Kultūras Rondo

Vitolds Mašnovskis pēta Latvijas muižu vēsturi un muižnieku ciltskokus

Kultūras Rondo

Kultūras karuselis jeb futbols: Notikumi un iespaidi gada garumā

“Mani sveicina zvaigznes…” - pētījums par romantismu latviešu dzejnieku daiļradē

Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis: Romantisma tradīcija latviešiem ir noturīga

Kā mūsdienu pragmatiskajā pasaulē rakstīt par romantisko dzeju? Kāpēc 21. gadsimta cilvēks joprojām atgriežas pie romantisma? Arī ar šādiem jautājumiem ir nodarbojies literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, apkopojot impresijas un ieskatus romantiskajā pasaules izjūtā latviešu dzejā. Savai grāmatai par nosaukumu viņš ņēmis Jāņa Poruka dzejas rindas "Mani sveicina zvaigznes…”.

“Noteikti esmu realizējis vienu no savas dzīves mīlestībām. Bet, kā bieži notiek, talkā nācis gadījums, un tas ir projekts “Latvijas gadu gredzeni literatūrā”. Tā vadītāja Ieva Kalniņa, zinot manu aizraušanos ar romantisma dzeju, piedāvāja paskatīties plašākā perspektīvā uz mūsu dzeju tieši romantisma aspektā. Kādreiz šāds impulss no malas ir svarīgs, lai tas, kas tevī gadu gadiem dzīvojis, varētu realizēties kādā konkrētā darbā, šinī gadījumā - grāmatā,” par savu pētījumu Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Viesturs Vecgrāvis.

Vecgrāvja monogrāfiju izdevis Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskais apgāds. Tā aptver laiku no 19. gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām un ir veltīta izcilāko latviešu dzejnieku romantiķu jaunrades raksturošanai. Šis ir trešais izdevums Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas sērijā “Latvijas gadu gredzeni literatūrā”.

Interese par romantismu latviešu literatūrā Vecgrāvim bijusi jau kopš 20. gadsimta 70. gadu sākuma, kad intensīvāk sācis lasīt mūsu romantiķu dzeju un to pārdomāt.

“Tas saistīts arī ar mūsdienās aktuālu lietu – romantiskums kā latviešu nacionālās identitātes būtiska sastāvdaļa, gan 19. gadsimta beigās, gan 20. gadsimtā vismaz līdz 80. gadu beigām. Jaunie laiki dod savas identitātes pārmaiņas, bet man liekas, ka ir vērts atcerēties, ka joprojām daudzu tautu literatūrā romantiskā pasaules izjūta eksistē. Tā, protams, nav priekšplānā, bet jārunā par kādu cilvēka izjūtu sfēru, kurā romantismam būtiska vieta,” skaidro Vecgrāvis.

Grāmata “Mani sveicina zvaigznes…” veltīta latviešu dzejnieku romantiķu garīgās un emocionālās pasaules raksturojumam, parādot viņu dzeju kā ilglaicīgu un īpašu latviskās identitātes atveidu.

Tā rakstīta kā atgādinājums, lai šai steidzīgajā un nereti pārracionalizētajā, ikdienišķības prioritāšu laikmetā atceramies vērtības, kuras aktualizēja un aizstāvēja tādi mūsu romantiķi kā Auseklis un Kārlis Skalbe, Aspazija un Velga Krile, Jānis Poruks un Ojārs Vācietis, Elīna Zālīte un Anna Rancāne, Linards Tauns, Leons Briedis un vēl daudzi citi.

Vecgrāvis vērtē, ka romantisms ir dvēseles dzīvei ļoti būtisks, un ir pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk ikviens jutīgs latvietis nonāk pie romantisma.

“Mūsdienās romantisma galvenā tēma ir sevis pašizpēte, savu jūtu, iekšējās pasaules pašizpēte, arī kāda tikumiska izaugsme kaut vai mīlestības jūtu sfērā,” komentē Vecgrāvis. “Romantisms akcentē jūtu valodu, tā ir tā, kur cilvēki spēj saprasties vispatiesāk, vistiešāk, visdziļāk.”

Vecgrāvis novērojis, ka robežā starp 25 un 30 gadiem domājošs cilvēks nonāk pie romantiķu dzejas, pie romantiskās pasaules izjūtas kā pie pašpietiekamas vērtības. Lielākā problēma ir, kā sabalansēt romantisma augsto ideālismu, romantisko jūtu maksimālismu ar ikdienišķo dzīvi un racionālismu.

"Mūsu romantismu grūti iedomāties bez vācu romantisma un arī krievu romantisma impulsiem, bet tajā pašā laikā tā ir nacionāli specifiska mūsu mentalitātes iezīme," norāda Vecgrāvis.

"To savulaik uzsvēra Andrejs Upīts, kurš romantismu kā tādu ienīda, neieredzēja, bet viņš uzrakstīja, ka romantisms ir latviešu garīgās pasaules raksturīgākā izpausme,” teic Vecgrāvis.

Literatūrzinātnieks norāda, ka Upīša teiktais attiecas uz senu laiku, bet runājot plašāk, romantiķis bijis arī Ojārs Vācietis, spilgtas mūsdienu romantiķes ir dzejnieces Amanda Aizpuriete un Anna Rancāne, nerunājot par mūsdienu autoriem Leonu Briedi un Māri Salēju.

“Romantisma tradīcija latviešiem ir noturīga, lai arī jaunos laikos aizslīdējusi perifērijā,” uzskata Vecgrāvis.

Vērtējot savu veikumu, Vecgrāvis atzīst, ka viņa

“grāmata ir subjektīva, bet šajā subjektīvismā ir liels objektīvisms, uzsverot tos latviešu dzejniekus, kuriem ir nozīmīga vieta visā latviešu literatūrā”.

Jānis Poruks, kura dzejas rinda likta arī grāmatas virsrakstā, ir viens no tiem latviešu autoriem, par kuru Vecgrāvis daudz domājis un arī rakstījis. Vecgrāvis par Poruku rakstīs arī plašāku monogrāfiju ciklā “Es esmu..”. Romānu par Poruku ciklā "Es esmu..." savukārt apņēmusies rakstīt Inga Žolude, kura cikla iepazīšanās pasākumā pauda, ka ir apņēmusies cieši sadarboties ar literatūrzinātnieku. 

“Centīšos parādīt Poruku kā cilvēku, kas sava laika kontekstā aizstāvēja augstākās vērtības – dvēseles kultu, pārdzīvojuma kultu, mīlestības augsto nozīmi,” stāsta Vecgrāvis. 

Savukārt lūgts citēt kādu tuvāko latviešu romantiķu dzejoli, viņš atzīst, ka tā būtu Jāņa Ziemeļnieka četrrinde “Tā puķe uzzied, ko tu paņem rokā/ Tā sirds jau mīl, ko tu uzlūko/ Tev ir jau viss, tu staigā zvaigžņu lokā/ Es tev vairs dāvāt nevaru neko.” Pēc Vecgrāvja domām, šīs rindas atklāj romantiķa personību visā pretrunīgumā un skaistumā.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti