“Vienā no mūsu Latvijas pilsētām es satiku meiteni ratiņkrēslā, kura bija palikusi tādā ļoti kritiskā situācijā, ka viņa netika ne uz priekšu, ne atpakaļ. Un tas impulss, ka es varēju palīdzēt, tas ļoti ilgi it kā iedarbojās uz mani. Pagāja kāds laiks, un tad pēkšņi man radās teksti, ļoti daudz dažādu tekstu, kuri it kā nesaistīti ar visu šo notikumu, nu, tad es virknēju, to visu liku kopā un izveidojās šī grāmata,” atklāja rakstniece Sandra Vensko.
Sasaucoties ar šodienas realitāti, grāmatā līdzās meitenei Aleksandrai vienmēr ir robots – telefons Aipons. Rakstniece atzīst, ka šo attālināto laiku nav viegli pārdzīvot un mākslīgajam intelektam ir gan pozitīvās, gan biedējošās puses.
Par Aiponu autore pastāstīja: “Viņš godīgi atzīst, ka viņš jau pats vēl neko neprot, ka viņš prot tikai uzrakstīt dzejoli, kurš sastāv no diviem burtiem – p un ī. Un grāmatā ir vesela lappuse, kur viņš cenšas šo dzejoli noskaitīt, pats saprazdams, ka viņam vēl daudz jāmācās.”
Grāmatu rotā mākslinieces Annas Galviņas ilustrācijas. “Tā ir tāda iedzīvošanās grāmatas galvenās varones pasaulē, un tas, kas man šķita svarīgi, ir, ka šajā pasaulē ir tāda ļoti organiska dabas izjūta un tajā pašā laikā ļoti organiska tehnoloģiju klātbūtne,” pavēstīja ilustratore.
Grāmatā rakstnieces tekstus papildina bērnu rakstīti dzejoļi un pasakas. “To, ko bērnībā bērns spēj pateikt, bērna tīrā valoda vai tā tīrā uztvere, tā skaidrā uztvere, – pieaugušam cilvēkam ir ļoti grūti imitēt, jo ir tie uzslāņojumi. Tas, ko šie bērni atsūtīja, tas tik organiski iekļāvās visā grāmatas koptēlā. Un viņi šo grāmatu ir bagātinājuši. Tie ir mazie rīdzinieki,” priecājās autore.
