Kultūrdeva

Kultūra barikādēs un barikādes kultūra – kultūrļaužu stāsti

Kultūrdeva

Barikādes – laiks, ko nevar un nedrīkst aizmirst arī kultūrā

«Orbītas» bilingvālisms un «Kalendāra» spožā debija literatūrā

Mainīt politiku, kuras nav. Saruna ar rakstniekiem Andri Kalnozolu un Artūru Punti

Dzīves pabērnu stāsti bieži vien paliek perifērijā un ir margināli, taču grāmatas “Kalendārs mani sauc” autoram tie ieņem centrālo vietu, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Kultūrdeva” stāstīja rakstnieks, režisors un dramaturgs Andris Kalnozols un multimediālās tekstu grupas “Orbīta” pārstāvis, dzejnieks Artūrs Punte.

Henrieta Verhoustinska: Kā jūs izjūtat šodienas Latvijas dzejas telpu, kāda tā ir?

Artūrs Punte: Nevaru teikt, ka es jūtos kā eksperts šajā jomā, bet kaut ko palasu, dažreiz man ir dzejas notikumi – vismaz kāds viens vai divi katru gadu. Kādi ir cilvēki, tāda ir dzeja. 

Andris Kalnozols: Es lasu dzeju, un man ir liels prieks, ka atkal ir tāda dzejnieku grupa, kopa, ko varētu nosaukt par jaunajiem dzejniekiem, kur ir Lote Vilma Vītiņa, Raimonds Ķirķis, Lauris Veips, Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe. Pirms padsmit gadiem par jaunajiem dzejniekiem tika uzskatīti Kārlis Vērdiņš, Agnese Krivade, Marts Pujāts. Viņi tika uzskatīti par jaunajiem dzejniekiem, lai gan viņiem jau bija tuvu trīsdesmit gadiem. Viņi ilgi skaitījās jaunie dzejnieki, jo nebija nākusi jauna paaudze, kas viņus noslaucītu uz nākamo sēkli. Man ir prieks par to, ka tagad ir jaunā paaudze. Es ar daļu no viņiem esmu sadraudzējies, mani priecē viņu attieksme pret valodu, kultūru, īstenību, ikdienu un pret mani.

Dzejas telpas neatņemama sastāvdaļa ir arī tekstgrupa “Orbīta”, kurā darbojies tu, Artūr. Jūs līdz šim kā izdevēji bijāt vairāk pievērsušies dzejai un foto grāmatām. Tagad mums ir debija prozā – Andra Kalnozola grāmata… Kāpēc?

Artūrs Punte: Es teiktu, ka mēs bijām vairāk pievērsušies sev pirms tam, tāpēc varbūt bija vairāk dzejas. Tikai ik pa brīdim sākām veidot sērijas, kurām būtu citi autori, izdot citu autoru grāmatas. Pagājušais gads bija ražīgākais, jo iznāca septiņas grāmatas. Tas bija saistīts ar to, ka niša, kurā bija jāiznāk šīm grāmatām, bija brīva un tukša, nepiepildīta.

Kas tā ir par nišu?

Artūrs Punte: Debijas tekstu, jauno vārdu dzejas izdevniecības niša bija brīva. Ja šo grāmatu autori dotos pie lielākām izdevniecībām, kurām darbs ir izplānots uz priekšu, viņi teiktu: “Mēs padomāsim un pēc trīs gadiem ieliksim jūs plānā”. Tā kā mums plāna kā tāda nav, tad mēs varam atļauties publicēt grāmatas uzreiz.

Varam atļauties drukāt grāmatas, kuras pašiem patīk. 

Andra Kalnozola grāmata “Kalendārs mani sauc” tika ātri izpārdota. Vai tai būs vēl viens laidiens?

Artūrs Punte: Sākot šo sēriju, bijām optimistiskāki, kā vajadzēja būt, un drukājām lielākus metienus. Uz to brīdi, kad drukājām Andra grāmatu, bijām sapratuši, ka jādrukā mazākos metienos, lai tās grāmatas nestāv, jo tomēr tās nav grāmatas cietos vākos. Šī grāmata bija pārsteigums reakcijas ziņā no grāmatu tirgotājiem: no sākuma jautājuma – kas ir Kalnozols? – līdz – vediet mums vēl, vēl, jo šodien beidzās grāmatas! Mēs vienkārši nodrukājām ļoti maz no sākuma, un tagad ir papildinājums. Grāmata atkal ir grāmatnīcās, bet laikam atkal tā tiks izķerta, jo tā kļūst populāra.

Tas ir liels kompliments gan izdevniecībai, gan autoram, ka vajag papildmetienu.

Artūrs Punte: Autoram, autoram… Mums vienkārši paveicās atrast…

Andris Kalnozols: Līdzko es sapratu, ka “Orbīta” izdos manu grāmatu, es vispār vairs neraizējos, vispār nedomāju par neko. Man bija skaidrs, ka izdos… Vienmēr esmu sekojis līdzi “Orbītai”, no pašiem pirmsākumiem. Man bija skaidrs, ar ko man ir darīšana, ka viss būs kārtībā, ja arī kaut kas nebūs kārtībā, tad es ar viņiem varēšu runāt, un dialogs būs ļoti sakarīgs. Nebija raizes.

Atbraukt tagad no Talsiem uz Rīgu un paklausīties komplimentus ir forši!

Tātad grāmatas varoņa Oskara pilsētas prototips ir Talsi?

Andris Kalnozols: Karte ir pamatīgi samaisīta Talsu karte. Piemēram, ir tā, ka Oskars dzīvo mājā, kurā dzīvoju es Talsos, bet skats no tās bija no manas bērnības, kad es dzīvoju dzīvoklī. Komponentes saliku tā, kā man vajag, kā es to redzēju, bet tas nebija precīzi viens pret vienu. Tāpēc grāmatā neesmu minējis, ka tie ir Talsi, mana dzimtā pilsēta. 

Grāmata ir rakstīta dienasgrāmatas formātā, to raksta puisis, kurš pats sevi sauc par milzi ar slimiem nerviem, bet, kuram, kā Andris Kalnozols teica kādā intervijā, ir autiskā spektra traucējumi, un viņš raksta savā savdabīgajā valodā. Grāmatas varoņi ir tādi, kurus senāk sauca par dzīves pabērniem. Tie ir veci, vientuļi cilvēki… Kāpēc šis cilvēku tips tevi tik ļoti ieintriģēja? 

Andris Kalnozols: Man šo jautājumu uzdeva mana vēstures un filozofijas skolotāja Antra Grūbe Talsos, un pati ļoti precīzi atbildēja, kamēr es domāju par šo. Viņa teica: “Tevi droši vien vienkārši pielaida tiem cilvēkiem…” Man ir bijis grūti, veidojot dramaturģisko materiālu par “Benzīnvīru”. Tas bija smagi, uzzināt viņa dzīves stāstu. Es vienmēr esmu domājis, ka beidzot jābeidz ar to krāmēties, gribas kaut ko, piemēram, par Rundāles pils rožu dārzu vai kamenītēm, kas tur lido, bet baidos, ka es netiktu ar to galā, jo man tam nav emocionālās atslēgas. Turpretī šie cilvēki bieži vien atrod mani, nevis es viņus, vai arī nejaušība saved mūs kopā tieši ar šādiem cilvēkiem.

Daudziem dzīves shēmā viņi ir perifērijā un ir margināļi, bet man viņi ieņem centrālo vietu. 

Kas ir “Orbītas” virzieni un mērķi? Vai esat tos sev noformulējuši?

Artūrs Punte: Nē, bet bieži tiek uzdots šis jautājums. Es domāju, ka atslēgas vārds varētu būt dialogs, ko paši sev izvirzām par vērtību. Mums ir interesanti zināt, kā funkcionē visas laikmetīgās mākslas jomas. Ir interesanti tajā iedziļināties – radošās aktualitātēs. Un tas, ko mēs varam šīm jomām iedot, ir vārds, dzeja. Tā mēs darbojamies. Mēs redzam teātri, atnākam ar savu dzeju. Mēs redzam video, un varam tam iedot vārdu vai dzejnieka intonāciju.

