"No pirmās reizes, kad Marisu Jansonu es redzēju Rīgā 1970. gadā, tikko pēc Pēterburgas konservatorijas beigšanas, viņš uzstājās kopā ar mūsu orķestri, man iekrita acīs! Tāds diriģents! Skaists, mūzika pulsē no rokām. Kolosāli žesti! Viņš man sēdēja galvā. Un, kad bija iespējams viņam tikt klāt, tad es tiešām to arī darīju," atklāj Amoliņa.
Grāmata nekādā ziņā nav monogrāfija par Jansona dzīvi – uzsver Maija Amoliņa. Tajā autore atskatās uz saviem tikšanās brīžiem un sarunām ar Maestro Rīgā, Oslo, Pēterburgā, Pitsburgā un Berlīnē.
Autore atceras: "Kad es pirmo reizi biju aizbraukusi uz Pēterburgu, kad veidojām raidījumu par viņa tēvu, es tiešām samulsu. Ienāca skaists, pašapzinīgs, vēl tajā brīdī jauns diriģents. Man Mariss patika kā personība, kā diriģents arvien vairāk, vairāk un vairāk, kad viņš jau bija gados. Tad nāca klāt vēl tas lielais garīgums, vienkāršība."
Izdevumā apkopotas arī daudzu izcilu mūziķu, Jansona kolēģu, atmiņas, ko bagātina fotogrāfijas no dažādiem diriģenta dzīves periodiem. Grāmatas pirmais izdevums jau aizceļojis pie Marisa Jansona tik ļoti mīlētajiem Berlīnes filharmoniķiem.
Mūzikas žurnālistes un Maestro pēdējā tikšanās, diemžēl, bija atvadas, kad 2019. gada decembra sākumā Maija Amoliņa devās uz Pēterburgu, lai veidotu reportāžu par izcilā mūziķa bērēm.