Kultūras Rondo

Jura Kursieša filmas “Oļegs” pirmizrāde Kannās. Komentē Kristīne Simsone

Kultūras Rondo

Gundegas Repšes dienasgrāmatas ieraksti simtgades gadā apkopoti "Skiču burtnīcā"

Pilsētā ar Montu Kromu. Stāsta māksliniece Helēna Heinrihsone

Monta Kroma – sapņotāja, kas iemācīja būt brīvai. Stāsta Helēna Heinrihsone

"Viņa man bija vislielākais draugs, vissvarīgākais cilvēks. Bez viņas es vispār nebūtu es,” par dzejnieci Montu Kromu stāsta māksliniece Helēna Heinrihsone.

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” skan sarunu cikls "Pilsētā ar Montu Kromu”, kurā ar stāstiem par dzejnieci dalās rakstnieki un dzejnieki, kā arī Montai Kromai tuvie cilvēki. Ceļojumu Montas Kromas pasaulē sāk ar Helēna Heinrihsone.

Māksliniece atminas, ka tieši Monta Kroma viņai iemācījusi būt brīvai mākslā.

"Ja ne viņa, vai es saprastu to, ka tu glezno, tas nevienam nav vajadzīgs, tikai tev pašam. Tad uzreiz paliek tik viegli, tu esi brīvs. Nav nekādi skatītāji, maksātāji,” turpina Heinrihsone.

Māksliniece atminas gadījumu pēc studijām, kad viņas darbi nav pieņemti.

"Kad mēs beidzām akadēmiju, tie, kam bija piecinieki (piecu baļļu sistēmā),  tiem uzreiz bija Maskavas pasūtījumi un tā bija ļoti liela nauda. Tu uzreiz varēji mašīnu pirkt. Nauda ir tik vilinoša un tā gribas izrauties. Un mani tik nepieņem un nepieņem, es atnāku mājās, krītu gultā, pa klusam raudu, domāju – paņemšu nazi, saduršu visu komisiju. Līdz tādam idiotismam. Un Monta atnāk un saka: "Tu nesaproti, cik tu esi laimīga!” Cik svarīgi, ka tev blakus trāpās tāds cilvēks,” atzīst Heirihsone.

Raksturojot Montas Kromas dažādību dzejā, Heinrihsone bilst, ka viņu iedvesmojušas mācībās un satiktie cilvēki Maskavā.

"Maskava viņu ārkārtīgi iedvesmoja. Lūzums Maskavā notika, ar daudziem tajos Augstākajos literārajos kursos. Maskava tajā laikā bija kā kaut kāda Ņujorka, vai pirmskara Parīze,” uzskata Heinrihsone. "Tur no visām republikām bija cilvēki, pēc tam viņa uzturēja sakarus ar cilvēkiem no Moldāvijas, no Ukrainas.

Nekādi ārzemnieki jau nebija, tie paši no padomju teritorijas, kuri pēc kaut kā tiecās.”

Heinrihsone bijusi tā, kas pirmā uzklausījusi Montas Kromas uzrakstīto. Māksliniece tagad saka, ka tas ir viņas grēks, jo, iespējams, īsinot sabojājusi kādus dzejoļus.

"Katru to dzejoli, tiklīdz viņa uzrakstīja, viņa man zvanīja. Citreiz arī naktī. Mans uzdevums bija pēc iespējas īsināt, tā man likās, un es esmu arī daudz viņai varbūt arī sabojājusi. Es šausmīgi cīnījos ar atkārtojumiem. Varbūt, ka tā nebija pareizi. Man likās, ka vajag īsināt. Viņa to pieņēma.

Vienu reizi viņa sacēlās. Tas ir "Vēsas lūpas”, ģeniāls dzejolis,” atklāj Heinrihsone.

Jautāta par spilgtākām atmiņu epizodēm saistībā ar Montu Kromu, Heinrihsone atzīst, ka tie ir nostāsti par Montas bohēmisko dzīves veidu, par visādiem kurioziem notikumiem viņas dzīvē.

"Piemēram, ka viņa mazgā kājas un ieliek nomazgāto kāju nevis čībā, bet ziepju trauciņā. Tādi sīki novērojumi,” stāsta Heinrihsone.

"Viņa dzīvoja citā pasaulē,” turpina māksliniece. "Tas ir brīnišķīgs stāsts, to viņa pati stāstīja: Viņa gaida trolejbusu vai tramvaju, beidzot sagaida, pieiet klāt, izņem atslēgu un mēģina atslēgt tās durvis. Cik tas smieklīgi no malas! Durvis ir jāver vaļā. Viņa nesagaida, kad atvērsies, viņa pati ver vaļā.”

Dzejniece bieži aizsapņojusies, kaut kur ejot, tāpēc nepamanījusi bedres un kritusi. Viņai bija apdauzīti ceļi.

"Viņa vienos sapņos dzīvoja, piemēram, ka vari miegā apgūt valodu. Bija tāda teorija. Tas bija viņas sapnis. Viņai mazliet šķielēja viena acs, nieka operācija, bet tas arī palika viņas sapnis. Vai kaut kur braukt.

Dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki daudz braukāja pa visu Padomju Savienību, populāri bija uz Tālajiem Austrumiem. Tas arī bija viņas sapnis. Vienmēr viņa palika uz tahtas, rakstot gultā,” bilst Heinrihsone.

Un lai arī pašas dzejnieces dzīve nav bijusi pareiza un standartiem atbilstoša, tiem, kurus viņa mīlējusi, vēlējusi sakārtotu dzīvi. Heinrihsone stāsta, ka abas kopā gājušas uz kafejnīcām, ka viesojusies pie Montas Kromas izdevniecībā "Liesma”, kur valdījusi visai bohēmiska gaisotne, bet tajā pašā laikā jutusi Montas Kromas satraukumu par to, lai viņa kārtīgi mācās.

"Nezinu, vai viņa skuma, ka viņai nav ģimene, bērni. Es šaubos.

Bet viņa gribēja, lai tiem, ko viņa mīl, viss būtu kārtībā, lai ir kārtīga ģimene, bērns vīrs. Viņa uzdāvināja man laulības gredzenu. Viņa gribēja, lai man viss ir pēc standarta,” atzīst Heinrihsone.

Literatūras un filozofijas interneta žurnāls “Punctum” jau trešo reizi maija beigās organizē literatūras festivālu, kas šogad tas veltīts spilgtai latviešu modernisma dzejniecei Montai Kromai. Ir pagājuši jau simts gadi kopš dzejnieces dzimšanas, divdesmit pieci – kopš aiziešanas mūžībā, taču viņas devums latviešu literatūrā ir palicis nepietiekami novērtēts.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti