“Ļoti daudz no sevis esmu priekšlasījumu, referātu formā norunājusi, kā Rainis saka - norakstīt no sevis. Es esmu daudz ko norunājusi un neesmu to uzlikusi uz papīra. Vajadzētu tagad to apkopot kādā vairāk vai mazāk monogrāfiskā pētījumā,” Latvijas Radio raidījumā “Monopols” stāsta Grīnuma.
Aprīļa beigās Grīnuma par savu pētījumu "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" saņēma Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā.
“Man tagad dienaskārtībā līdzās Rainim un Aspazijai ir tāda interesanta parādība gan no kultūrvēsturiskā, gan no politiskās vēstures viedokļa kā Ivandes Kaijas personība,” atzīst Grīnuma.
“Tuvākajā laikā taps Raiņa, Aspazijas un Ivandes Kaijas sarakstes izdevums un arī Ivandes Kaijas ārkārtīgi vērtīgo dienasgrāmatu izdevums. Iespējams, ka arī monogrāfija paralēli taps, ja man pietiks jaudas to izdarīt, paralēli strādājot pie ļoti prozaiskām tehniskām lietām.”
Tāpat Grīnuma stāsta, ka viņu interesē Aspazijas laiks Cīrihē, kas atklāj pilnīgi citu kultūras vidi, kur parādās Aspazijas gaume.
“Kontrasts Kastaņola – Cīrihe, kur viens no viņiem jutās kā zivs ūdenī un otrs smaka nost. Un abiem diviem tas bija apvērsti. Rainis savukārt Cīrihes ierobežoto diezgan provinciālo emigrantu sabiedrības vidi necieta,” skaidro Grīnuma.
Ja izdotos pagriezt laika ratu un uzdot jautājumus pašam Rainim, Grīnuma šo iespēju izmantotu, bet noteikti pārdomātu, ko jautāt.
“Protams, ka man gribētos noskaidrot, vai mans priekšstats par viņu kā parādību kā tādu, par viņa koptēlu ir vairāk vai mazāk precīzs izveidojies šajos daudzajos gados,” min Grīnuma.
“Es domāju, ka es esmu šo koptēlu uztaustījusi pilnīgāk un reljefāk nekā Aspazijas koptēlu. Protams, man būtu ko jautāt, bet es pārdomātu šos jautājumus ļoti rūpīgi, jo tādam cilvēkam, tādai personībai kā Rainis uzdot kaut kādu triviālu nepārdomātu jautājumu, tā būtu vienkārši vispārākā pakāpē izgāšanās, ko nedrīkstētu atļauties.”
Grīnuma norāda, ka Rainis viņu interesējis vairāk gan savās emocionālajās, gan intelektuālajās izpausmēs un arī šo izpausmju kompleksā.
“Tas ir paradoksāli, varbūt man vajadzēja būt Aspazijas pozīcijā un aizstāvēt viņu?” retoriski jautā Grīnuma.
Vēl viens aspekts, kas pētnieci pārsteidz abu lielo personību dzīvē – nav liecību par to, vai viņi kopā dejojuši. Grīnuma stāsta, ka ir liecības par Aspazijas muzikalitāti un to, ka viņa jaunībā arī spēlējusi klavieres, tāpat Rainis, lai arī nav bijis tik muzikāls, apmeklējis koncertus.
“Nekad es viņus neesmu varējusi iedomāties dejojam. Tas man arī vienmēr bijis liels jautājums, liela mīkla. Vai tad tiešām viņi nekad abi divi kādā ballē...
Es nezinu, par visu ko ir saglabājušās liecības, bet ne par dejošanu,” bilst Grīnuma.
Runājot par latviešu valodu, Grīnuma atzīst, ka mēs neizmantojam pilnībā valodas sniegtās iespējas.
“Latviešu valoda dod daudz lielākas iespējas, nekā mēs izmantojam: dažādos stilus, teiksim, valodas spektrs ir pietiekami bagāts.
Nu varbūt kaut kādā ziņā mēs nepaceļamies gluži līdz lielajām valodām, līdz tādai niansētībai. Bet tas traģiskākais ir tas, ka arī lielo valodu lietotāji izmanto ārkārtīgi nelielu daļu tā potenciāla, kas ir ietverts viņa valodā,” norāda Grīnuma.
Valodas izjūtu, attieksmi pret valodu un to, kā vajadzētu strādāt, attiekties pret kultūras vērtībām, Grīnuma mantojusi no savas mammas, kas bijusi latviešu valodas skolotāja. Pētniece atzīst, ka tā ir liela vērtība.
