Kultūras rondo

Rotko mākslas centra jaunie projekti mēģinās pārvarēt pastāvošo nenoteiktību

Kultūras rondo

Skārienjūtīgā valoda: lietvārdu lietojums daudzskaitļu formās

Izdota bilingvālā dzejas antoloģija "Pādejais modeļs / The Last Model"

Londonā izdots bilingvāls trīs latgaliešu dzejnieku darbu kopkrājums

Londonas izdevniecībā “Francis Boutle Publishers” iznākušajā bilingvālajā dzejas kopkrājumā "Pādejais modeļs / The Last Model" latgaliešu un angļu valodās iekļauti dzejnieku Ligijas Purinašas, Raibīs / Spotty (Oskara Orlova) un Ingridas Tāraudas darbi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils.

Aizvadīto gadu laikā Latvijas Literatūras gada balvai ir tikuši nominēti kopumā četri dzejas krājumi latgaliešu valodā. Kaut arī šis skaits pirmajā brīdī liekas neievērojams, tomēr tas liecina par arvien lielāku uzmanību un atzinību par latgaliešu autoru veikumu.

Latgaliešu valodas nodarbības

Tulkotājs un grāmatas sastādītājs Džeids Vils Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, kā noritēja dzejas tulkošana latgaliešu valodā: “Kas ir saistīts ar latgaliešu valodas tulkošanas procesu, es vispirms biju iepazinies ar Oskara tekstiem un tos sāku jau pirms diviem gadiem tulkot. Es zināju, ka tur ir kaut kādas noteiktas grūtības gan ar vārdnīcu, gan ar teikumu uzbūvi. Tad runājām ar valodu mājas vienu no dibinātājiem. Valodu māja funkcionē gan kā bibliotēka, gan kā pasākumu vieta, gan kā valodu un grāmatu klubiņu satikšanās vieta. Runājām ar viņu un viņš labprāt noorganizēja latgaliešu valodas kursus, es tos apmeklēju kopā ar pieciem vai sešiem latviešiem, un tas bija ļoti labi, jo es ieguvu tādus labus pamatus, lai es varētu ātrāk un labāk tulkot.”

Džeids Vils atklāja, ka pats tulkošanas process noritēja ciešā kontaktā ar autoriem:

“Es vienmēr uzdodu ļoti daudz jautājumu, jo var būt, ka es domāju, ka es it kā saprotu, bet tur var būt kāda “fīča”, kuru es nezinu, varbūt autors saprot pats savu tekstu citādi nekā lasītājs."

Izdevniecība “Francis Boutle Publishers” pievēršas retām un arī izmirstošajām valodām, piemēram, lībiešu, oksitāņu, velsiešu un katalāņu valodām. Neskatoties uz šauro nišu, kurā strādā izdevējs, tulkotājs Džeids Vils norādīja, ka šādu izdevumu mērķis ir pievērst uzmanību reto valodu pārstāvjiem literatūrā: “Mēs esam runājuši ar izdevēju par to, un var saprast, ka tur gan ir recenzijas “The Guardian”, gan autori tiek aicināti uz “BBC Channel 4”, gan arī izdevējs mēģina, lai autori tiek aicināti uz festivāliem Anglijā. Tur ir tā uzmanība.”

Krājums kā pārsteigums

Ligijas Purinašas debijas krājums “Sīvīte” pērn tika izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Spilgtākā debija”. Dzejnieces izteiksme ir kodolīga, asa un nepiekāpīga, taču intonācijas satvars nav kliedzienā vai apsūdzībā. Dzejnieces veidotā liriskā varone vēro dažādos sabiedrības atzaros notiekošo, protams, arī savas attiecības ar mīļoto cilvēku. Ikdienā autore strādā resursu centra sievietēm “Marta” Rēzeknes filiālē.

Viņa stāstīja, ka viņas dzejā var rast arī atblāzmu no ikdienas pieredzes: “Tad, kad tu redzi ik pa laikam, ka tās situācijas ir tādas, kādas ir, tev gribas mainīt pasauli. Tev gribas, lai tas būtu nedaudz savādāk, lai tev nevajadzētu fiksēt tās situācijas, kas ir ļoti sāpīgas, Būsim godīgi, Latgalē jau tā situācija, ekonomiskā un varbūt arī sociālā, tā nav tā spožākā. Ja tu ik pa laikam arī saskaries ar to, tad jau tev gribot negribot tomēr pienāk tas brīdis, kad tu gribi, lai ir savādāk. Kad tu gribi dzīvot vidē, kas būtu labvēlīgāka gan tev, gan arī taviem mīļajiem, gan arī apkārtējiem.

Kaut kādā ziņā tas, protams, ir ideālisms, bet, ja tā nav, tad kāda jēga ir mākslai? Un kāda jēga ir dzīvei kā tādai?”

Ligija Purinaša skaidroja, ka iesākumā pievērsusies rakstīšanai latviešu literārajā valodā, pirms nonākusi pie latgaliešu valodas: “Man ir bijušas ļoti daudz pārdomas par to, kurā tad rakstu tradīcijā man būtu jāraksta un kurā man būtu pašai ērtāk rakstīt. Patiesībā, paldies ir jāsaka Valentīnam Lukaševičam, kurš arī bija mans pasniedzējs Daugavpils Universitātē kādu brīdi. Un viņš man teica, ka ne vienmēr ir jāraksta vienā valodā. Ir jāpamēģina citās, lai saprastu, kurā valodā tev ir ērtāk rakstīt. Un ja līdz 2013. gadam es rakstīju tikai latviešu literārajā valodā, tad 2013. un 2014. gadā es pamazām sāku ielauzties arī latgaliešu rakstu valodā. Lai gan mājās es runāju latgaliski. Te gan ir jāakcentē tas aspekts, ka latgaliski mēs varam runāt tik, cik gribam, bet ir ļoti maz speciālistu un zinošu cilvēku tieši latgaliešu rakstu valodā. Jo ļoti ilgu laiku un ļoti periodiski latgaliešu rakstu valoda tomēr bija noliegta, drīzāk perifēra, nekā ļoti svarīga un vajadzīga.”

Autore arī atklāja, ka viņai ir liels prieks, ka latgaliešu darbi tiek tulkoti angļu valodā: “Man ļoti patika strādāt ar Džeidu. Patiesībā man ir arī pārsteigums turēt grāmatu rokās šobrīd, jo, tā ka  mūsu komunikācija tomēr notika e-pastā un Covid-19 laikā, tas bija, kā bija. Tās sajūtas ir ļoti labas, jo gan Oskaru, gan Ingridu es pazīstu.”

Dzejnieka ceļš

2018. gadā iznāca Oskara Orlova jeb Raibīs krājums “Pi stacejis”, kurš tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Dzeja”. Arī bilingvālajā kopkrājumā “Pādejais modeļs” (kura nosaukums, starp citu, ir aizgūts tieši no Raibī dzejas rindām) dzeldīga humora strāvojumos ieskanās arī pa skumjai pārdomai gan par pagājības, gan šodienas savdabīgo neparedzamību. Raibīs norādīja, ka arvien vairāk domā par to, ka būt rakstniekam Latvijā vēl arvien nozīmē – nodarboties ar hobiju, būtībā – greznību nabadzības ietvarā, kuram pievērsties vien retu reizi. Lai sevi nodrošinātu materiālā ziņā, dzejnieks no filologa pārkvalificējies par ārstniecisko masieri un šobrīd strādā Igaunijas pilsētā Valgā:

“Pabeidzot Rēzeknes Augstskolā filoloģijas studijas un kopsummā desmit gadus darbojoties jaunatnes lietu politikā un projektos – gan kultūras projektos, gan jauniešu projektos, gan Eiropas projektos, gan “Erasmus” projektos –, tu saproti, ka tu vairāk neizdari, nekā izdari. Respektīvi, tu vairāk arī ziedo sevi kaut kādai citai sabiedrībai, kura varbūt arī to nenovērtē. Pabeidzot filologus, es nevarēju dabūt darbu kaut vai attiecīgajā nozarē; tas, protams, ir smieklīgi, jo ar bakalauru var jau padot jebkuru mēteli. Es sapratu, ka vajag padomāt, kur tad tu vēl esi derīgs šai dzīvē. (..)”

Dzejnieks arī stāstīja par savu pieredzi ar krājuma veidošanu: “Es vispār to no sākuma uztvēru kā joku. Viss sākās ar to, ka Džeids pēc manas dzejoļu grāmatas izdošanas paprasīja man atļauju pārtulkot kādus desmit gabaliņus.

Es, protams, teicu: “Ja tev darīt nav ko, tad tu vari ar to nodarboties.”

Tā viņš iztulkoja, es ar viņa tulkojumiem piedalījos vienā “Latvian Literature” rīkotajā atdzejas pasākumā. Tas man bija ļoti interesanti.”

Dzejnieks stāstīja, ka pēc pirmajiem tulkojumiem Džeida darbs turpinājās, un pēc tam, kad izdeva arī Ingridas Tāraudas un Ligijas Purinašas krājumus, viņam bija iespēja iepazīties arī ar divu citu autoru skatījumu uz dzīvi, lietām, notikumiem, parādībām. Raibīs arī atklāja, ka, viņaprāt, izdevums ir vienīgais tāda veida tulkojums, kurā sastopas trīs latgaliešu autori vienā, turklāt vēl bilingvālā grāmatā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt