Grāmatas “Suņa dzīve. Stāsti un suneti” stāstu galvenie varoņi ir “dzilvēki” - suņi, kuriem ir cilvēka sirds.
“Ar suni veidojas tāda kā draudzība uz mūžu, un es suņus saucu nevis par dzīvniekiem, bet par dzilvēkiem, jo viņos ir kaut kas no cilvēka un kaut kas no dzīvnieka, un tāpēc es viņus dēvēju par dzilvēkiem. Un, ja mēs iemācīsimies to, ko zina suņi, mēs noteikti būsim labāki cilvēki,” uzskata rakstniece.
Grāmatas tapšanu pamudinājis arī rakstnieces no patversmes adoptētais draugs – Pērkons. Sunetu galveno varoņu stāsti ne vienmēr ir priecīgi, bet visi kā viens – caurvīti ar mīlestību pret dzīvi.
“Tad, kad cilvēks visādiem purviem un purveļiem cauri iziet, tad tomēr saprot, ka tā dzīves mīlestība ir visskaistākais, un man liekas, ka tas tad arī ietver sevī visu: ietver gan mīlestību pret saviem tuvākajiem, gan mīlestību pret cilvēku, ko tu mīli, kas ir tavs dzīvesbiedrs vai tava aizraušanās, mīlestība pret dabu, mīlestība pret viesībām, nu mīlestība pret dzīvi,” skaidroja Ikstena.
Abi mākslinieki smejas, ka viņiem tik viegli sadarboties, jo abiem esot vienāda mīlestība pret dzīvi, cilvēkiem un to, ko dara. Bet tas nebūtu viegli bez atbalsta – Noras māsas un Aivara sievas Indras.
Nora tic, ka neviena tikšanās nav nejauša – ne ar cilvēkiem, ne ar dzīvniekiem. Un neviens nezina, cik ilgs būs kopā atvēlētais laiks.
Pie viesību galda rodas arī visādas idejas – Norai un Aivaram radies plāns jaunai grāmatai. Pilnīgi iespējams, ka tieši šeit finalizējas jaunākā ideja – uzrakstīt grāmatu ar latviešu jaunvārdiem.
“Latviešu valodā vispār ir tā, ka mēs paši nezinām tās iespējas. Mēs tieši nesen, kad te vakarējām, runājām un izdomājām jaunu vārdu latviešu valodā. Jūs zināt, kas ir braunags? Braunags ir brančs, tas ir launaga un brokastu apvienojums, tā kā principā mēs paši maz spēlējamies ar savu valodu, mēs vairāk lietojam to, kas ir citās valodās, mums tas liekas kaut kas eksotisks, jautrs un priecīgs, un ironisks, bet mēs ar savu valodu arī varētu spēlēties, ne tikai uztvert to kā tādu senu, kā teikt, tādu nostabilizējušos,” sprieda Ikstena.
