Augstāk par zemi

Iznākusi grāmata par mākslinieku apvienību "Orbīta"

Augstāk par zemi

Šogad Latvijas Nacionālajam arhīvam 100!

Rakstniece Sandra Vensko un viņas romāns "Adele"

Literatūra kā psihoanalīzes seanss: Sandras Vensko romāns «Adele»

Liepājnieces Sandras Vensko jaunākais romāns “Adele” atvēršanas svētkus piedzīvoja Ķīpsalā, Latvijas grāmatu izstādē. Jauna sieviete – Adele – sēžas psihoterapeita krēslā un ļaujas haotiskam ceļojumam pa atmiņu drumslām, sāpīgiem emocionāliem impulsiem. Viņa pie ārsta ir atnākusi, lai pateiktu, ka nevēlas vairs nākt uz seansiem. Viņa vēlas tikt no pašas piedzīvotā vaļā, dzīvot te un tagad. Bet atcerēšanās, stāstīšana ir vienīgais ceļš uz skaidrību, jaunu attiecību ar vīrieti iespēja – neskaitāmie impulsi, kuros sajaucas bērnības atmiņas, ar vēl senākiem stāstiem – vecāku un vecvecāku piedzīvoto – neizdzīvoti un nesakārtoti, tie traucē.

ĪSUMĀ

 

Adele izlauzās pati

“Romāns sākās ar tekstiem par kāzu svinēšanu un par Adeles izvarošanu, kad viņai bija astoņi gadi. Tas bija tik uzmācīgi, ka no tā viss veidojās tālāk, es tajā ieraudzījusi romāna atslēgu – tā šī meitenīte dzīvoja. Es negribēju palikt pie viņas bērnības, jo tas bija ļoti tālu. Es negribēju rakstīt arī, kā šodien notiek, jo rakstot man ir ļoti svarīgi pakāpties atpakaļ – tāds niķis man piemīt. Man ir jāredz, jāredz. Šādā veidā, četrus gadus rakstot, Adele apauga ar visu to, kas romānā ir,” stāsta Sandra Vensko.

“Adele” iekļaujas tai rakstnieku kopējā talkā ap 20 gs. vēsturi, kuras sabiedrisko nozīmību intuitīvi aptvēra cita rakstniece – Gundega Repše. Šis nav tikai Adeles psihoterapijas seanss. Viņas atmiņās – vecmāmiņas atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā, sabiedrības sazvērnieciskā klusēšana par ķermenisko pieredzi, nespēja nosodīt seksuālu vardarbību, bezspēcībā nodzērušies vīri, un čekists tava, pēkšņi par komunālo kļuvušā, dzīvokļa blakus istabā – kas līdzīgs var būt labas daļas 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā dzīvojušo pieredzē.

Izdevniecības “Dienas Grāmata” izdotajai grāmatai uz vāka ir zīmējums – jauna sieviete. Uz vāka ir Adeles acis, sejas vaibsti, un tālākajās lappusēs jau lasām, kas notiek Adeles galvā. Titullapā uzzinu, ka arī šī zīmējuma autore ir Sandra Vensko.

“Biju sākusi nedaudz nodarboties ar zīmēšanu un sāku veidot bildīti, kas sākumā bija jūra, sākumā bija fons. Adele izlauzās pati,” komentē Vensko. “Viņa tik lēni nāca ārā no krāsām, ka nevarēju saprast, kas notiek. Man pirmo reizi dzīvē ir tā, ka tēls grib būt redzams. Gleznošanā man patīk, ka, līdzīgi kā rakstīšanā, teikumi veidojas ne no kurienes. Teikumi veidojas kaut kur, kur es nespēju apjēgt, kur tas notiek.”