Jūs esat dzejnieki, kas raksta krievu valodā. Izdodat daudz bilingvālu dzejas krājumu, piemēram, “Krievu mūsdienu dzeja Latvijā”. Tas ir ļoti ietilpīgs ar daudziem dzejniekiem, kas man toreiz atklāja, cik daudzi cilvēki raksta dzeju krieviski Latvijā. Bet Andris Kalnozols nebūt nav bilingvāli izdots – vai jūs esat mainījuši savu politiku?

Artūrs Punte:

Ir viegli mainīt politiku, kad tādas nav.

Tas nebija saistīts ar tādu politiku. Tā bija vēlme, lai cilvēki, kuri nelasa krieviski, bet, kuri ir mūsu laikabiedri un kolēģi var to izlasīt. Tas bija viens aspekts, bet otrais, ka pati atdzejas tapšana ir dialogs, par ko iepriekš runāju. Svarīgi, ka Kārlis Vērdiņš vai Pēteris Draguns paņem tavu dzejoli, kaut kad piezvana tev pusnaktī un saka: “Es šo vietu nesaprotu”, tu to apspried ar viņu. Tas arī ir tas dialogs.

Bet tagad grāmatas latviski… Es joprojām mēģinu saprast, kāpēc?

Artūrs Punte: Ne tikai. Šajā sērijā iznāca arī Kirila Kobrina esejas, kas bija publicētas arī krieviski. Domāju, ka šī sērija ir kā pirmais solis. Ja pats piesaki šo romānu kā debiju, vai arī mums priekšā ir pieredzējis mākslinieks… Tā ir prozas debija. Katra no grāmatām ir savā ziņā debija, jo pirmais solis ir izdot tās latviski. Ja ir tik liela interese kā par Andra grāmatu, tad ir skaidrs, ka tā tiks tulkota. To pamanīs cilvēki, kuri grib to izdot citās valodās, varbūt mēs paši gribēsim to izdot un iztulkot citās valodās. Es domāju, ka arī filmu režisori stāv rindā pie Andra un jautā – kad varēs to beidzot safilmēt.

Andri, vai pats atradi “Orbītu” vai “Orbīta” atrada tevi?

Andris Kalnozols: Es trīs ceturtdaļas no grāmatas “Kalendārs mani sauc” sarakstīju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ejot tur katru dienu kā uz darbu. Pēc pāris mēnešiem apmeklētāji daudz ko jautāja, jo domāja, ka esmu darbinieks. Un es tiešām varēju atbildēt uz lielāko daļu jautājumu. Man nepatīk strādāt no mājām, jo ir sajūta, ka nekad neatnāku mājās no darba. Tad es gāju katru dienu uz bibliotēku. Kad mana grāmata bija gandrīz gatava, atnāca Aleksandrs Zapoļs. Viņš ienāca, mēs sākām runāties un kaut kā aptuveni sarunājām, ka varētu pamēģināt. Tad es vairs par to neraizējos. Kad pienāca laiks iesniegt projektu Kultūrkapitāla fondam, bija palicis mēnesis un pāris dienas, es domāju, ka jāpainteresējas vairāk. Es parunāju ar pazīstamu Kultūrkapitāla fonda darbinieci, jo zināju, ka viņa dara visu administratīvo darbu. Viņa teica, ka nav palicis mēnesis, bet pāris dienas. Es sajaucu par mēnesi kalendāru… Nācās pasvīst, bet tas bija labs rādītājs, jo pēkšņi ir “deadline”. Viņa varēja mierīgi pateikt: “Klausies, varbūt uz nākamo reizi”. Viņa zināja, ka man vajadzētu to izdarīt decembrī, jo es biju uz decembri nomērķējis, un man bija svarīgi izšaut.

Viņa teica: “Aiziet, vai tu to dabūsi gatavu, es nezinu, bet aiziet…”

Tas arī ir labs rādītājs, ka ir nestandarta apstākļi. Saprot manu vēlmi un to atbalsta, akceptē un palīdz. Tas ir brīnišķīgi. Uzreiz vari saprast, ka strādā komandā. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt