Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
"Visi tie ganu stāsti ir pilnīgi vienādi. ...Mīma ....par varas makti ir spiedusi Laurai lasīt “Pastariņa dienasgrāmatu”. Laura ir mēģinājusi teikt, ka svešas dienasgrāmatas lasīt nav labi, bet Mīma skaidro, ka tas tikai grāmatas nosaukums. Turklāt cilvēks, kurš grāmatu sarakstījis, tas rakstnieks, dzīvojis pavisam netālu Dzirciemā. Ja? Nu, un? Vai tādēļ vien Laurai ir jālasa garlaicīga grāmata? Labāk tas rakstnieks būtu dzīvojis Āfrikas džungļos kā Mauglis, vai uz vientuļas salas kā Robinsons Krūzo. Vislabāk, protams – uz Mēness. Tas Dzirciema rakstnieks nav dzīvojis pareizā vietā."
Triloģija "Pastariņa dienasgrāmata" manā ieskatā nudien nav bērnu grāmata, tā saprotama nobriedušam prātam un literāri pieredzējušam lasītājam.
Tāpat kā "Pelēkā akmens stāsti" tā ir laba literatūra ar lielu kultūrvēsturisku pievienoto vērtību. Birznieka-Upīša reālisms kā metode ļāvis iemūžināt Latvijas lauku ļaužu dzīvi 19. gadsimta otrajā pusē.
Neviens šodienas un kur nu vēl rītdienas rakstnieks nevar uzrakstīt to, ko savulaik Birznieks-Upītis. Šāda pieredze vairs nav pieejama. Tā ir klasikas zelta fondā.
Rakstnieka dzīve ir neparasta. Gandrīz 30 gadus viņš dzīvo Kaukāzā. Vai ir vēl kāds latviešu rakstnieks, kura vārdā nosaukta smaile Kaukāza kalnos?
Būdams mājskolotājs, viņš pelna maz, bet kļūdams par Baku naftas lauku pārvaldnieku – oho! Nafta taču! Nu var apceļot Berlīni, Vīni, Parīzi, Šveici, Itāliju un arī Balkānus. Ciemoties pie Raiņa un Aspazijas. Domāt, kur gan to naudu lai liek?
Diezin, vai vēl kādam latviešu rakstniekam ir nācies lauzīt galvu, kur gan to naudu lai liek?
Birznieks–Upītis nodibina grāmatu apgādu "Dzirciemnieki". Princips – labas un lētas grāmatas, lieli honorāri rakstniekiem un labas algas redakcijas darbiniekiem, piemēram, Andrejam Upītim. Apgāda darbība nes vienīgi zaudējumus, ko Ernests Birznieks-Upītis sedz no personiskiem līdzekļiem.
Viņa nesavtīgais ideālisms ir cieņas un apbrīna vērts.
Un tas nebūt vēl nav viss!
