Dzejniece un māksliniece Marija Luīze Meļķe turpina aktīvi darboties literārā žurnāla "Žoklis" veidošanā un vēl daudzos radošos projektos, kaut gan pati atzīst, ka šobrīd daudz uzmanīgāk izvērtē to, kuram no daudzajiem aicinājumiem iesaistīties atbildēt ar "jā".
Kad reiz dzejnieks Marts Pujāts sev raksturīgajā tiešumā Meļķei jautājis – kas ir tas, ko tu raksti –, labākais, kas viņai ienāca prātā, bija atbilde – tie laikam ir dažādi jautājumi un dažādi vērojumi. Nu tie apkopoti autores debijas krājumā "Nerealizēto potenciālu klubs", kuru izdevusi tekstgrupa "Orbīta" Arta Ostupa redakcijā.
Toms Treibergs: Es pēc savas pieredzes varu teikt – tos dzejolīšus sarakstīt jau nav problēma, visgrūtākais ir izdomāt krājumam nosaukumu. Vai tu vari pastāstīt, cik tev tas bija grūti vai viegli?
Marija Luīze Meļķe: Pirms divām ziemām mēs ar vienu draugu pastaigājāmies un runājām par mūsu abu visiem neattīstītajiem talantiem un iespējām, un tad tapa šis nosaukums – "Nerealizēto potenciālu klubs". Es teicu, ka tas būtu lielisks grāmatas nosaukums. Viņš teica, ka tas būtu ļoti slikts grāmatas nosaukums. Tomēr pēc laika es uzrakstīju dzejoli ar šo nosaukumu. Tad es meklēju dažādus variantus, kā grāmata varētu saukties, un neviens tā īsti labs neizrādījās. Un tad redaktors norādīja, kas šis ir labs nosaukums. Es domāju – jā, sasodīts, tieši tā es arī domāju pirms tam, bet man bija šaubas iesētas. Bet tad man vairs nebija ilgi jādomā, ka tas būs tas nosaukums, jo zem tā, šķiet, arī labi kārtojas viss pārējais, kas grāmatiņā notiek.
Tu pieminēji, ka staigāji kopā ar savu draugu, jūs runājāt, un draudzības tēma te [krājumā] ir diezgan būtiska. Ko tā tev nozīmē? Vai tu to izmanto kā kaut kādu savas nepiepildītības piepildīšanu, vai arī tu draudzību drīzāk pieredzi kā savas apziņas paplašināšanos ar līdzcilvēku, līdzbiedru viedokļiem?
Es ticu, ka tas varētu viens otru neizslēgt. Kad tu neesi piepildīts, tā piepildīšana noteikti ir kaut kas, kas notiek draudzībās, un ar tām man ir daudz laimējies dzīvē.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es vispār rakstu dzeju – ka apkārti ir bijuši lieliski, forši cilvēki ar spožiem darbiem, ar kuriem ir gribējies kaut kā mijiedarboties.
Tas noteikti ir noturējis manu interesi – citi biedri literāti, ar kuriem var šo "pingpongu" uzsist.
Es nejautāšu par taviem iedvesmotājiem konkrēti, bet mani interesē, kā tu samēro šīs proporcijas: kurā brīdī tu ļauj kaut kādām ietekmēm ienākt tavā tekstā un kurā brīdī tu saproti, ka nē, šeit būs tā robeža, lai arī kā mani būtu uzrunājis kāds dzejolis vai kāds motīvs? Kā tu ar šīm divām pozīcijām reaģē?
Man šķiet, ka nav sevišķi veiksmīgs tāds princips, ka ir kāds teksts, kas ļoti uzrunā, un tad gribas tam kaut kā atbildēt. No savas pieredzes es varu teikt, ka tas, kas notiek beigās – tā ir mazliet vājāka versija tam iedvesmas tekstam. Ja šis apbrīns un fanošana par autoru konkrēti un pārāk dziļi es viņu ielaižu savā procesā, tad tā ir atdarināšana, un es mēģinu no tā izvairīties. Visādas parafrāzes rakstīt pati par sevi varbūt ir interesanta nodarbe, bet… Gadās pasākumi, kuros uzaicina – lūk, ir šādam autoram veltīts notikums, uzrakstiet kaut ko, no viņa iedvesmojoties, un es šad tad piedalos tajā, bet pagaidām nekas ļoti labs no tā man nav izveidojies, manuprāt.
Ja neskaita pasūtījuma tekstus, tad rakstīšanas brīdis ir tāds, kurā es nevaru īsti izsekot, no kurienes šis impulss ir radies un kas tajā runā.
Tas ir kā Kalnozols saka, ka viņam ir it kā iedota pielaide stāstam. Tu pats it kā neizdomā to tekstu, bet tev pēkšņi iedod pielaidi tam stāstam, un tad viss, kas tev atliek, ir to uzrakstīt. Kaut kā tā.
Kā ir ar tavu izpratni par tavu vecumu tajā brīdī, kad tu apskaties uz jau tapušiem dzejoļiem? Vai tev šī literatūras forma kaut kā izgaisina vecuma vai paaudzes jēdzienu? Jo dažreiz, un arī tavos darbos, mēs varam pamanīt, ka to var teikt jebkura vecuma cilvēks, bet citreiz atkal to nevarētu teikt jebkura vecuma cilvēks. Tātad par to, vai tu jūti izgaisinājumu tajā, cik tevi ir gadu, un vai dzeja tevi atbrīvo no tava vecuma?
Es domāju, ka dzejā var kaut kādā līmenī pieslēgties dažādiem vecumiem. Teiksim, man ir dzejolis, kas saucas "Zilās ūdensmušiņas", un tas, kas notika, to rakstot – es tobrīd jutos ļoti ciešā saslēgumā ar bērnības izjūtām un agras pubertātes vecumu. Protams, es savā tekstā izlasu arī šībrīža skatupunktu. Tas ir mikslis starp agro vecumu un šo brīdi, un citu brīdi. Iespējams, tā ir arī fantāzija par vecumu, kas varbūt tikai pienāks, kaut kādas apceres par nākotni.
Es nevaru īsti teikt, kas notiek objektīvi – vai tas vecums izkliedējas vai nē –, bet vairāk runāt tieši no savas sajūtas par to: ir brīži, kuros es mēģinu pietuvoties laikam, kurš ir bijis, vai laikam, kas varētu būt. Man ir svarīgi apzināties arī savu šībrīža vecumu un ko tas man nozīmē.
Tāda staigāšana turp atpakaļ, viskautkur. Bet ir diezgan daudz tekstu, manuprāt, kas cieši saistīti ar pusaudzību, kurai es jūtos ļoti uzticīga, un pusaudzes vecuma draudzībām, pārdzīvojumiem. Daudz no tā ir arī šajā grāmatā ievietots, mēģinot vienlaikus atdot godu pusaudziskajam spītam un nedrošībai un to izdarīt tomēr tā, lai nav jāaizsedz acis, lai ir kaut kā gaumīgi. Es reti, bet mēdzu paskatīties, piemēram, 17 gadu vecumā rakstītus dzejoļus, un tie ir ļoti īsti un ļoti dzīvi, bet tie ir vienkārši drausmīgi. [..]
Vai tu vari padalīties ar savu radošo kalendāru: kas tev vēl ir padomā, ar ko tu esi nodarbināta?
Jūlija vidū, beigās, ja viss izdosies, būs izstāde-izrāde par suņiem. To es taisīšu vietā "Tu jau zini kur", Tallinas ielas kvartālā. Tas ir kaut kas, kas man ir prātā. Es domāju par sunīšiem un cilvēkiem, un cilvēkiem un sunīšiem, un kā sunīša tēls varētu palīdzēt cilvēkam piekļūt pašam sev. Tas būs kaut kas tāds īpatnējs mazliet, bet es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai tas sanāktu riktīgi forši.
Un ar žurnālu?
Jā, ir arī žurnāls – galvenokārt literārs žurnāls "Žoklis", kura redakcijā es darbojos ar saviem mīļajiem draudziņiem – Raimondu Ķirķi, Kirilu Ēci, Robertu Vilsonu un Lauri Veipu. Mēs izdosim, arī ap to pašu laiku – kaut kad vasaras vidū, nākamo numuru drukātajam žurnālam. Par to man arī ir liels prieks.
Darbs ir šausmīgi daudz jāiegulda, lai tas taptu, bet katru reizi pēc tam paņemot žurnālu rokās, ir atvieglojums un sajūta, ka tas tomēr ir bijis to vērts.
