"Esam zaudējuši ievērojamu mūsu literatūras klasiķi, talantu, kura darbi ir spilgta un nozīmīga Lietuvas dzejas daļa," savā līdzjūtības apliecinājumā rakstījis prezidents Gitans Nausēda.
Viņš īpaši atzīmējis, ka daudzi Baltaķa dzejoļi pārtapuši dziesmu tekstos, kuri pārstāv lietuviešu dziesmu zelta fondu, un ar šīm dziesmām uzaugušas vairākas paaudzes.
Kolēģi Aļģimantu Baltaķi atceras kā ļoti siltu, atvērtu, ar humora dzirkstelīti apveltītu personību, ar kuru varēja sarunāties, nejūtot robežas starp paaudzēm.
"Galvenais, ko varēja just no pat pirmā brīža – viņš bija savējais, (..) viņu interesēja viss, viņu interesēji tu kā cilvēks," stāstījis dzejnieks un tulkotājs Vlads Brazjūns. "Mani valdzināja viņa dzejas šķietamā vienkāršība, kas, vērīgāk ielasoties, nemaz nebija vienkārša, šī tuvība zemei, cilvēkiem, zemes skaņām, tēliem. Dažiem cilvēkiem ir tāds talants – kā skaista, gaiša straume, kurā atmirdz arī pa kādam smaidiņam, pa kādam ironijas zibsnim."
"Viņš bija no tiem cilvēkiem, kurus jau satiekot vien, visa diena kļūst gaišāka," atcerējusies rakstniece, dzejniece un literatūrkritiķe Renata Šerelīte, atzīstot, ka arī viņa uzaugusi ar Baltaķa dziesmu tekstiem.
Latviski Aļģimanta Baltaķa dzeja izdota 1977. gadā krājumā "Pazemes upes" Dainas Avotiņas, Lijas Brīdakas un Ojāra Vācieša atdzejojumā.
2005. gadā dzejnieks apbalvots ar ordeņa "Par nopelniem Lietuvas labā" Bruņinieka krustu, bet 2006. gadā viņam piešķirta Lietuvas valdības kultūras un mākslas prēmija.