone, kas ir darījusi kaut kādas lietas, viņai ir bijuši kaut kādi uzskati, un nepārprotami viņa ir sieviete, kas ir politikā bijusi aktīva. Nevis kaut kādu, pieņemsim, personisku iemeslu dēļ aizgājusi no politikas, bet tur ir darbojusies. Tā ideja, kāpēc ielikt viņu šajā stāstā, man liekas, to var saprast," analizē Artis Svece.
Artis Svece norāda, ka viņam šķiet, ka grāmata, kas ir domāta, lai lasītājus uzmundrinātu, sapurinātu, parādot citas dzīves pieredzes, ir nesabalansēta.
"Ja mērķis bija parādīt dažādību, tā atlase arī varēja būt daudz tāda niansētāka, sarežģītāka," uzskata Artis Svece un min, ka ir par maz dažādības stāstos, lai noticētu, cik daudzveidīgs un sarežģīts ir cilvēks un tajā skaitā sievietes.