Sandra Vensko arī valodas stihijā mīt ļoti dažādos veidos. 14 gadu vecumā uzrakstījusi pirmo dzejoli, raksta esejas, avīzēs – šobrīd tā ir  “Kultūrzīmes” – tās tiek publicētas kā slejas. Raksta bērniem, saņēmusi Baltā Vilka balvu. Liepājas teātrī un arī Latvijas Radio iestudētas viņas lugas. Romāns ''Adele'' viņas radošajā biogrāfijā ir otrais, “Maigā okupācija” iznāca 2014. gadā, pirms tam tapa kas pa vidu starp dzeju un prozu – dienasgrāmata “Vēstules naktssargam”.

Sandra Vensko runā mazliet neikdienišķi, domas virknējas cita aiz citas kā skandējot, kā vēstot, liecinot, kā pierakstot. Bārbala Simsone recenzijā par romānu laikrakstā “Diena” raksta: “Liela daļa ''Adeles'' teksta vairāk atgādina kodētu, nevis ikdienišķu saziņu. Tas ir paradoksāli, jo aprautie, nepabeigtie teikumi, itin kā nevilšus izmētātie vārdi, teksta iekšējais, lauzītais, tomēr labi uzveramais ritms patiesībā daudz precīzāk imitē reālu ikdienas komunikāciju nekā literatūrā biežāk sastopamie, labi noslīpētie pilnteikumu dialogi.”

“Man patīk huligānisms, ļauties, lai vārdi birst kā no ķoča!” atzīst Vensko. “Tiklīdz vienu vārdu nodzēš vai pārmaina vietām vai ieliek citu, viss mainās – tāpat kā tad, ja komatiņu izdzēš vai nepareizi saliek.

Nu jau 30, pat vairāk gadu es katru dienu rakstu. Ir dienas, kad varu uzrakstīt sešas lappuses, bet ir tādas, kad uzrakstu tikai dažas rindiņas.

Un tad tā rotaļāšanās un spēlēšanās, vārdu atvēršana un aizvēršana ir atbilde, ko Bārbala Simsone ir fiksējusi. Man pašai ir daudz interesantāk, ja es šos vārdus varu sakārtot tādā plūsmā, ka, ja otrs cilvēks vēlēsies, viņš šīs durtiņas atvērs un sapratīs.”

Literatūra kā psihoanalīzes seanss

Romāna “Adele” darbība notiek psihoterapeita kabinetā, taču man drīzāk gribētos to saukt par psihoanalīzes seansu, rakšanos savā apziņā līdz pat pirmajām bērnības atmiņām. Laikam jau Latvijā nav tik daudz praktizējošu psihoanalītiķu, lai Sandrai Vensko šāda vide Adeles stāstam liktos ticama.

Psihoanalīze ir psihoterapijas virziens, kas dzima pirms simt gadiem, 19.–20. gadsimta mijā, reizē ar Zigismundu Freidu, psihoanalīze iezīmēja arī lūzumu zinātnē, metot laipu starp medicīnu un humanitārajām zinātņu nozarēm – filozofiju, valodniecību.

Psihoanalīzē rodamas vairākas iedvesmojošas idejas, kas varētu palīdzēt rast dziļāku romāna “Adele” lasīšanas slāni, varbūt pat dziļāku, nekā pati autore to iecerējusi.

Jo tā ir pirmā pārsteidzošā atziņa, ko psihoanalīze pierādīja kā ticamu, - ka valodā kā stāstījumā cilvēks reizēm spēj pateikt ko tādu, ko ar saprātu, racionāli vārdos nekad nespētu formulēt.

Savukārt Freida skolnieks Karls Gustavs Jungs jau runāja par kolektīvo bezapziņu, par to, ka mēs visi esam saistīti. Tādējādi valoda – tā, protams, ir saistīta ar konkrēto indivīdu, cilvēks ir tas, kurš runā, taču vienlaikus viņa pateiktais kādos mistiskos ceļos saistīts ar kaut ko, kas stāv pāri viņa saprātam un vienlaikus sakņojas sabiedrībā, cilvēcē, paaudžu atmiņā.

Adele sirgst ar veģetatīvo distoniju. Romānu “Adele” var lasīt arī kā sadzīvošanas pieredzi ar vienu no jaunlaiku neizskaidrojamajām kaitēm, kas ārēji izpaužas kā nespēks, kā panikas lēkmes. Pēcfreida laikmetā izrādās, ka šādam fiziskam vājumam var būt noskaidrojams cēlonis. Un tas ir iekšā šai stāstījumā.

Vensko gan atzīst – būtu augstprātīgi atzīt, ka tas viss ir šajā romānā, taču cer, ka lasītājs tur patiešām to saskatīs.

Nevainīgu ciešanu iemiesojums – raudošs bērns

Dzejniece, rakstniece, dramaturģe. Tikpat dažāda ir arī Sandras Vensko izglītība. Vispirms žurnālistika, tad – kultūras vadība, kam klāt salīdzinoši nesen nācis maģistra grāds izglītības vadības zinātnē. Ne rakstnieces, bet savā pedagoga pašbiogrāfijā, Sandra Vensko raksta: “Visu savu apzinīgo būtni esmu bijusi komunikatīva būtne un joprojām uzskatu, ka mani veido sabiedrība un daba.”

“To, ko es esmu darījusi ilgus gadus, tas ir pateicoties tam, ka man līdzās bija ļoti labi kolēģi – viens no tādiem bija Olafs Gūtmanis. Bija laiks, kad visi pulcējās ap Olafu – viņš bija tik pretimnākošs, ja kāds kaut ko labu darīja, tad viņš akceptēja. Ja labo akumulē caur pārējiem cilvēkiem, mēs ļoti labi varam dzīvot, ļoti labi garīgi varam dzīvot,”  par laiku, kad Sandra Vensko bija aktīva Liepājas, Kurzemes literārās dzīves vēstnese, viņa tagad runā pagātnē – šobrīd rakstniece pusgadu dzīvo Latvijā, bet pusi – Vācijā, kur ir viņas ģimene. Vācijas videi arī ir nozīme “Adeles” tapšanā.  

Vensko arī stāsta, ka Vācijā, kur tagad dzīvo katru pusgadu, kāpņu telpā pie sienas ik dienu redzējusi glezniņas, kurās attēloti raudoši bērni. “Mazas meitenītes, kas raud. Es to nezināju, bet, internetā pētot, uzzināju, ka tas saistīts ar kara laiku,” teic Vensko un atzīst – katru dienu skatoties uz šīm glezniņām, bijis jādomā par bērnu ciešanām un arī tas, protams, atspoguļojies “Adelē”.

“Google” meklētājā jau pēc pirmajiem burtiem parādās izvēle “crying kids”.

Izrādās, ka pagājušā gadsimta 50. gados Vakareiropā, ko no Adeles pasaules atdalīja padomijas “dzelzs priekškars”, itāļu gleznotāja Džovanni Bragolīni radītais raudošā zēna portrets kļuva par masu produkciju, veselu kultu, un raudošo bērnu zīmējumi atradās vai katrā mājā – Apvienotajā Karalistē vien tika pārdoti ap 50 000 kopiju.

Tas ir paradoksāli un apbrīnojami, kā Sandras Vensko iztēle apstājās tieši pie asaru meitenes tēla, un radās stāsts par Adeli, par izvarošanu astoņu gadu vecumā lauku kāzās. Lai gan kādas paralēles tomēr varam vilkt. Bērns ar asarām acīs, nevainīgu ciešanu iemiesojums kļuva par pēckara gadu ikonu, kurai bija jāizpērk, jāšķīsta, jāapvieno visas sabiedrības Otrā pasaules kara emocionālās traumas. Līdzīgi Adelē vardarbības radītais emocionālais aizsprostojums liek jau pašai burtiski uzmeklēt, akumulēt un sāpēs glabāt katru nākamo dzīves pārbaudījumu. Uzmeklēt ačgārnību, nepareizību.

““Adele” parāda arī to, ka ne visi cilvēki smagajos dzīves brīžos un līkločos izturējuši un palikuši kristālskaidri. Ir ļoti daudzas traģiskas dzīves, kuras es zinu, kur cilvēki ir salūzuši, padevušies, kuriem nav pieticis spēka dzīvot, piemēram, atgriežoties no Sibīrijas. Cilvēks ir saplosīts – tik daudz negāciju, tāds kopums. Jā, es gribēju rakstīt no sava skatpunkta – ka esam ļoti stipra tauta,” atklāj Vensko.  

Būtiskais: atmiņa un piedošana

“Šodien tas ir īpaši redzams – bez piedošanas mēs vispār nespējam dzīvot,” norāda rakstniece. “Un viens no atslēgvārdiem ir – cik mēs šodien esam aizsargāti vai neaizsargāti.”

Tas ir tik savādi, kā mūsu atmiņa darbojas. Tajā vienlīdz dzīvi un toņkārtu uzdodoši ir ne tikai mūsu personiskie, bet arī radu, paziņu, vecāku pieredzes stāsti. Laurai Vinogradovai, vēl vienai Kurzemes literātei, ir stāsts, kurā trīs paaudzēs sievietēm vīri gadās dzērāji.

Un piedzīvotais posts pārtop par ko vairāk par vienkārši dzeršanu, vienkārši neveiksmīgu laulību. Tā kļūst par nolemtību, no kuras sieviete vairs nespēj rast izeju. Individuālisma laikmetā aizmirsta lieta – tāda dzimtas sieviešu asiņu atmiņa. Taču to, sev par pārsteigumu,  atrodu arī romānā “Adele”.

Faktiski visas sievietes – Adele, viņas vecmāmiņa, māte un meita – ir ārkārtīgi atšķirīgas personības, bet tajā pašā laikā viņas ir cieši kopā. Sandra Vensko stāsta – ir jāņem vērā, ka

tais laikos, kad cilvēki ar saviem bērniem atgriezās no Sibīrijas, tika vilkta ļoti izteikta robeža starp tiem, kuri bijuši Sibīrijā un kuri – ne.

Runājot par Sibīrijā dzimušo bērnu izglītību, rakstniece uzsver – te var vilkt paralēles ar ārzemēs dzīvojošām latviešu ģimenēm, kur bērni izglītību iegūst Anglijā, Īrijā vai citviet pasaulē.

“Cilvēki ir vardarbīgi ielikti svešā vidē, kur viņi ir spiesti dzīvot,” bilst rakstniece un skaidro – šā iemesla dēļ sajūtu mēģinājusi tēlot caur Adeles acīm, nemēģinot lasītāju iežēlināt. Romānā Adeles meita – Roze – aizbrauc uz neatgriešanos, atrod darbu, ģimeni citā zemē.

“Ne tāpēc, ka es gribētu uzcelt pieminekli savai dzimtai, bet tāpēc, ka mums ir jāpiedod un jādzīvo tālāk, jo mēs nevaram palikt tur,” jautāta, ar kādu nolūku rakstījusi romānu, atbild autore.

“Principā cilvēks pats sevi upurē, lai kļūtu vieglāk, lai pakāptos augstāk. Tāpēc Adelei ir tik grūti – viņa nemeklē sevī, bet apkārtējos cilvēkos. Bet man ir jāsāk ar savu attieksmi,” uzsver Vensko.

Sandra Vensko šobrīd raksta jaunu romānu - par kādas sarkanas divstāvu mājas iemītniekiem, sākot ar 19. gadsimta beigām. Šai mājā Grobiņā vēl pirms saslimšanas, kas pienagloja ratiņkrēslam, kādu laiku kā maza meitene esot dzīvojusi arī Zenta Mauriņa.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti