Kultūrdeva

Kanādas zeltslotiņa iz “Dabas koncertzāles”

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

“Kultūrdevā” viesojas “Avota” un “Strāvas” redaktori jeb no literāro žurnālu pagātnes uz nākotni

Literārie žurnāli toreiz un tagad. Saruna ar rakstniekiem Aivaru Kļavi un Ivaru Šteinbergu

Mēs gribam fokusēties uz to, ko redzam kā avangardu – kaut ko eksperimentālu, dauzonīgu, kas bieži vien neierakstās tradicionālā priekšstatā, kādai jābūt literatūrai, par jauno žurnālu "Strāva" saka tā galvenais redaktors Ivars Šteinbergs. Līdzās viņam LTV raidījumā "Kultūrdeva" rakstnieks Aivars Kļavis, kurš šogad izdevis grāmatu "Avota laiks", atceras literatūras žurnāla "Avots" pirmsākumus.

Henrieta Verhoustinska: Aivars Kļavis kādreiz bijis leģendārā žurnāla “Avots” galvenais redaktors. Tavā grāmatā “Avota laiks” esi detalizēti un saprotami aprakstījis visādas peripetijas, kas saistījās ar preses darbību padomju laikos. Ievadā raksti: “Tas bija pretrunīgs, sarežģīts, dramatisks un dīvains laiks. Daudzus notikumus grūti, pat neiespējami izprast, ja pats tajos nebiji iesaistīts”. Mani ļoti uzrunāja, ka grāmatai ir skaidrojošā vārdnīca. Arī jaunieši, izlasot šo grāmatu, varētu saprast, kas tas bija par sarežģītu laiku. Vai apzināti piedomāji pie tā, lai tevi saprot arī jaunākā paaudze?

Aivars Kļavis: Paldies! Jā, tas bija pilnīgi apzināti.

Es pēdējā laikā diezgan daudz šaubos par darba gala vērtību, un gandrīz visas pēdējās grāmatas esmu lūdzis kādam lasīt un izteikt savu viedokli, pirms tās ir iznākušas.

Tu kaut ko esi arī mainījis pēc tam?                         

Aivars Kļavis: Esmu arī mainījis, jā. Tas ir cits stāsts. Es mainīju triloģijā “Ceļš uz nezināmo zemi”, pirmajā grāmatā. Es pat pierakstīju klāt veselu nodaļu, pateicoties jauniešiem, kas bija to lasījuši, un pateicoties viņu ieteikumiem, bet tas ir cits stāsts. Šo grāmatu arī lasīja. Es lūdzu Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas skolotāju Ingu Zemīti, vai viņai nav padomā vecāko klašu skolēni, kuri varētu izlasīt un pateikt, ko viņi domā. Runa par manuskriptu, grāmatas vēl nebija. Vairs precīzi neatceros, cik to bērnu bija. Manuprāt, astoņi. Viņi bija 12. klase, viens puiša teksts arī ir grāmatā. Un 11. klase, bet pārsvarā divpadsmitā. Tad es uzmanīgi klausījos, ko viņi saka un kā viņi vērtē. Es neteikšu, ka jaunieši ir mērķauditorija, bet es gribēju, lai viņi saprot to, ko es gribēju tur pastāstīt. Pēc tikšanās, kad mēs tur kārtīgi izrunājāmies, kad es redzēju, ka viņi saprot, tad paliek prāts mierīgāks.

Es tavā grāmatā uzzināju, ka slavenais attēls “Ļeņins slazdā” patiesībā bija Leonīda Dobičina romāna “Pilsēta N” ilustrācija un ka patiesībā “Avota” krievu versijā “Rodņik” Juris Utāns nemaz negleznoja, nezīmēja Ļeņinu.

Aivars Kļavis: To vajag prasīt Utānam pašam, ko viņš zīmēja, to es nevaru atbildēt. Tas Dobičina romāns arī tika tajā procesā pievilkts aiz matiem, jo kā es runāju grāmatas tapšanas laikā ar Sarmīti Māliņu, žurnāla “Avots”, “Rodņik” māksliniecisko redaktori, bijusi doma likt to Ļeņinu arī latviešu versijā. Jo tās ceturto vāku ilustrācijas ļoti nosacīti saistījās ar tekstu, kas tur ir publicēts. Bet to neielika latviešu versijā, jo tur beidzās Andras Neiburgas tulkotais Mihaila Bulgakova romāns. Tas, ka tikai krievu versijā, tā bija domāta tikai kā ilustrācija.

“Avots” bija ļoti nozīmīgs žurnāls, es varu tagad izmantot iespēju un atzīties – man bija trīspadsmit gadi, kad iznāca pirmais numurs. Žurnāls “Avots” mūsu mājās bija pasūtīts no pirmā numura. Varētu teikt, ka tas mani ir audzinājis vairāk nekā manu vecāku bibliotēka, varbūt vairāk nekā paši vecāki. Es uzaugu ar “Avotu”, un man liekas, ka es kļuvu par jēdzīgāku cilvēku, lasot šo žurnālu. Tā brīvības pakāpe, kas bija šajā žurnālā, ir apbrīnojama joprojām. Tāpēc, spriežot pēc grāmatas, “Avota” ļaudīm bija īpašs iemesls nemīlēt Ivaru Godmani, kā es saprotu.

Aivars Kļavis: Sākumā Ivars Godmanis bija tautas varonis, un es arī viņu saprotu. Tādā brīdī uzņemties Ministru prezidenta pienākumus, kā toreiz to sauca, pareizāk sakot – premjerministra. Tā bija liela uzdrīkstēšanās un drosme.

Bet attiecībā uz presi šie lēmumi bija kļūdaini.

Aivars Kļavis: Es nedomāju, ka tikai par presi. Es domāju, ka viņš stipri pārspīlēja brīvo tirgu, kas visu sakārtos, noregulēs.

Brīvais tirgus attīstītā sabiedrībā visu var sakārtot un noregulēt, bet mēs bijām pārejas periodā, kad bija milzums cilvēku, kas to vien skatījās, kur kaut ko nozagt.

Mēs bijām uz nabadzības sliekšņa. Atcerieties visas taupības krāsniņas, par kurām ne tikai runāja, bet kuras arī… Vēl kaut kad es braucot redzēju tos sarūsējušos taupības krāsniņu skursteņus no logiem, kaut kur vienā Latvijas mazā nostūrītī. Politiski tas lēmums bija saprotams. Vajadzēja izdevniecību atņemt Centrālkomitejai.

Vai “Avots” būtu izdzīvojis, ja toreiz, neatkarīgās Latvijas rītausmā, būtu pieņemts lēmums to finansēt no valsts līdzekļiem, kā to izdarīja igauņi ar savu “Varavīksni”? Jo igauņiem šis žurnāls iznāk joprojām.

Aivars Kļavis: Iznāk joprojām, bet igauņu žurnāls atšķiras ar to, ka tas bija vairāk literatūras žurnāls. Vairāk bija filozofija, literatūras zinātniski raksti. Tur nebija tāda publicistika, kāda bija “Avotā”. Es baidos, ka tā iznākšana varbūt būtu turpinājusies, bet tad bija divi ceļi – vai nu “Avotam” bija kardināli jāmainās vai arī, ja mēs būtu mēģinājuši palikt tādi, kādi mēs esam, samazinot...

Jo beigās jau pēdējie numuri kļuva stipri elitāri, un, ja mēs būtu palikuši elitāri, tad lasītāji paši no mums būtu atteikušies.

Mēs nebūtu izdzīvojuši. Mums elitārisma pēdējos numuros bija drusku par daudz.

Ivaram Šteinbergam drīzumā gaidāma debija galvenā redaktora lomā – 11. decembrī iznāks jauns literārais žurnāls “Strāva”. Kas būs varenākais “Strāvā”?

Ivars Šteinbergs: Tieši šodien mēs no tipogrāfijas saņēmām mūsu pirmo numuru. “Varenākais”, tas ir jocīgs formulējums…

Nu “Strāva”! Tas dēļ tā.

Ivars Šteinbergs: Tā mūsu strāva un varenums, manuprāt, nāk no mūsu saliedētās komandas, kurā darbojas ļoti gudri, talantīgi un darbspējīgi cilvēki, tie ir Elvīra Bloma, Anna Auziņa, Arvis Viguls un Ieva Melgalve. Viņi ir brīnišķīgi pastrādājuši, jau veidojot pirmo numuru.

Kas paši ir zināmi literāti.

Ivars Šteinbergs: Kas paši darbojas literatūras jomā, tulkošanā un kritikā un ir ieinteresēti darbā, ko mēs šobrīd darām. Tā ka es teiktu, ka varenība slēpjas manā komandā, par ko es ļoti priecājos un lepojos. Runājot par saturu, tur es varu vairāk personīgi izteikties pats no sevis, proti, es gribētu, lai mēs būtu vareni ar literatūras teorētisko sadaļu, proti, katrā numurā būs smaguma centrs. Vismaz tā šobrīd ir plānots vai vismaz tā es to vēlētos redzēt, ka ir smaguma centrs – kāda teorētiska, literatūrzinātniska eseja. Pirmajā numurā tā ir Ievas Melgalves tulkotā Donnas Haravejas eseja vai tās fragmenti – “Kiborga manifests”.

Jā, to es mazliet palasīju. Atklāšu lasītājiem, ka Ivars man atsūtīja jaunā žurnāla maketu, un es tajā mazliet ieskatījos. Raugi, Aivars Kļavis kā vienu no žurnāla “Avots” klusās izsīkšanas iemesliem minēja pārlieko elitārismu. Kā tas būs jūsu žurnālā?

Ivars Šteinbergs: Manuprāt, mūsu žurnālu var lasīt ikviens un visi, vismaz es gribētu, ka to visi lasa. Mēs gan gribam fokusēties arī uz to, ko mēs redzam kā avangardu, kā kaut ko tādu, kas ir eksperimentāls, dauzonīgs un līdz ar to bieži vien neierakstās tradicionālā priekšstatā par to, kādai jābūt literatūrai.

Varbūt, ka mūs arī var apsaukāt par elitāriem, bet mana vēlme ir, ka tas ir žurnāls, ko var lasīt ikviens, kuru interesē literatūra.

Tu ievadā raksti: “Mēs to veidojam nevis tādēļ, lai pāraudzinātu kādu citu, kādu imagināru lasītāju, bet drīzāk, lai nodarbotos ar pašaudzināšanu, lai paši mācītos izkļūt no novecojošām struktūrām, jo mēs zinām, pastāv alternatīva, ir vēl daudz neatklātā”. Jūs rakstāt, ka žurnālā vēlaties izkļūt no novecojušām struktūrām, bet šis žurnāls ir samērā tradicionāls tādā ziņā, ka tur ir proza, dzeja, tulkotā literatūra un ir šī literatūras kritiskā sadaļa.

Ivars Šteinbergs: Jā, tādā kompozīcijas ziņā tur ir diezgan skaidrs, kurš ir prozas teksts, kurš ir kompozīcijas teksts un tamlīdzīgi, tā ka šajā aspektā tas varbūt ir tradicionāli. Bet, ja mēs paskatāmies pašu tekstu saturu, ja mēs palasām šos darbus, kurus mēs pirmajā numurā esam iekļāvuši, tad, manuprāt, mēs varam redzēt tur dažādas novitātes un dažādas iesīkstējušo uzskatu sašūpošanas. Piemēram, mēs atklājam numuru ar Annas Aksforsas un Elisa Burro kopdarbu, tātad duetā rakstītu dzejoli, kas latviešu dzejā ir ļoti neizplatīta parādība. Mums ir daži reti piemēri, kur divi dzejnieki ir radījuši kopdarbu. Bet parasti tajos gadījumos ir tā, ka viens uzraksta vienu daļu un otrs – otru.

Bija slavens duets kādreiz – Fricis Rokpelnis un Jūlijs Vanags.

Ivars Šteinbergs: Vēl ir Juris Kronbergs un Uldis Bērziņš, tad ir dzejolis Edvīnam Raupam un Ingai Ābelei, bet tur bieži ir skaidri nodalīts, kurš ko ir rakstījis, taču šis ir sinerģijā tapis darbs, kas ir, manuprāt, retums latviešu dzejā.

Fragments no Krisas Krausas “Es mīlu Diku” man arī likās ļoti interesants, un Ievas Melgalves stāsts “Jožiks” par netradicionālu ģimeni.

Ivars Šteinbergs: Arī. Šobrīd aktuāla latviešu dzejā ir konceptuālā rakstība, piemēram, ar Kārļa Vērdiņa krājumu “Gatavā dzeja”.

Ko iedibinājis Einārs Pelšs.

Ivars Šteinbergs: Einārs Pelšs ir kā Preiļu konceptuālisma viena no centrālajām personām, un konceptuālā dzeja arī sašūpo priekšstatus par to, kā var radīt dzeju. Piemēram, padarot leģitīmu citēšanu kā paņēmienu. Tad mums ir teorētiskā artikulācija ar Keneta Goldsmita eseju “Kāpēc konceptuālā rakstība?” Un tādā garā.

Kā jūs domājat, cik liela interese Latvijā ir par padziļinātu literatūras pētniecību un padziļināta interese par literatūru?

Aivars Kļavis: Man teikt godīgi?

Jā.

Aivars Kļavis: Es domāju, ka ļoti, ļoti minimāla. Tas būtu maigi teikts, jo vārda “minimāla” vietā varētu lietot arī citu, tas būtu “nožēlojama, niecīga” es domāju.

Ivar, vai tu tam piekrīti?

Ivars Šteinbergs: Es neesmu to pētījis, mans priekšstats ir tāds, ka nav tik traki, un es to nesauktu par nožēlojamu situāciju, bet tas visdrīzāk ir, tādēļ ka manā burbulī, manā sociālajā lokā, draugu un paziņu lokā cilvēki interesējas par literatūru, līdz ar to man ir iespaids, ka aktualitāte tiek uzturēta pie kaut kādas dzīvības. Bet statistiku es nezinu.

Jebkurā gadījumā esmu diezgan drošs, ka, salīdzinot ar to, kā bija pirms divām, trim, četrām desmitgadēm, noteikti interese ir kritusi.

Par ko vienkārši liecina izmērāmas lietas, piemēram, tirāža.

Kāda jums būs tirāža?

Ivars Šteinbergs: Šobrīd pirmajam numuram plānota piecsimt eksemplāru tirāža.

Ar ko jūsu žurnāls būs atšķirīgs no citiem?

Ivars Šteinbergs: Vairākos aspektos. No “Konteksta” mēs varētu atšķirties ar to, ka mēs aktīvi, vairāk interesējamies par plašāku ārzemju literatūras lauku. “Konteksts” tomēr liek lielu uzsvaru uz vietējo literatūru, vietējo kritiku un intervijām, oriģināldarbiem un tamlīdzīgi. Mums ir ambīcija meklēt ārzemju literatūrā to, kas ir maz pārstāvēts valodu identitāšu ziņā. “Kontekstu” mēs tieksimies pārsist šādi. “Žoklis” – ja raksta par latviešu literatūru, tad tās ir recenzijas par piecdesmit vai simt gadus veciem tekstiem.

“Žoklis” arī vairāk ir par dzeju.

Ivars Šteinbergs: To arī veido dzejnieku kolektīvs primāri. Līdz ar to tur uzsvars noteikti ir uz dzejas tekstiem. Mēs tieksimies atspoguļot arī reāli aktuālo literatūras procesu ar recenzijām un analītiskiem rakstiem. Es gribētu, lai mums būtu vairāk ne tik daudz īsās recenzijas par konkrētām grāmatām, bet tādi izvērstāki, analītiski raksti par kaut kādiem plašākiem procesiem. Piemēram, pirmajā numurā ir Zandas Gūtmanes analītisks raksts par “Dienas Grāmatas” sēriju “Es esmu...”, kas tagad ir sākusies…

Ir jau krietni ieskrējusies.

Ivars Šteinbergs: Ir ieskrējusies ar biogrāfiskiem romāniem un monogrāfijām, kas tagad sāk iznākt. Es vēlētos šāda veida kritiku turpināt attīstīt un ieviest, kas atspoguļo plašākus notikumus literatūrā.

Ivara kolēģis Arvis Viguls, dzejnieks un “Strāvas” redkolēģijas loceklis, intervijā “Kultūras Dienā” atklāj, ka žurnāls iznāks bez Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta. Respektīvi par pašfinansējumu. Kā tu raugies uz šādu entuziasmu, Aivar?

Aivars Kļavis: Es novēlu, lai tas viss izdotos. Es nevaru raudzīties, un man nav tiesības neko ieteikt. Es tiešām varu tikai vēlēties un novēlēt, lai tas izdodas, bet tajā pašā laikā man tiešām šķiet, ka no pusotra miljona… No pusotra miljona, tad es tagad saku, ka, jā, piecsimt tirāža, tas varbūt tā kā… Tas ir nožēlojami. Tas ir nožēlojami no nācijas pastāvēšanas un vispār no nācijas inteliģences viedokļa. Es dzirdēju tās idejas, un idejas visas ir labas, bet žurnālam vienlaikus arī ir jāturpina iznākt, un tā ir tirgus prece.

Tā ir jāvar pārdot. Kas to pirks, kas būs gatavs maksāt, cik daudz maksāt, vai regulāri maksāt?

Es te redzu tik daudz risku, kas var pārvērsties nepārvaramās problēmās. Es ceru, ka jums ir kaut kādi trumpji, par kuriem jūs varbūt nerunājat, par kuriem varbūt arī nevajag runāt, kurus varēsiet izspēlēt. Bet es neko tādu šodien neuzņemtos. Bet tas ir pilnīgi loģiski, mūs drusku šķir arī gadu starpība un dzīves pieredze un tā tālāk.

Ivars Šteinbergs: Liels paldies par laba vēlējumiem, es varu apliecināt, ka daži trumpji mums ir, un mēs turpināsim meklēt un piesaistīt finansējumu, kas šobrīd jau sākas. Esam dabūjuši atbalstu no zviedriem par zviedru autoru publikācijām, un nākotnē plānojam, protams, piesaistīt vēl. Es piekrītu, ka tas lielais projekts saistās ar daudziem riskiem, bet mums šobrīd šai komandai ir liela stresa tolerance. Mēs spējam panest.

Bet es gribu pāriet no literāriem žurnāliem pie literatūras. Ivara Šteinberga literatūras krājums “Strops” saņēma gan Ojāra Vācieša balvu, gan Dzejas dienu balvu. Man ir informācija, ka tu strādā arī pie nākamā dzejoļa krājuma…

Ivars Šteinbergs: Tā ir, jā. Šogad, lai gan plānoju vairāk veltīt laiku akadēmiskajam darbam, kaut kā sakrita, ka esmu bijis radoši produktīvs un gandrīz pabeidzis otrās grāmatas manuskriptu.

Šajā dzejoļu krājumā ir blīvi teksti, kurus manā bērnībā, kad es mācījos literatūru, skolā sauktu par “dzejprozu”, vai tā būs arī nākamajā krājumā?

Ivars Šteinbergs: Nākamais krājums būs atšķirīgs no pirmā krājuma, kas, manuprāt, arī ir pareiza izvēle. Nerakstīt tieši tā, kā ir pirmajā. Otrais krājums būs triptihs – tātad tur būs trīs daļas. Pirmā būs poēma, kas imitē eposus, otrais būs konceptuāls, garš dzejolis ar ļoti daudz citātiem, un tad būs trešā daļa, kurā būs dzejproza, dzejprozas dzejoļi, kas saistās ar seksualitāti.

Aivar, tavi nākotnes plāni literatūrā, vai tu šobrīd kaut ko raksti?

Aivars Kļavis: Nē, es šobrīd nerakstu un domāju, ka labu brīdi… Es pat esmu teicis, ka varbūt šī ir pēdējā grāmata, ko es esmu uzrakstījis.

Skan skumji…

Aivars Kļavis: Jā, nu, es tā esmu teicis arī pēc vairākām citām grāmatām, tā ka īpaši nopietni šo joku nevajag uztvert. Bet fakts ir, ka šobrīd es nevaru. Tā grāmata nāca diezgan smagi, un, paldies Dievam, ka es saņēmos un to uzrakstīju, jo bija pēdējais brīdis to uzrakstīt. Tā rūsa būtu sagrauzusi arī prāta, atmiņu konstrukcijas. Nāca smagi, bija arī diezgan smags darbs, paldies redaktorei Gundegai Sējai, bet bija diezgan smags darbs arī ar šīs grāmatas redakcionālo pusi, jo tur ir daudz latviešu valodas apgrēcības. “Zvaigzne ABC” ir viena no tām izdevniecībām, kur ir ļoti spēcīga korektūra, un tas ir ļoti labi, bet viņi iestājās par klasisku, tīru, pilnīgi pareizu latviešu valodu, – kas ir vajadzīgs, bet šis nebija tas gadījums. Tas ir vēstījums, stāsts.

Tas ir stāsts par atļaušanos.

Aivars Kļavis: Daļēji arī par to, kā tajā laikā runāja, tāpēc tas darbs bija pasmags. Tieši šajā ziņā. Paldies Dievam, ka mani saprata beigās arī korektors, kurš gan teica, ka neparakstās zem daudzām lietām, kas tur ir, piemēram, ka [nosaukums] “Rodņiks” tiek locīts, – it kā nevar locīt, bet tad tur pazustu liela daļa no tā sajūtu sāls.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt