Labrīt

Cilvēks ziņu virsrakstos: baltkrievu fotogrāfs Vlads Hridzins

Labrīt

Ilga Šuplinska: Garāks brīvlaiks sākumskolai dod iespēju mazināt Covid-19 riskus

Mācītājs Krists Kalniņš iepazīstina ar savu dzejas krājumu "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa"

Mācītājs Krists Kalniņš: Dzejoļus nerakstu, es tos pierakstu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Mana dienasgrāmata, kurā aicinu uz tikšanos ar mani viņpus acīm redzamā” – tā par savu pirmo dzejas krājumu “Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa” saka mācītājs Krists Kalniņš. Krājums nācis klajā neilgi pirms viņa 50. jubilejas, kas būs 23. decembrī, un tajā apkopoti pēdējo 15 gadu laikā tapušie dzejoļi. Krists Kalniņš tajos ir ļoti patiess, atklāts un atkailināts, vēstot gan par savas dvēseles tumsas brīžiem, gan svinot prieka un mīlestības klātbūtni.

Krists Kalniņš daudziem pazīstams kā spožs vārda meistars savos mācītāja sprediķos, bet ne tik zināms ir fakts, ka viņš raksta arī dzeju. To sācis darīt pirms aptuveni 15 gadiem, kad kalpoja Amerikā, Čikāgas Ciānas latviešu draudzē.

“Es pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tur un vai tas arī saistās ar kaut kādām dziļām sirds ilgām, kurās faktiski visu to laiku tur arī dzīvoju, būdams atrauts no savas zemes. Un tā tas palēnām radās,” stāsta Krists Kalniņš.

“Bet es gribu teikt, ka es dzejoļus nerakstu, es tos pierakstu. Ir kaut kāds tāds notikums, kas manī “trāpa”, dziļi atbalsojas, rezonē. Un tad tie vārdi nāk, un es mācos tos pierakstīt, noķert.”

Krists Kalniņš dzeju rakstīja, piepildot savas sirds ilgas, un nemaz nebija domājis to nodot plašam lasītāju lokam. Taču šī gada pavasarī viņš saprata, ka vēlas cilvēkiem no sevis kaut ko ļoti īpašu uzdāvināt saistībā ar savu šī gada apaļo jubileju, un dzejoļi šķita visatbilstošākā dāvana.

Tā arī tapa krājums “Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa”, kurā apkopotas sajūtas un domas, pierakstītas 15 gadu garumā.

Autors ir ļoti pateicīgs grāmatas literārajam redaktoram Edvīnam Raupam, kura liels nopelns ir krājuma dinamika un sižetiskā struktūra vai – kā saka pats autors – ka tas sanācis “ar miesu un asinīm”, un reizē ar “dvēseli un garu”.

Krists Kalniņš atzīmē: “Dzejoļu krājums lielā mērā ir par mani kā par cilvēku – ar visām manām cīņām, izaicinājumiem, ilgām. Tai pašā laikā ar skaistiem, dievišķiem pieskārieniem, kur Dievs mani kā tādu māla podu ir veidojis, uzklājis krāsu un tad licis krāsnī un apdedzinājis, un tad, izņemot ārā, – jā, es, šobrīd atskatoties, varu teikt, ka tas ir bijis skaists, dziļš, sāpīgs, bet arī brīnišķīgs process.”

Iespējams, tieši tādēļ, ka Kristam Kalniņam nebija nodoma dzejoļus publicēt, tie ir ļoti patiesi, godīgi, tajos viņš atkailinājies līdz pašām dvēseles dzīlēm, atklājis visapslēptākās sirds un gara kustības. Arī dvēseles visdziļākās tumsas, tukšuma un izmisuma brīžus, bet arī ceļu ārā no tiem.

Savā mācītāja pieredzē viņš pārliecinājies, ka drosme būt atklātam iedrošina arī citus, un viņš būtu ļoti priecīgs, ja tam kalpotu arī dzejas krājums.

Krista Kalniņa dzejolis "Sirdī ieskatoties"

Tu paliksi manos sapņos

kā uz audekla baltā

kurā pēc manas nāves

visi redzēs mani trauslumā krītam

kā lāsi pēc pirmā lietus

un gleznā uz melnas sienas

tie redzēs tavās acīs noslēpumu manu

kura vārds ar baltu krītu

būs ierakstīts audekla kreisajā stūrī

un tur būs rakstīts

es tevi mīlu

“Ļoti bieži, ar draudzes cilvēkiem runājot par manām garīgajām pieredzēm un daloties arī ar tādām lietām kā krīzēm, kam es esmu gājis cauri, un citādām dažādām mūsu cilvēciskām vājuma un nabadzības pusēm, cilvēki ir ļoti to novērtējuši,” norāda Krists Kalniņš. “Cilvēkus tas ļoti iedrošina, un kaut kādā veidā varbūt arī parāda, ka ir iespējams iziet cauri dažādām ciešanām, sāpēm un atrast ceļu ārā no tām. Uz dziļāku sevis saprašanu, uz dziļākām attiecībām ar Dievu, kas ir ļoti dziedinošas.”

Grāmatas nosaukumam izraudzītais vārds “niekkalbītis” nemaz nav raksturīgs viņa paša runas krājumam, bet tas pie viņa atnāca kādā lūgšanā, kuras laikā viņš piedzīvoja brīnišķīgu bērnišķīgas paļāvības sajūtu.

Sākot apcerēt šo vārdu, Kalninš tajā atklāja divas nozīmes – no vienas puses, mēs katrs esam niekkalbītis vai vientiesītis attiecībās ar pasauli, jo tā visbiežāk pieviļ uz to liktās cerības, bet – pilnīgi citādi ir – ja mēs esam niekkalbīši attiecībās ar Dievu.

Kalniņš uzsver: “Patiesībā attiecības ar Dievu ir tās, kas aicina uz tādu pilnīgu uzticēšanos un ļaušanu Dievam vadīt savu dzīvi. Mums, cilvēkiem, ļoti patīk kontrolēt un mums negribas būt vientiesīšiem, niekkalbīšiem, bet, ja mēs atrodam šo garīgo patiesību un garīgo ceļu, tad mēs tur varam atrast ļoti lielu bagātību. Drošību, mieru.”

Krājuma māksliniecisko noformējumu veidojusi Gita Treice, un tas ļoti veiksmīgi sasaucas gan ar Niekkalbīša tēlā ietverto sirsnību un bērnišķību, gan reizē liek arī pārdomāt katra mūsu atstātās pēdas, rakstus vai švīkas kopējā dzīves audumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti