Literatūre

«Literatūre» 1. sērija - Baltā un melnā grāmata

Literatūre

«Literatūre» 3. sērija - Berelis un prozas ragana

«Literatūre» 2. sērija - Poruka mīlestības stāsts

Mīlestība ir vienmēr: Inga Žolude viesojas Jānim Porukam svarīgajās Cēsīs

Latvijas Televīzijas raidījumā “Literatūre” mūsdienu rakstnieks viesojas kādam klasiķim nozīmīgās vietās un tās dziļāk iepazītu. Ar Cēsīm rakstniecei Ingai Žoludei saistās nozīmīgākais, kas ir Poruka dzīvē – satikšanās ar Ernestīni, ar kuru viņš nodzīvo līdz savas dzīves beigām.

Žolude skaidro, ka Poruks un Cēsis viņu ieinteresējuši tieši tāpēc, ka pirms laika rakstījusi stāstu par Emīlu Dārziņu. Atklājums rakstniecei bijis, ka Dārziņš un Poruks bijuši labi draugi, turklāt Poruka daiļradi viņa aizvien uzskata par nepamatoti nenovērtētu.

Kā zina stāstīt Žolude, Cēsu koncertzāles vietā Jāņa Poruka dzīves laikā bijis saviesīgās biedrības nams. 1901. gada martā Poruks pirmo reizi dzīvē tieši te sastapis savu līgavu Ernestīni, tāpēc šī vieta ir svarīga rakstnieka biogrāfijā.

“Sākumā Ernu bija nolūkojis Rūdolfs Blaumanis. Viņš gribēja Ernu precēt un mēģināja viņu bildināt. Bet Poruks viņu bija cieši nolūkojis,” atklāj Inga Žolude, kura jauniecerētajā romānu sērijā “Es esmu” raksta romānu par Jāni Poruku.

Kad abi sākuši cerēties, Poruks gandrīz katru dienu vai katru otro dienu braucis uz Cēsīm, sūtījis vēstules, devies uz viesnīcu un gaidījis, vai Erna atbildēs. Viņi iepazinušies martā, bet saraksti sākuši 5. jūnijā. Erna, vēstuli saņēmusi, devusies pie māsas, kas dzīvojusi pretējā mājā. Kādā no tādām reizēm viņa redzējusi Poruku viesnīcas istabiņā – kā viņš sēd un smēķē un nolēmusi gaidīt, cik ilgi tad Poruks tā sēdēs. Kā liecinot Ernas atmiņas, toreiz dzejnieks tā nosēdējis visu nakti.  

Porukam  nav bijis daudz naudas, lai daudz braukātu šurpu turpu – Erna nereti devusi viņam naudu biļetei, lai Poruks tiktu atpakaļ uz Rīgu. Pat Ernas māte esot prašņājusi meitai, kas tas par brūtganu, kas tik bieži braukā un par kādu naudu, stāsta Žolude.

Tolaik, kad Poruks precējās, protams, bija jādomā par to, kādā ģimenē ieprecies, kāds ir materiālais nodrošinājums un tamlīdzīgi, taču Ernu audzināja māte, tēva viņai nebija. Viņas dzīvoja tam laikam diezgan turīgi, bija izskolota. Abi salaulājās 1902. gada 9. augustā Cēsu Sv. Jāņa baznīcā.

“Nolikta kāzu diena, no rīta māte pasauc Ernu maliņā un ar asarām acīs prasa: “Vai tad tu neredzi, ka tu traku preci?” Un Erna mazliet atskurbst, grib mēģināt viņam kaut ko teikt, bet viņš ir tik laimīgs un priecīgs, ka viņa saprot, ka nespēj viņam to pateikt,” stāsta Žolude.

Viņa pati atzīst, ka rakstīšana ir esamības veids. Būtiskākais ir miers, brīži, kad nav dažādu traucēkļu, jo idejas rodas pakāpeniski, uzkrājot sevī un nēsājot līdzi. Rakstīšana ir nepārtraukts process.

Te jāpiezīmē arī, ka Poruks savā dzīvē neko citu arī nedarīja, ja neskaita epizodisku darbu laikrakstā "Mājas Viesis"  – viņš bija pilna laika rakstnieks. Viņš bijis ļoti trūcīgs. Kad nebijis, kur ņemt naudu, apsēdies pie galda un stundās četrās uzrakstījis stāstu vienā elpas vilcienā, iedevis to izpalīdzei, lai nes uz redakciju un tā parasti atnesusi atpakaļ honorāru.

Tumšajos periodos Poruks nereti lūdzis Ernai, lai spēlē – tas viņu nomierinājis. Ernas atmiņās ir stāsti par klavieru privātstundām, lai varētu spēlēt, kad Jānis bijis mājās, un arī Poruks pats spēlējis vijoli, uz ārzemēm devies, lai studētu mūziku.

Mūziku viņš dēvējis par dvēseles valodu, kas spēj dot gaišumu pēc pārdzīvotām sāpēm.

Līdz 1911. gadam dzīve viņu ģimenē kļūst smagāka – Cēsīs Poruku saukā par trako, vietējie vēršas pat pie policijas, lai tā sasnietu Poruku trakokreklā un vestu uz trakonamu. Žolude stāsta – tobrīd Erna devusies pie policijas priekšnieka un lūgusi, lai viņai pašai ļauj aizvest vīru uz Strenčiem, kur ir tuvākā psihiatriskā klīnika.

Miris Poruks pēkšņi, pilnīgā vientulībā Čiža nervu klīnikā Tērbatā, kur ārstējās kopš 1910. gada. Erna tonakt gulējusi pie atvērta loga, un viņai istabā ielidojot putniņš. No rīta Erna saņēmusi telegramu par vīra nāvi un sapratusi – laikam Jāņa dvēsele bijusi pie viņas atvadīties.

“Viņš nav bijis saprasts savas dzīves laikā dēļ sava milzīgā, absolūtā ideālisma,” uzskata Žolude.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti