"Vienīgais ar ko es varu pateikt paldies, tas ir ar savu darbu uz šīs svētās skatuves. Tieši šī skatuve – tā priekš manis ir svēta. Un tā mani pieņem. Es zinu ļoti daudzus režisorus, kurus šī skatuve nepieņem," tā 60 gadu jubilejas reizē radio intervijā teica pats Mihails Kublinskis, un runa, protams, ir par Nacionālā teātra skatuvi. Ar to viņš saistīts kopš 17 gadu vecuma, kad Nacionālajā teātrī sāka strādāt kā mēbeļnieks rekvizitors. Pēc kāda laika viņš jau kā aktieris sāka piedalīties masu skatos, tad sekoja vadošās lomas, bet izmācījās viņš par režisoru, pats atzīstot, ka viņam ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai būtu aktieris.
Toties viņa izrādēs uzplauka ļoti daudzu citu aktieru meistarība, jo viņam piemita īpaša spēja atvērt talantus un pagriezt tos negaidītā virzienā.
Viens no viņiem bija arī Mārcis Maņjakovs, kuram arī pieder ideja par grāmatu, to rakstīt viņš uzrunāja Liu Guļevsku.
"Tad, kad apglabāja viņa urniņu – tas bija tieši Miķeļdienā – un visi jau sāka paklīst, Mārcis pienāca pie manis un teica – tev jāraksta par Miku grāmata! Es apstulbu un atbildēju – ja tu man palīdzēsi! Tad, kad visi bija jau aizgājuši no kapiem projām, es vēl piegāju pie Mika un teicu – nu, tagad gan, tagad tu tiešām arī palīdzi!" atceras Lia Guļevska. "Nu tā grāmata ir gatava, un visi, kuri ir piedalījušies tās veidošanā, kaut kā ir ļoti, ļoti priecīgi. Jo paliek grāmata, tāpat kā citkārt paliek filma, mūzika, nu, kaut kam ir jāpaliek, jo teātra izrādes tomēr ir gaistošas. Un tad, kad tikko no tipogrāfijas atvesta, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojoša, grāmata stāvēja uz mana galda, es vēl līdz vakaram nevarēju no tās šķirties. Un tas viss nobeidzās ar to, ka Miks atnāca pie manis sapnī. Un tad es sapratu, ka viss ir labi."
Grāmata apkopo vairāk nekā 30 atmiņu stāstus, kas Mihailu Kublinski, teātrī sauktu par Miku un Miķeli, atklāj kā ļoti talantīgu cilvēku ar sarežģītu, pat traģisku likteni. Mākslā viņš piedzīvoja lielas uzvaras, bet dažkārt arī nepieņemšanu, jo mēdza meklēt jaunus ceļus un nebaidījās riskēt. Bija izsmalcināts estēts, un tādas bija arī viņa izrādes – ar izkāpinātu skaistuma izjūtu.
Lia Guļevska turpina: "Grāmata veidota, sākot no viņa jaunības laikiem. Pirmais ir Ritas Melnaces liels opuss par viņa darbu, ko viņš darīja, ko iestudēja. Un tad sākas atmiņas no jaunības dienām, kurās dalās Jānis Streičs, Andrejs Migla, Aina Matīsa, kuri bija viņa kursa biedri. Tad ir Ausma Ziemele, arī kursa biedrene, kurai ir viena milzīgi skaista epizode par to, kā viņi ir dejojuši. Pēc tam ir Jānis Kubilis, Māra Zemdega, Lāsma Kugrēna. Un līdz mūsu dienām, līdz jaunajiem. To vidū Liene Gāliņa, Madara Saldovere un citi. Anna Klēvere ļoti skaisti pateica – ka teātris īstenībā bija nevis viņa dzīve, bet dzīvība. Es arī gribētu šiem vārdiem ļoti piekrist, jo tad,
kad attiecības ar teātri lēnām sāka brukt, tad sāka Miks pats arī brukt. Viņam teātris tiešām bija dzīvība."
Vai grāmatas nosaukums "Mihails Kublinskis. Lielais noslēpums" nozīmē noslēpuma atšķetināšanu vai gluži otrādi? Lia Guļevska atbild: "Tā atslēga netiks atslēgta līdz galam. Jo viņš tiešām sevi turēja noslēpumā, klāt viņš tiešām nevienu sev nelaida. Kā viņš pats ir teicis par sevi un Lāsmu Kugrēnu, savu mīļāko aktrisi – mūža duets, bet arī Lāsma raksta, ka tikai tik, cik… Par lomu, par darbu, un tad – sveiki… Viņš arī aizgāja traģiski, un to, kā tas notika, es domāju, neuzzinās neviens, jo nav ierosināta krimināllieta, un tas ir nogrimis aizmirstībā kopā ar viņu. Neviens nezina, cik ilgi viņš gulēja savā dzīvoklī. Atrada viņu ap Teātra dienas laiku (martā), bet viens no pieņēmumiem ir, ka viņš devies mūžībā jau decembrī. Bet arī tas paliek tomēr noslēpums.
Es baidos, ka to neatslēgs arī šī grāmata. Bet viņš šeit parādīsies no dažādām pusēm un dažādām savām rakstura izpausmēm.
Arī Rita Melnace savu lielo stāstu nobeidz ar vārdiem – es nevaru teikt, ka es viņu pazinu."
Pats režisors kādā radio intervijā atzīst, ka visu mūžu vislielākā cīņa viņam bijusi pašam ar sevi, viņš pats sev radījis vislielākos šķēršļus un konfliktus, bet vienmēr viņā ļoti dzīva bijusi arī vēlme būt labākam gan kā profesionālim, gan cilvēkam. Ļoti svarīgs viņam allaž bijis darbs ar aktieriem. "To burvīgo, trauslo, labi skaņoto instrumentu, ko es saucu par aktieriem, man patīk to uzstīgot. Man patīk no viņiem vilināt ārā akordus, neparastas melodijas. Un aktieri paši to grib, viņi grib būt labāki, jo viens no dzīves moto jau ir – vēlēties būt arvien labākam," režisora vārdus glabā radio arhīvs.
Lias Guļevskas grāmatas "Mihails Kublinskis. Lielais noslēpums" vāka dizainā izmantota leģendārā teātra fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka fotogrāfija, kurā režisors redzams ar viņam ļoti tipisku žestu, kas arī spilgti raksturo viņa būtību.
Grāmatas atvēršanas svētki būs 21. novembrī.
