Māra Zālīte: Biju pārliecināta, ka esmu dzejniece iekšējai lietošanai

18. novembrī televīzijas pirmizrādi piedzīvoja LTV dokumentālā filma “Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte”. Tas ir stāsts par dzejnieci un rakstnieci Māru Zālīti, kura ir viena no nozīmīgākajām Atmodas laika personībām. Viņa gan atzīst, ka šādu lomu nav vēlējusies un tieši sabiedrības spiediena rezultātā nokļuvusi uzmanības centrā. Zālīte uzmanības centrā turpina būt arī šodien, paužot savu viedokli sabiedrībai nozīmīgos jautājumos un radot darbus, kas ir būtiski Latvijas valstiskumam.

23. novembrī Jelgavā izskanēs jaundarbs, ko viņa radījusi kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu – muzikāla poēma “Kā ābeļdārzs ir brīvība”, kas veltīta latviešu Brīvības cīņām un uzvarai pār Bermonta karaspēku. Un jau vairākus gadus Māra Zālīte raksta lugu par Dailes teātri un tā dibinātāju Eduardu Smiļģi, kas būs teātra simtgades centrālais iestudējums 2020. gadā.

Dzejniece iekšējai lietošanai

Dzejniece Māra Zālīte uzsver, ka sabiedrība viņai ir piešķīrusi lomu, kuru viņa pati nemaz nav vēlējusies. “Es izjutu tādu sabiedrisko spiedienu kopš 1980. gada, kad tika nodrukāts tāds cikls “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”, stāsta Zālīte. Žurnālu “Karogs”, kurā tas tika nodrukāts, konfiscēja, bet kopš tā brīža dzejniece izjutusi sabiedrības spiedienu: “Tev ir jāiet, jādara, jārunā!”

Jānim Peteram ir tāds dzejolis “Es savā zemē gribu kļūt par zvanu”. Zālīte savulaik uzrakstīja dzejoli “Es negribu šai zemē būt par zvanu”. Viņa nav bijusi pārliecināta, ka viņai pietiks spēka tādai tautas priekšstāvja lomai. Dzejniece norāda – kad sabiedrībai tāda persona ir vajadzīga, viņa tādu izveido, “dažkārt piedēvējot īpašības, kuras nemaz nepiemīt tai konkrētajai personai.

Bet sabiedrībai tādu vajag, un viņa pati to rada. Es savā ziņā esmu tāds radījums.”

Tomēr šī loma vai misija nav pārspīlēta, jo Māras Zālītes lugas un prozas darbi atspoguļo Latvijas vēstures kolīzijas, atklājot tautas dvēseli.

“Es biju pārliecināta, vēl Atmodas sākuma laikā, ka esmu dzejniece iekšējai lietošanai,” atzīst Zālīte.

Zālīte stāsta: kaut apzinās, ka ir bijusi populāra, cilvēki lasa viņas dzeju, un tas veicina noteiktus procesus sabiedrībā, – šodien, gūstot arvien vairāk iespēju piedzīvot, kā viņas darbi tiek uztverti “ārpusē”, domas sāk mainīties.

Viņas darbi tiek tulkoti daudzās valodās – romāns “Pieci pirksti” jau ir iztulkots desmit valodās. Kad Zālīte viesojusies Vācijā un lasījusi savu darbu vāciešiem, viņi esot raudājuši.

“Es sapratu, ka varbūt neesmu tikai iekšējai lietošanai,” atklāj Zālīte.

Luga dzejā, “kā Šekspīram”

Māra Zālīte pašlaik strādā pie Eduarda Smiļģa portretējuma – lugas, kuru savā simtgades sezonā iestudēs Dailes teātris. Autore uzskata, ka Dailes teātris nevar iztikt bez Smiļģa ideju lieluma un aizrautības, kurai ir jārealizējas caur kādu citu personu. Viņa nepiekrīt tiem, kas runā – Dailes teātra problēmas saistītas ar Smiļģa izteikto lāstu.

“Tikai vienā epizodē viņš saka: “Bez manis te nekas nebūs!”,” uzsver Zālīte. Ir cita epizode, kurā kāds Smiļģim teicis: “Kad tu nomirsi, te nekas vairs nebūs.” Viņš ir atbildējis: “Tieši otrādi. Es esmu ielicis tādus pamatus, kas nekad nezudīs.”

“Es ticu tam, ka Dailes teātris atradīs šo identitāti,” ir pārliecināta Zālīte. Viņa uzskata, ka teātrim jāatgriežas pie Smiļģa “kā pie ārkārtīgi spēcīga iedvesmas avota, kurš savā garā izverd visu to enerģētiku, kas teātrim ir vajadzīga.”

Domājot par topošo lugu, Māra Zālīte uzsver – Smiļģa lomas atveidotāju nevajagot izvēlēties, meklējot fizisku līdzību, kā tas darīts Jaunā Rīgas teātra izrādē “Meklējot Spēlmani”. Tajā Smiļģa lomu atveido aktieris Andris Keišs. Zālīte norāda, ka galvenais nav portretiskā līdzība, jo “šī līdzība nepalīdz iznest Smiļģa lielo garu, bet padara viņu par mazliet kariķētu tēlu.” Dzejniece uzskata – ja izrādi par Smiļģi iestudētu kāds liels ārzemju režisors, piemēram, Roberts Vilsons, viņam būtu vienalga, kā viņš [Smiļģis] izskatās. Viņš rādītu mākslinieka vētraino radošo un mīlas dzīvi, emocionālās galējības un pretrunas.

Skatītājam nevajadzētu gaidīt, ka aktieris uz skatuves uznāks kā Smiļģis un runās kā Smiļģis. Būtiskāk ir parādīt ģēnija iekšējo pasauli. Smiļģis vienmēr nebija pašpārliecināts, viņš grima arī depresijā. Viņš bija cilvēks, kurš tikās ar Raini un Aspaziju, arī ar Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti – viņa darbības amplitūda ir neizmērojama. Smiļģis spēja iznest teātra ideju cauri visiem trakajiem laikiem.

“Nu, nezinu, kas sanāks, kas man tur beigās sanāks!” par savu jauno lugu saka Māra Zālīte.

Zālīte arī atklāj – jaunā luga, kas vēl nav pabeigta, daļēji rakstīta dzejā: “kā Šekspīram”.

Veltījums latviešu strēlniekiem

Rokopera “Kaupēn, mans mīļais”, “Putnu opera” , “Sfinksa” ir tikai daži no Māras Zālītes un komponista Jāņa Lūsēna kopīgajiem darbiem. Tagad tapusi muzikālā poēma “Kā ābeļdārzs ir brīvība”, kas veltīta Bermontiādei. Jānis Lūsēns nosaucis Māru Zālīti par savu “liktenīgo sievieti” mākslā un ir atzīmējis, ka Zālīte, rakstot libretus viņu darbiem, vienmēr ļoti nopietni iedziļinās vēsturiskajā materiālā.

Zālīte pauž, ka vēsture viņu vienmēr interesējusi, taču ir svarīgi apzināties, ka “vēsturiskā precizitāte nav neko vērta, ja tā neietilpst lielās metaforās.”

Šajā poēmā atspoguļoto notikumu hronoloģija precīzi būs aprakstīta koncerta programmā. “Un tad seko liriska vai dramatiska dziesma, skaņdarbs. Es nevaru iepludināt dziesmā – “tas bija 1915. gadā vai kaut ko tādu. Tas nav iespējams. Bet man ir svarīgi, ka es attēloju to precīzi.”

Poēma “Kā ābeļdārzs ir brīvība” saucama par veltījumu latviešu strēlniekiem.

Dzejniece atzīst, ka rakstīt šo darbu bijis ārkārtīgi grūti. Arī komponistu brīdinājusi, ka tā nebūšot braša un varonīga, patriotiska poēma:

“Kad es uzzinu, ka vienā kaujā krīt 25 tūkstoši latviešu zēnu – ko tagad pēc “Dvēseļu puteņa” varam labāk to vizualizēt visu, kā tas bija –, es par to varu tikai raudāt. Es varu uzrakstīt tikai rekviēmu. Es nevaru uzrakstīt neko par kaujas slavu vai cīņu.”

Ir milzīgs žēlums, cieņa un vēlēšanās šodienas cilvēkiem atgādināt par to, “kādi upuri ir nesti, uz kādiem upuriem cilvēki bija spējīgi,” pauž Zālīte.

Viņa uzskata, ka filma “Dvēseļu putenis” ir brīnišķīga, bet tā atspoguļo laika posmu, kad latviešu strēlnieki bija Krievijas Impērijas armijas sastāvdaļa. Māra Zālīte stāsta – krievu ģenerālštābam bija skaidrs, ka par Latvijas teritoriju viņi ļaus cīnīties tieši latviešu strēlniekiem, tādēļ viņiem ļāvuši dibināt savus bataljonus. Ciniski ticis nolemts, ka cīņā tiks sūtīti tieši latvieši, iedvešot viņiem domu, ka viņi cīnīsies par Latvijas valsti. Zālīte uzsver, ka poēmā “Kā ābeļdārzs ir brīvība” atspoguļotie notikumi sākas tur, kur beidzas filmas stāsts.

“Ir liela starpība, vai karot par krievu impēriju vai cīnīties par savu valsti,” piebilst dzejniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti