Piecu muzeju veidotā pastaiga izvedīs pa dažādām ar Mirdzu Ķempi saistītām vietām, tādējādi atklājot arī viņas personības un interešu dažādās šķautnes.
Pastaiga sāksies Čaka muzejā, kur muzeja vadītāja Antra Medne stāstīs par dzejnieces mazāk zināmu personības pusi. Pēc tam visi dosies uz Upīša muzeju, kur muzeja vadītāja Inese Kaire atklās Mirdzas Ķempes un Andreja Upīša attiecību stāstus, bet Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere – dzejnieces darbību Latvijas Radiofonā.
"Dārgie radio klausītāji! Gribu nolasīt jums dažus no pēdējā laikā sarakstītajiem dzejoļiem," - tā Mirdza Ķempe uzrunā klausītājus 1961.gadā, kad vairs pati nestrādā Radiofonā, bet bieži nāk uz intervijām un dzejas ierakstiem, bet Latvijas Radio arhīvā diemžēl nav saglabājušies ieraksti no laika, kad viņa bija Latvijas Radiofona diktore, pie tam pati pirmā radio diktore Latvijā.
Maira Valtere: „Viņa sāka strādāt Radiofonā 1928.gadā, tajā laikā radio diktorus sauca par spīkeriem. Par diktori viņa bija līdz apmēram 1930.gadam, jo viņa slimoja ar tuberkulozi un tamdēļ viņai bija jāpamet diktores darbs. Ar lielām skumjām viņa to darīja, jo viņai šis darbs patiešām patika. Kā viņa rakstīja – viņai nav bijis baiļu pat pašā pirmajā reizē, viņai likuši nolasīt kaut ko no ārzemju ziņām un pēc tam – tirgus ziņas, kaut kas par vistām un cūkām. Kamēr viņa lasījusi, viņai apkārt nostājušies visi Radiofona darbinieki, sākot ar galvenajiem un beidzot ar izsūtāmajiem, visiem ir ļoti paticis, un tā viņa ir ieguvusi iespēju būt par diktori."
Pēc divu gadu diktores darba Mirdza Ķempe turpina strādāt Radiofonā kā tulkotāja līdz 1941. gadam, viņa tulko gan literārus tekstus, gan dažādu dziesmu vārdus, lai tās Radiofonā varētu izskanēt latviešu valodā.
Maira Valtere: „Ļoti daudz bija šlāgerdziesmu, kuru tekstus arī tulkoja Mirdza Ķempe, nu, piemēram, viņas rokrakstā ir saglabājies šāds teksts:
„Spānija, tik zila debess pār tevi smaida un saule kvēli mirdz,
Spānija, kur vīna kausu sniedz meiča slaida,
un straujāk pukst man sirds.
Vakars ir klāt, un maiga dziesma skanēt sāk.
Visur, kur vien man acis raugās,
tur meičas jaukas un kvēliem skatiem man pretī nāk.”
- tā Mirdzas Ķempes iztulkotos vārdus mūzikā iedzīvinājis Mariss Vētra.
Pēc stāstiem par Radiofonu pastaiga tālāk vedīs uz Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju, kur varēs uzzināt, kā tapuši Beļcovas gleznotie Ķempes portreti un kāda bijusi abu radošo sieviešu pazīšanās.
Pēdējā pieturvieta pastaigā būs Ojāra Vācieša muzejs, kur Lija Brīdaka, Ēriks Hānbergs, Roalds Dobrovenskis un citi literāti dalīsies savās atmiņās par Mirdzu Ķempi. Būs skatāma arī ekspresizstāde par jubilāres un Ojāra Vācieša saraksti.
„Ja jūs mācīsities vidēji, tad būsit arī tikai viduvējs dzejnieks. Jūsu vēstulē un jūsu dzejās ir daudz paviršību. Jūs nevīžīgi lietojat pieturas zīmes, rakstāt ar vieglu roku. Atsevišķos pantos pazib kāda liriska dzirksts, bet, vai jūs varēsit īsti dzejot, vēl grūti pasakāms”. - Fragmentu no Ķempes pirmās vēstules Ojāram Vācietim 1951.gada 1.augustā lasa Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse. Sākumā būdama stingra pret pavisam jauniņo dzejnieku, vēlāk Ķempe ļoti lepojusies ar viņa panākumiem.
Darbs ar jaunajiem dzejniekiem Rakstnieku Savienībā kopumā bijis ļoti nozīmīgs dzejnieces devums, viņa izglītojusi vairākas dzejnieku paaudzes, un kādā radio intervijā atzinusi, ka arī pašai tas sagādā milzu gandarījumu:
„Es esmu 25 gadus strādājusi kā jaunatnes audzinātāja, jaunu rakstnieku. Tas man ir devis daudz prieka, jo pēc kara, kad mana ģimene bija gājusi bojā, es atradu jaunajos dzejniekos savu otro ģimeni."
Mirdzas Ķempes personības un darbības dažādas šķautnes tuvāk varēs iepazīt šodien piecu muzeju pastaigā „Pavisam dzīva, sarkanā mētelī. Mirdzai Ķempei – 110”.
