Literatūre

«Literatūre». Artis Ostups par Eriku Ādamsonu

Literatūre

«Literatūre». Marija Luīze Meļķe par Klāvu Elsbergu

Literatūre. Artis Ostups par Eriku Ādamsonu

Melanholijas slavinājums. Artis Ostups par Eriku Ādamsonu, «Literatūri» un smalkajām kaitēm

Vai dzejnieks – tā ir diagnoze? Cik no mums patiesībā sirgst ar dzeju, prozu, drāmu vai liriku? Ko darīt, ja ierastā medicīna nespēj uzveikt šo smalko kaiti – rakstīt? Dzejnieks Artis Ostups devās pilsētas dziļumos, lai atsvaidzinātu rakstnieka Erika Ādamsona radītās metodes smalko kaišu terapijā. Pēc "iespējams, melanholiskākās epizodes" raidījuma "Literatūre" vēsturē tapa pārdomas.

Eriku Ādamsonu savā dzejā esmu citējis divas reizes. Pirmoreiz tas notika debijas krājumā "Biedrs Sniegs" (2010) dzejoļa "Ierēdnis, viņa portfelis un ūdensroze" epigrāfā: "Ir stādi, kurus klāj sūna; ir akmeņi, kurus klāj zeme, un ir dvēseles, kuras klāj liela vientulība. Tā atgādina miglu pār ezeru, kad virs līmeņa saskatāmas spilgti baltas ūdensrozes." Šie divi teikumi, ņemti no Ādamsona 1937. gadā publicētā noveļu krājuma "Smalkās kaites", manuprāt, spilgti apliecina viņa prozas ģenialitāti – nevainojami precīzo stilu un prasmi izgaismot cilvēka grūtsirdību. Šodienas acīm raugoties, pats dzejolis, kuru ievadīja Ādamsona vārdi, ir vājāks par epigrāfu.

Taču Ādamsona meistarībai ir grūti līdzināties. Es pat atļaušos apgalvot, ka mūsdienu rakstnieki, ar retiem izņēmumiem, tik skaisti vairs neraksta, lai gan atzīstos, ka viens no manas dzejas mērķiem ir bijis tuvoties šai modernismam raksturīgajai valodai.

Otrreiz Ādamsonu citēju sava trešā krājuma "Žesti" (2016) sākumā, kur viņa vārdiem jau bija lielāks svars – tiem vajadzēja pieteikt manas grāmatas noskaņu un stilu. Ādamsona vārdi tobrīd bija šādi: "Ļauna bija mana atbraukšana." Šis noslēpumainais teikums ir izrauts no kādas Ādamsona vēstules Mirdzai Ķempei, kurai viņš apraksta iepriekšējā vakara uzdzīvi kopā ar citām sievietēm. Es izvēlējos šo citātu par "Žestu" epigrāfu, jo krājuma pamatā bija apzināts nolūks strādāt ar modernisma estētiku. Un, kad es domāju par latviešu modernismu, es vispirms domāju tieši par Ādamsonu. Izteikti moderna ir ne tikai viņa prozas forma, bet arī tematika, proti, mēģinājumi ielūkoties viņa laikmeta cilvēka smalkajās kaitēs – grūti izstāstāmās sajūtās un noskaņās, kurām Ādamsons labāk par jebkuru citu latviešu autoru atradis īstos vārdus.

Viens no smalko kaišu tiešākajiem sinonīmiem varētu būt melanholija, šī modernā cilvēka slimība, par kuru savulaik rakstījis Zigmunds Freids un kas, nenoliegšu, valdzinājusi arī mani. 1917. gada esejā "Sēras un melanholija" Freids par melanholiju izsakās visai negatīvi: "Dvēseliski melanholiju raksturo dziļi sāpīgs nelāgs noskaņojums, pārstāšana interesēties par ārpasauli, mīlētspējas zudums, aizture jebkuros veikumos un pašvērtības izjūtas pazemināšanās, kas izpaužas pašpārmetumos un pašnosodījumos un var pāraugt neprātīgās soda gaidās." Te vēl jāpiebilst, ka melanholiķim ir tipiski neredzēt atšķirību starp pagātni un tagadni, starp atmiņām un šodienas pārdzīvojumiem.

Tomēr melanholija, pat ja tā klīniskā kontekstā traktēta kā neveselīga, jau izsenis saistījusi rakstniekus un dzejniekus. Turklāt ne tikai kā tēma, bet arī kā dzīvesveids – jau kopš antīkajiem laikiem rakstniecība uzlūkota kā melanholiska nodarbe.

Ādamsons šai ziņā nav izņēmums. Vēl vairāk – tieši viņš, ciktāl runa ir par latviešu literatūru, melanholiju reprezentējis visprecīzāk, un, domājams, viņu šai ziņā vēl ilgi neviens nepārspēs.

Kad saņēmu uzaicinājumu piedalīties "Literatūres" jaunajā sezonā, man tūlīt pat bija skaidrs, ka vēlos runāt par Ādamsona prozu un parādīt tās saikni ar manu dzejprozas krājumu "Žesti". Šī saikne atklājas tieši caur melanholijas tēmu.

Par Ādamsona dzīvi patiesībā ir zināms visnotaļ maz. Iespējams, to var skaidrot ar faktu, ka neviens nav centies uzrakstīt viņa biogrāfiju, arī par viņa tekstiem joprojām trūkst mūsdienīgas analītiskas refleksijas.

Ja nemaldos, tad arī jaunie filologi viņu pēta nelabprāt. Vienā "Literatūres" raidījumā to, protams, nebija iespējams labot. Taču tas, ko es centos piedāvāt, ir saruna par Ādamsona grūtsirdīgo un sāpīgi skaisto stilu jeb to, kas man viņa prozā šķiet pats svarīgākais. Es esmu īpaši pateicīgs "Literatūres" komandai, ka viņi pieskaņojās šai idejai un uzfilmēja, iespējams, melanholiskāko epizodi šī raidījumā vēsturē. Man grūti iztēloties labāku veidu, kā šodien aktualizēt Ādamsonu.

Literatūre – ceļojums ar rakstniekiem

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt