Kultūras Rondo

Rainis un Aspazija: Sapnis par Latviju atgriežoties un reālā dzīve brīvā valstī

Kultūras Rondo

Par gada monētu 2019. gadā atzīta Elīnas Brasliņas veidotā "Kaķīša dzirnavas"

Iznācis literatūrzinātnieces Sandras Ratnieces pirmais dzejoļu krājums

Man svarīgi ikdienā saskatīt nianses. Sandra Ratniece iepazīstina ar savu pirmo dzejas krājumu

Dzimtas pieredzētais izsūtījumā Sibīrijā, cilvēka emociju un dabas mijiedarbības atainojums un norisēm dzimtas mājās veltīti dzejoļi apkopoti literatūrzinātnieces un kritiķes Sandras Ratnieces pirmajā dzejoļu krājumā “Šķietami klusu”

“Lai publiski dalītos savas dzejas emocijās, ap mani un manī ir jāpulsē harmoniskam dzīves ritmam, jo arī manā dzejā būtiska ir harmoniskas dabas klātesme,” Latvijas Radio uzsver autore.

Šo harmoniju dzejniece saglabā pat tik emocionāli un racionāli sāpīgā motīvā, kā 1949. gadā notikusī padomju varas piespiestā deportācija un tai sekojošā dzīve izsūtījumā. Par to lasāms poēmā “Vasjuganas plostnieces dziesmas”, kura arī iesāk grāmatu.

“Mamma ar manu krustmāti nekad īsti nerunāja par izsūtījuma laiku. Jā, es zināju jau kā maza meitene, ka šāds fakts bijis, bet arī jebkurā ģimenes pasākumā vai kādās situācijās par to savstarpēji tika runāts maz. Viņas nevēlējās par to runāt. Tad pagājušajā gadā kaut kā sarosījās un gribēja, lai es pierakstu, lai paliek ģimenes arhīvā,” stāsta Sandra Ratniece.

“Kad no pirmās sarunas braucu mājās, man sāka raisīties epizodes dzejā. Atbraucu mājās un es uzrakstīju pirmo dzejoli "Ogotāji", kas poēmā ir piektais dzejojums. Tas ir arī vienīgais palicis, kā es uzrakstīju. Vispār nav labots. Man šīs epizodes palēnām atnāca,” turpina Ratniece.

Paralēli ikdienas pienākumiem un darbiem dzejai atlikušas nakts stundas, kad autore vienkārši dzīvoja šajās epizodēs. Lai rakstītu, daudz konsultējusies ar mammu un krustmāti.

“Es varu droši teikt, ka šis ir mazliet cits žanrs, šī ir poēma, varbūt tāpēc, ka tas ir lielais notikums, tie ir gadi, es gluži tāpat, kā rakstot prozu, sāku dzīvot tajā visā. Bija pat situācijas, kad es sapņoju, es redzu nevis savu mammu konkrētā situācijā, bet sevi, ko viņa man stāstījusi,” par poēmas tapšanu stāsta Ratniece.

Autore atzīst, ka viņai lielākais novērtējums bijusi krustmātes atzinība.

“Man pašai lielākais novērtējums bija, kad mana krustmāte teica, ka viņai esot tāda sajūta, ka esmu tur klāt bijusi. To autoram dzirdēt ir vissvarīgāk,” atklāj Ratniece.

No Sibīrijas plašumiem pārceļamies atpakaļ uz Latviju, kādu to ieraugām dzejnieces ciklā “Kaimiņi”, kur dzimtas pieredzējumu aplūkošana pāriet šodienas reāliju novērtējumā.

“Kaimiņš var būt jebkas. Tas var būt cilvēks, dzīvnieks, daba. Tā man tas raisījās pamazām. Šis dzejoļu cikls radās manās lauku mājās Lankās,” skaidro Ratniece un turpina par to, ka pamudinājums rakstīt bijušas sadzīviskas – brīžam skaudras, brīžam skaisti mirkļi – situācijas mājās, kad kopā zem viena jumta jāsadzīvo vairākiem mantiniekiem.

“Mājas ir tas epicentrs, kas visu tomēr zem viena jumta paņem atpakaļ kā mātes azotē. Un mēs tomēr saprotam, ka esam viena dzimta, mums ir jābūt kopā zem viena jumta. Lai arī kādi vēji pūš, jāmāk harmoniski sadzīvot citam ar citu,” uzskata Ratniece.

Sandra Ratniece, jautāta, vai viņa sevi nosauktu par “zemes dzejnieci”, kuras skatiena fokusējums notēmēts uz dzīvās dabas klātbūtni un ietekmi uz cilvēka emocionālo pasauli, viņa savelk paralēles ar panteismu, reliģiski filozofisku nostāju, kura Dievu identificē ar dabu, priekšstatot, ka “viss ir Dievs”.

“Savulaik arī Kārlis Skalbe ir teicis, ka mums, latviešiem, panteisms nav jāmācās, mēs paši par sevi esam panteisti pēc mūsu mentalitātes un dzīvesziņas, un pēc mūsu dainām un garīgās kultūras gadu simteņiem,” norāda Ratniece. “Man ir dzejoļi, ko varētu dēvēt kā dabas liriku, bet mani vairāk interesējusi un bijusi svarīga cilvēka un dabas simbioze – parādīt cilvēka emocijas, cilvēka domāšanu, cilvēka uztveri caur dabas tēliem. To parādīt vienotā ritumā.

Kad es rakstu dzejoli, kā asociācijas un izteiksme raisās, tā arī rakstu.”

Ratniece bilst, ka viņai ir svarīgi ikdienā saskatīt nianses, bet acīmredzot panteiskais pasaules uzskats ir organiski viņā.

Sandra Ratniece ir literatūrzinātniece, kritiķe un Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta “konTEKSTS” galvenā redaktore. Dzejoļi pirmoreiz publicēti žurnālā “Skola un Ģimene” 1989. gadā, nu pienācis laiks arī pirmajam krājumam “Šķietami klusu”, kura redaktors ir Jānis Rokpelnis un kuru ar ilustrācijām papildinājusi Lilija Berzinska.

Dzejoļu krājumu izdevis apgāds “Jānis Roze”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti