Lēlo Tungala: Ar bērniem rakstniekam ir jābūt ļoti patiesam un tiešam

Bērniem nevar mākslīgi radīt kaut ko, kas ir smieklīgs vai moralizējošs, bet ir jābūt ļoti patiesam un tiešam, tā par nupat latviski iznākušā bērnu dzejas krājuma “Daudzpusīgais ronis”  tapšanu stāsta tās autore – viena no šobrīd populārākajām igauņu dzejniecēm un rakstniecēm – Lēlo Tungala.

 

28. februārī grāmatu un kultūrpreču mājā "NicePlace Mansards” notika Lēlo Tungalas bērnu dzejas grāmatas „Daudzpusīgais ronis” atvēršanas svētki. Atvēršanas svētkos rakstniece atbildēja uz lasītāju jautājumiem un stāstīja gan par iznākušo grāmatu, gan par savu daiļradi kopumā.

Lēlo Tungalai bērnu dzejas krājums “Daudzpusīgais ronis” ir pirmā latviski tulkotā dzejas grāmata, taču rakstniece ir ražīga rakstītāja – viņas daiļradē ir dzeja un proza bērniem un pieaugušajiem, kā arī dziesmu teksti solo un kora mūzikai.

Izdevniecības “Liels un mazs” klajā laistajā krājumā “Daudzpusīgais ronis”, ko ilustrējis mākslinieks Mārtiņš Zutis, bet dizainu veidojuši mākslinieki Rūta Briede un Artis Briedis, atrodami smieklīgi, komiski, kā arī nopietni bērnu pasaulei veltīti dzejoļi. Lēlo Tungala vispirms savus darbus rakstījusi savām meitām, kas savulaik bijušas viņas pirmās kritiķes.

Krājuma atdzejotājs Guntars Godiņš raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta, ka šis ir pirmais, taču ne pēdējais latviski tulkotais igauņu rakstnieces daiļdarbs - tiek plānots tulkot arī autores prozas darbu “Biedrs bērns un lielie cilvēki”.

Guntars Godiņš par Tungalas grāmatu "Biedrs bērns"
00:00 / 00:35
Lejuplādēt

“Biedrs bērns” ir astoņu gadu laikā tapis autobiogrāfisks romāns, kas vēsta par rakstnieces bērnu dienu gaitām padomju laikā, kad meitenes māte uz pieciem gadiem tikusi izsūtīta par to, ka bijusi skolas direktore. Vēstījumu Tungala sākusi rakstīt kā dzejoli, taču tas bijis par garu jauniešu žurnālam, tādēļ pēc mātes nāves  rakstniece turpinājusi darbu jau kā romānu.

Nevienu tā laika notikumu rakstniece nav centusies izskaidrot ar pieauguša cilvēka acīm, atstājot to kā tīru un neskartu bērna skatījumu – tajā neparādās vēstures politisko notikumu vērtējums, nosodījums vai cildinājums. Bērna izjūtas un domas atspoguļo pasauli gluži citādāk, kā to vērtē pieugušie.  Lēlo Tungala arī pieaugušo literatūrā paliek uzticīga bērna dvēseles ideāliem.

Tā nav ļoti nopietna grāmata – cilvēkiem ir jāsmejas par nežēlīgām lietām, ne tikai jāraud un jāsūdzas. Ir jāsmejas par absurdu. Tas bija absurds laiks, kurā mēs dzīvojām. Mēs bijām godīgi un normāli cilvēki, visi bijām biedri,” atzīst autore.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt