Literatūrzinātnieks, publicists un dzejnieks Toms Venclova septiņdesmitajos gados emigrēja no PSRS un šobrīd ir viens no zināmākajiem lietuviešu dzejniekiem pasaulē. Šī gada Dzejas dienās Venclova viesojas Latvijā. 81 gadu vecais kungs ir asprātīgs, filozofisks, turklāt dzimis vienā datumā ar Raini.
“Kad Amerikā eju pie daktera vai uz kādu iestādi un ierakstu – dzimis 11. septembrī – visi saka: “Ak, Dievs, nu gan esat atradis laiku, kad piedzimt”,” smejas Venclova. “Šogad dzimšanas dienu atzīmēju Viļņā. Apmēram desmit draugu kompānijā, ar dažām pudelēm vīna un degvīna. Tā arī bija mana dzimšanas diena.”
Viņš norāda, ka vienmēr ir gribējis būt dzejnieks un tikai pēc tam nodarboties ar ko citu – rakstīt esejas, publicistiku vai nodarboties ar sabiedrisko darbu.
“Tā nu ir sanācis, ka šobrīd Lietuvā mani vairāk pazīst kā sabiedrisko darbinieku. Bet tas neiepriecina. Es gribētu būt pazīstams kā dzejnieks,” atzīst Venclova.
“Kad vēl biju Padomju Savienībā, viens lietuviešu izcelsmes amerikāņu profesors man teica: “Jums labi, jums ir, uz ko dusmoties. Dzejniekam tas ir iesakāms. Bet mums te, Rietumos, tā īsti nav, uz ko dusmoties.” Tad, lūk, tagad arī Rietumos parādās iemesli, par kuriem dusmoties, un tas ir labi. Dzejniekam ir jārunā par tēmām, kuras rada veselīgas dusmas,” uzskata Venclova.
“Padomju gados vai Hitlera laikā līdzīgā veidā cilvēkus notrulināja speciāli. Tagad speciālu notrulināšanas tieksmju nav. Tā notiek pati par sevi. Manuprāt, grāmatas vienmēr ir lasījis sabiedrības mazākums. Bet visos laikos tie ir nozīmīgi cilvēki. Tagad saka: kristietība iet bojā. Domāju, ka kristiešu visos laikos ir bijis maz. Pārējie tikai sevi sauca par kristiešiem, krustījās un aizgāja uz baznīcu, kad vajag. Tagad baznīcas paliekot tukšas. Ak, kristietība mirst. Nē. Kristieši joprojām ir tāds pats procents un, Kristus vārdiem sakot – tā ir zemes sāls. Lūk, to pašu var teikt arī par grāmatu lasītājiem un rakstniekiem,” turpina dzejnieks.
Mūsdienu cilvēkam Venclova vēlētu pēc iespējas lielāku atvērtību un mieru, vairāk stoicisma un izpratni, ka ne visu var izmainīt. “Tas nav uztraukuma vērts – skan stoicisma tēze. Manuprāt, tas dzīvē ļoti palīdz,” secina Toms Venclova.
