Mantojums iz Baltikas: Recenzija par Mika Koljera romānu

Pirms pāris gadiem padzirdēju, ka Miks Koljers ir izdevis angļu valodā grāmatu “Up the Baltics”, kurā viņš pievēršas iztēlotam Semjuela Džonsona un Džeimsa Bosvela ceļojumam pa Baltijas reģionu. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ tad ar to nesanāca iepazīties, lai arī tematiski grāmatas pieteikums šķita interesants. Taču pagājušā gada vasarā izdevēji nāca pretim latviešu lasītājam un publicēja šā darba latvisko versiju “Iz Baltikas” (tulkojusi Aija Uzulēna, izdevējs – apgāds “Dienas Grāmata”). Šogad romāns ir izvirzīts “Kilograms kultūras” balvas ziemas balsojumam kategorijā “Mantojums”. Lasītāji paši var sev atbildēt, vai tā ir īstā kategorija, kur nominēt šo romānu. Tomēr nevar noliegt, ka “Iz Baltika” radoši aktualizē vietējo apgaismības mantojumu un atgādina par dažādiem tā laikmeta darboņiem.

Semjuela Džonsona (1709–1784) vārds filologiem, protams, nav svešs viņa monumentālās angļu valodas  vārdnīcas dēļ. Savukārt Džeimss Bosvels par viņu saraksta vienu no spilgtākajiem biogrāfijas žanra darbiem. Filozofi Džonsonu varētu zināt, pateicoties pret Džordžu Bērkliju vērstajam argumentum ad lapidem. Bērklijs savos darbos izvirzīja argumentus pret matērijas eksistenci. Bosvela biogrāfija atstāsta kādu sarunu par Bērklija filozofiju, kas beidzas ar to, ka Džonsons iesper akmenim un izsaucas: “Es viņu atspēkoju šādi!”*1

Popkultūras cienītāji Džonsonu atceras, pateicoties kariķējumam vienā no seriāla “Melnā čūska” sērijām.*2

Literatūrā var izcelt Berilas Beinbridžas darbu “Saskaņā ar Kvīniju” (2002), kas apraksta Džonsona tuvāko loku un viņa daudzgadējo nelaimīgo mīlestību uz drauga sievu Hesteri Treilu (jānorāda, ka Bosvelam šajā romānā nav faktiski nekādas lomas).*3 Jāatzīmē arī Semjuela Beketa nepabeigtā luga “Cilvēciskās vēlmes” (1937), kas bija iecerēta tieši par Džonsona un Treilas attiecībām.*4

Diemžēl Bekets pabeidza tikai pirmo ainu, kurā vēl neparādās Džonsona tēls. Kā literāru kuriozu var pieminēt H. P. Lavkrafta sarakstītu īsstāstu, kas faktiski ir Bosvela biogrāfijas dažu fragmentu pārstāsts.*5 Šie ir tikai nedaudzi piemēri, kas norāda uz Džonsona joprojām spēcīgo atpazīstamību anglosakšu vidē.

Taču daudziem saviem laikabiedriem Džonsons bija zināms ne tikai ar vārdnīcu, bet arī ar sava ceļojuma pa Skotiju piezīmēm. Šis ceļojums Koljeram kalpo par iedvesmu, lai iztēlotos atbildi uz jautājumu: kā būtu, ja Džonsons un Bosvels dotos ceļojumā uz Baltijas reģionu?

Šāda pieeja ļauj aprakstīt apgaismības laika ieražas un kultūru. Lasītājs tiek vests līdzi no Kēnigsbergas līdz pat Tallinai. Piezīmējot, ka viņu galējais mērķis bija Pēterburga un Katrīnas II apciemošana. Darbs ir rakstīts no Bosvela perspektīvas ar nedaudz ironisku skatījumu uz vietējo paražām un uzskatiem. Džonsona attēlojums ir diezgan labvēlīgs – zinošs un zinātkārs, kas bieži vien izrāda antropoloģisku interesi vietējo uzskatos utt. Bieži vien Džonsons parādās kā koloniālists, kas ar savām zināšanām pārmāc vietējos iezemiešus.

Apgaismības laika Baltijas reģiona ietekme uz anglosakšu domu bija relatīvi neliela. Pat neņemot vērā, ka reģionā ir dzīvojuši Kants un viņa izdevējs Harknohts, Svēdenborgs, Herders, Hāmanis, Merķelis, Stenders u.c. Ceļotāji satiek lielu daļu no minētajām figūrām. Vissliktāko iespaidu tomēr atstāj kāds Minhauzens. Brīžiem satiktie cilvēki pārtrauc ceļojuma aprakstu ar saviem monologiem, un var pat lasīt kādu atrastu velsieša hroniku. Tomēr ir arī daži iztrūkumi.

Piemēram, vai tiešām, braucot no Kēnigsbergas uz Mītavu, romāna varoņi nemēģinātu tur apmeklēt arī Kanta brāli?

Lai arī Herders ir bijis ievērojamākais apgaismības filozofs, kurš dzīvojis Rīgā, tomēr Džonsona un Bosvela ceļojums notiek jau pēc viņa aizbraukšanas no pilsētas. Tāpēc nākas piespiedu kārtā likt viņam atgriezties. Protams, šī ir autora fantāzija, jo nav ziņu, ka Herders pēc aizbraukšanas vispār atgriezās Rīgā.

Turklāt Herders ļoti vēlējās pamest Rīgu. Lai arī nav dots iemesls, kāpēc Herderam vispār vajadzētu atgriezties Rīgā, tomēr ir iespējams sniegt vismaz kādu versiju. Piemēram, viena no (līdz galam nepamatotām) versijām bija tā, ka Herders Rīgu pameta neveiksmīgas mīlestības dēļ. Šo motīvu autors varēja izmantot, lai pamatotu Herdera atgriešanos.

Romānā Bosvels tiek parādīts kā relatīvi savaldīgs cilvēks. Šķiet, ka viņa vienīgais nelielais trūkums ir patika pret alu. Vienīgais erotiskais moments ir saistīts tieši ar Džonsonu Jāņu naktī. Tādējādi lasītājam var rasties iespaids, ka romānā runa ir par diviem augstas morāles džentlmeņiem. Tomēr ir jānorāda, ka neilgi pēc Džonsona nāves tika sarakstītas vairākas laikabiedru atmiņas par Džonsonu, kas viņu izgaismo ar visām cilvēciskām pretrunām – kā depresīvu un neiecietīgu personu. Līdzīgi arī par Bosvela privāto dzīvi mēs varam daudz uzzināt no viņa paša privātās dienasgrāmatas, kas godīgi attēlo viņa daudzšķautņaino raksturu, tai skaitā pārmērīgo dzeršanu un neskaitāmu pērkamu sieviešu apmeklēšanu. Džonsona depresijas lēkmes romānā parādās tikai dažos it kā nejauši izmestos izteikumos: “[...] man bija nojauta, ka viņa prātu atkal jau māca tas drūmums, kas dažkārt nolaižas pāri, it kā – lai noslēptu viņa pārdomu kalnu.” (354.lpp.) Tiesa, paša Bosvela melanholijas lēkmei romānā ir veltītas pat pāris lapaspuses.

Jāatzīmē, ka romānā ir skaidri parādīti Bosvela (par) un Džonsona (pret) atšķirīgie uzskati par vergturību. Džonsons samērā viegli atspēko Bosvela argumentus pret vergturību. Tomēr, šķiet, šajās pasāžās pazūd vēsturiska niansētība. Sevišķi tāpēc, ka zinātniskots rasisms tomēr ir apgaismības auglis. Jautājums par rasēm neparādās arī sarunā ar Kantu, kuru varoņi sastop romāna sākumā. Galu galā Kantu dažkārt dēvē par vienu no “liberālā rasisma” aizsācējiem. Proti, par uzskatu, ka citas rases ir zemākas nevis bioloģisku iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka nepieder pie attīstītās Rietumu kultūras.

No filozofiem romānā bieži vien labvēlīgi tiek pieminēts Hjūms (gan tāpēc, ka ir no Skotijas, gan arī Kanta ietekmes dēļ). Tiesa, var jautāt, vai drīzāk nebūtu jārunā par Džeimsu Bītiju – Hjūma vienu no lielākajiem oponentiem, kurš turklāt bija biežs viesis Džonsona un Bosvela aprindās? Ja runā par filozofisko fonu, tad diemžēl neparādās Loks, kura valodas filozofija varēja ietekmēt Džonsonu. *6

Tieši tāpat palaista garām iespēja izpētīt iespējamās atšķirības starp Džonsona valodas filozofiju un Herdera uzskatiem.

Bez šaubām, abus vienoja cieņa pret Viljamu Šekspīru, tāpēc nav brīnums, ka romānā parādās viņu sarunas par šo dramaturgu.

Romānā bieži ir pamanāma mūsdienu uzskatu projekcija – sevišķi tad, kad jautājumi pieskaras rases, nacionālās un politiskās identitātes jautājumiem. Vai, piemēram, anahronisks uzskats, ka latvieši tad ticēja, ka viņu valoda cēlusies no sanskrita. (280–281.lpp.) Tomēr tas nav skatāms kā iebildums.

Vai šis romāns varēs ne tikai ieinteresēt par vietējo apgaismības kultūru, bet arī kļūt par mantojumu, kas ir palicis no mūsu dienām? Līdzīgi varētu notikt ar Marģera Zariņa darbu “Apgaismības gadsimta ēnā” (1980). Lasot šo darbu, lasītājs iepazīstas ar Merķeļa dzīvesgājumu un laikmeta kultūru. Taču reizē arī var nojaust dažas padomju perspektīvas, kuras lasītājam liek pasmaidīt, piemēram, jaunā Merķeļa pārņemtība ar šķiru cīņu.

Taču lasītājam jāatceras, ka “Iz Baltikas” ir pašrefleksīvs darbs. Vienā  no fragmentiem tiek apspriests jautājums par autoru, kas varētu rakstīt Džonsona un Bosvela vietā: “Šim teorētiskajam autoram, ja viņš nav tīrs noziedznieks vai vienkārši vājprātis, laikam ir trūcīga iztēle, ja viņam liekas, ka vajag izmantot mūsu vārdus, kas ir vispārzināmi saistīti, tikai tādam mērķim kā apmierinājums, ko viņš var iegūt no intelektuālas spēles.” (93. lpp.)

Atsauces

*1 Boswell James (1998) Life of Johnson. Oxford UP. p. 333

*2 Līdzīgi kā “Melnajā čūskā”, kur Rovana Atkinsona varonis izsmej Bosvelu, piedāvājot viņam arvien jaunus angļu valodas vārdus, iespējams, apzināti, arī romānā ik pēc kāda laika tiek pieminēti jauni vārdi, kurus varētu pievienot vārdnīcai (tiesa, runa pārsvarā ir par vietvārdiem).

*3 Arī “Iz Baltika” lasāms, kā Treila portera mucas nevilšus seko abiem ceļotājiem.

*4 Beckett Samuel (1984) Disjecta: Miscellaneous Writings and a Dramatic Fragment. Grove Press.

*5 Lovecraft H.P (1917) A Reminiscence of Dr. Samuel Johnson.

*6 Locke’s Theory of Language and Johnson’s Dictionary. Eighteenth-Century Studies Vol. 20, No. 4 (Summer, 1987), pp. 422–444

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt