Romānā „Grāmata” autors caur dažāda laika epizodēm un ikdienas norisēm ļauj ieskatīties sava tēva, vectēva un paša domās, tomēr tas nav precīzs Ložiņska ģimenes stāsts. Grāmatu Ložiņskis rakstījis ilgi – piecus gadus.
Par pamudinājumu un aizsākumu romānam autors uzskata kādu senāku notikumu, kad Sorbonas universitātē Parīzē studējis socioloģiju. Studiju laikā, lai nopelnītu iztiku, katru ceturtdienu strādājis par neredzīgas psihoanalītiķes asistentu.
„Es precīzi atceros savu pirmo darbadienu. Viņa uzdeva man tikai vienu jautājumu: kāds ir tavs ģimenes stāsts? Tad es sāku – vecvecāki Polijas ebreji, pirmskara komunisti, tad pēc kara mani paša vecāki demokrātiskajā opozīcijā, tētis apcietinājumā, kara stāvoklis Polijā 1981.gadā, tad 1989.gada apvērsums. Kārtīgi to visu noklausījās, neko nepiebilda. Pēc nedēļas ceturtdienā atkal strādājām. Viņa saka: „Nu, es te tā prātoju, kāds ir tavs ģimenes stāsts”. Un es atkal sāku – mani vecvecāki Polijas ebreji, vecāki „Solidaritātē”, 1989.gada apvērsums. Nedēļu vēlāk strādājam. Atbildi man uz tādu jautājumu, kāds ir tavs ģimenes stāsts? Sāku jau uztraukties, ka kundzei ir problēmas ar atmiņu, bet negribēju arī zaudēt darbu, tādēļ pacietīgi stāstīju visu no sākuma. Un vēl divas nākamās ceturtdienas notika tieši tas pats,” stāsta rakstnieks. „Atceros, braucu pie viņas uz darbu un man prātā bija jau perfekti sagatavots manas ģimenes stāsts. Un todien viņa tieši nepajautāja. Domāju, ka viņa vienkārši ir ļoti gudra sieviete un tieši tāds bija viņas mērķis, lai es pats sāku domāt par ģimenes pinekļiem un notikumiem. Līdz ar šo viņas jautājumu, es sapratu, ka manas ģimenes vēsture ir tikpat sarežģīta kā Polijas vēsture.”
Rakstnieks stāsta, ka sākumā radinieki nopriecājušies par ziņu, ka viņš raksta grāmatu par ģimenes vēsturi. Tuvinieki nesuši fotogrāfijas un piemiņas lietas, stāstījuši anekdotiskos ģimenes atgadījumus, bet tad viņu nostāja mainījusies.
Tā kā rakstīju tik ilgi, pēc kādiem diviem gadiem viņiem lasīšanai tika jau īsi fragmenti. Un tad viņi sāka teikt, ka neesmu viņiem izdevīgs, ka jāsāk uzmanīties, jāsāk domāt, ko manā klātbūtnē runāt, un sāka man pat ieteikt, par ko man nevajadzētu rakstīt,” turpina Ložiņskis. Arī šīs sarunas rakstnieks izlēmis iekļaut grāmatā. Tās drukātas uz melnām lapām. „Man bija svarīgi uzrakstīt ne tikai ģimenes vēsturi, bet arī to, kā raksta ģimenes vēsturi.”
Kā vēstīts, “Grāmatas” autors Polijā līdzās lasītāju atzinībai saņēmis prestižo „Paszport Polityki” balvu – “par spoži izstāstītu mazu vēstures stāstu lielā vēstures stāsta ietvaros, par oriģinālu formu un atgādinājumu, ka nav labākas tēmas grāmatai kā paša ģimene”.
Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis (1980) Latvijas lasītājiem pazīstams ar romānu “Reisefieber” (1/4 Satori, 2008), kas piedzīvojis daudzus tulkojumus arī citās valodās; mazajiem lasītājiem latviešu valodā pieejamas Ložiņska pasakas “Būtnes bēg” (Liels un mazs, 2011), par ko autors un tulkotāja saņēmuši arī Starptautisko Jāņa Baltvilka prēmiju. Balvas saņemšanas svētkos 2012.gada jūlijā autors viesojās Latvijā.
