19 dzejnieku darbus analizē un interpretē 18 autori
Krājumā “Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija” publicēti raksti par 19 dzejnieku dzejoļiem, kurus analizējuši un interpretējuši 18 autori.
Analizējamo dzejoļu autoru vidū ir Jānis Poruks, Rainis, Edvarts Virza, Arveds Švābe, Aleksandrs Čaks, Veronika Strēlerte, Zinaīda Lazda, Linards Tauns, Dzintars Sodums, Ojārs Vācietis, Monta Kroma, Egils Plaudis, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Amanda Aizpuriete, Arvis Viguls, Inga Gaile u.c.
Sastādītājas Ievas E. Kalniņas sākotnējā iecere bijusi apkopot periodikā vai rakstu krājumos jau publicētos rakstus (piemēram, Vitauta Kalves, Viļņa Eihvalda, Jāņa Rudzīša, Jāņa Andrupa, Oļģerta Rozīša, Rutas Veidemanes) un atgādināt, ka dzejoļa interpretācijas žanram ir savas tradīcijas latviešu literatūrzinātnē un kritikā. Taču, lai analītiskie raksti būtu iespējami dažādāki (dažādas analīzes/interpretācijas metodes, dažādas pētnieku personības un skatījums uz dzeju), pieaicināti literatūrzinātnieki un kritiķi, kuri darbojas dzejas pētniecībā (Anna Auziņa, Māra Grudule, Anda Kubuliņa, Janīna Kursīte, Marians Rižijs, Viesturs Vecgrāvis, Kārlis Vērdiņš). Krājumā publicēts arī viens no pēdējiem izcilās dzejas kritiķes Intas Čaklās (1941–2016) rakstiem par Knuta Skujenieka dzejoli.
Antoloģijas kārtojuma strikts princips ir viena autora viena dzejoļa analīze. Par nosacītu atkāpi var uzskatīt trīs gadījumus: pirmkārt, kad vienu dzejoli analizējuši divi autori (Edvarts Virza “Baiga vasara” – Vitauts Kalve un Janīna Kursīte; Veronika Strēlerte “Bruņu kalps” – Jānis Rudzītis un Ieva E. Kalniņa), otrkārt, kad dzejnieks pats izvērtējis sava dzejoļa interpretāciju (Oļģerts Rozītis rakstījis par Dzintara Sodumu dzejoli “Balāde par Gustu”, uz ko tad atsaucies dzejoļa autors). Šāds dubultlasījums paplašinājis skatījumu uz dzejoli un pavēris jaunus aspektus tā interpretācijā – divi autori par Virzas dzejoli “Baiga vasara” piedāvā gan intertekstuālu, salīdzinošu (Kalves raksts), gan formālu (pantformas, fonikas), gan literatūrvēsturisku (dzejoļa biogrāfija, adresāta jautājums) lasījumu, gan tā recepcijas izsekojumu dažādos laikposmos (Kursīte).
Grāmatas adresāts – visplašākais lasītāju loks, arī tie, kam vārdi “dzejas analīze” rada bažas vai pat netīksmi, ko droši vien dziļākajā būtībā raisa apjukums, kā tad to darīt.
Krājums pretēji metodiskiem norādījumiem vai poētikas mācību grāmatām piedāvā alternatīvu iespēju, kā mācīties analizēt dzeju, proti, skolojoties pie pētnieka – lasot dzejoļa interpretāciju, iedziļinoties tajā, sekojot viņa domai un galu galā nonākot ar to dialogā, lai atvērtu dzejoļa nozīmes jēgu.
Krājumā iekļauts ievads, 25 raksti, personu rādītājs un ziņas par rakstu autoriem.
16. un 17. gadsimta latviešu dzejas paraugi un galveno notikumu hronika
Māras Grudules monogrāfijā “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos” iekļauta arī 16. un 17. gadsimta latviešu dzejas paraugu antoloģija un galveno notikumu hronika, kā arī vārdnīca, kurā skaidroti atsevišķi grāmatniecības, vēstures un poētikas termini. Savukārt Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) mājaslapā pieejams grāmatas pielikums ar senās dzejas un tās izdevumu paraugiem. Grāmatas vāka mākslinieks – Krišs Salmanis.
Monogrāfijas galvenās atziņas varētu formulēt četrās tēzēs: pirmkārt, latviešu agrīnā dzeja paver plašāku skatu uz laikmetu, latviešu sadzīvi uun uz personībām – tulkotājiem, priesteriem un mācītājiem – un viņu savstarpējām attiecībām; otrkārt, šajā laikā radušies atdzejojumi nav oriģinālu vienkāršojumi, to saturā un izteiksmē jaušams mēģinājums tuvoties latviešu garīgajai pasaulei; treškārt, 16. un 17. gadsimta latviešu dzejas poētika nepārprotami apliecina piederību vēlās renesanses un baroka laikmetam; ceturtkārt, dzejas sākotnes atsevišķas iezīmes atbalsojas latviešu nacionālajā literatūrā līdz pat 20. gadsimtam, savukārt šā laikmeta klātbūtne latviešu kultūrā plašākā nozīmē jaušama joprojām.
“Māra Grudule ir apskatījusi apjomīgu avotu bāzi un šos materiālus konfrontējusi ar līdz šim veiktajiem pētījumiem par latviešu literatūras vēsturi, tas ļāvis izteikt interesantus apgalvojumus. Pētījumā atklāta savdabīgā 16. un 17. gadsimtam tipiskā autorības problēma, tādējādi, no vienas puses, parādot latviešu dzejas ārējās saknes, no otras, norādot uz katra “starpautora” pirmtiesībām uz attiecīgo sacerējumu. Šis darbs būs noderīgs ne tikai literatūrvēstures pētniekiem, bet arī attiecīgā laikmeta vēsturniekiem.” (Gvido Straube, Dr. hist.)
“Darba galvenā vērtība meklējama autores spējā daudzveidīgo kultūras vēstures faktu materiālu apvienot harmoniskā kopumā ar literāro tekstu analīzi, īpašu uzmanību veltot autoru loka, dzejas formas, tulkošanas un tulkojumam izmantotās oriģinālvielas raksturojumam.” (Ināra Klekere, Dr. philol.)
“Plaši tekstuāli salīdzinājumi atklāj, kā latviešu dzejas rakstītāji meklē tiltus un pārejas, tiecoties būt saprotami sava laika eventuālajam un ne īpaši erudītajam latviešu zemniekam. Blakus tam sniegts intriģējošs vācu baroka dzejnieku māksliniecisko īpatnību un atšķirību raksturojums, kas lieti noder, skatot, kā vispārējās baroka tendences transformējas latviešu lirikas augsnē. Cilvēciski pievilcīgi tēloti arī talantīgākie minētā laikmeta latviešu dzejas autori.” (Viesturs Vecgrāvis, Dr. philol.)
Grāmatā izmantots apjomīgu materiālu klāsts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Volfenbiteles Hercoga Augusta bibliotēkas, Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas, Dānijas Karaliskās bibliotēkas, Upsalas Universitātes bibliotēkas, Polijas Nacionālās bibliotēkas un Viļņas Universitātes bibliotēkas.
