Tikko romāns sācis savu ceļu pie lasītājiem arī Latvijā, no slovāku valodas to tulkojis Jānis Krastiņš.
Grāmatas noskaņā visai precīzi ievada uz grāmatas vāka redzamā ilustrācija. Cilvēki tajā pozē pie tā laika čehoslovāku sapņu auto – “Škoda Felicia”. Kā jau sākumā paskaidro autors – tas bija elegants kabriolets, kas uz čehoslovāku asfalta vizēja kā apelsīns uz kartupeļu stirpas. Šāds auto pieder arī vienam no grāmatas galvenajiem varoņiem – Aleksandram.
Viņš ir remdens komunists, kurš savu seksīgo kabrioletu mīl vairāk nekā dzimto partiju.
Aleksandram ir augsts stāvoklis uzņēmumā, kas ražo medicīnas tehniku, un auto viņš ieguvis kā pateicību par kādu izmanīgu darījumu.
Līdzās Aleksandra ģimenei grāmatā iepazīstam vēl triju ģimeņu likteņus pagājušā gadsimta 60.-70. gadu mijā, ap tā sauktā Prāgas pavasara laiku.
Prāgas pavasaris bija mēģinājums veikt demokrātiskas pārmaiņas toreiz valdošajā totalitārajā sistēmā. Tas sākās 1968. gada sākumā ar cerīgām reformām un cenzūras atcelšanu, bet naktī uz 21. augustu padomju tanki to visu sadragāja, pieliekot Prāgas pavasarim vardarbīgu punktu.
Grāmatas tulkotājs Jānis Krastiņš atzīst, ka arī viņa dzīvē 1968. gads savā ziņā bijis liktenīgs. Viņam tolaik bija 18 gadu, viņš iestājās “ķīmiķos”, un būtībā tieši Prāgas pavasara atskaņas viņu ieinteresēja par Čehoslovākiju. Viņš sāka pirkt žurnālus čehu un slovāku valodā, ātri apguva šīs valodas, un šobrīd ir viens no meistarīgākajiem tulkotājiem no čehu valodas. Bet šoreiz viņam bijis interesanti iepazīties ar skatījumu uz Prāgas pavasari tieši no slovāku viedokļa.
Jānis Krastiņš stāsta: “Es iestājos “ķīmiķos”, pēc tam pienāca 1968. gada karstais augusts un 21. augusts, ko mana paaudze ļoti labi atceras, jo toreiz tā saukto “brālīgo valstu” armijas iegāja Čehoslovākijā, lai likvidētu tur tā dēvēto kontrrevolūciju. Tā to toreiz dēvēja pie mums. Runāja, ka tur kapitālisti un amerikāņi dara visu, lai nožņaugtu brālīgo Čehoslovākiju. Pie mums jau, protams, tā apstrāde bija pamatīga, lai mēs būtu apjukuši. Bet bija skaidrs, ka čehi mēģinājuši kaut ko darīt, lai to komunistisko sistēmu padarītu kaut cik ciešamāku, bet tiklīdz kaut kādas “skrūves palaida tur vaļā” un likvidēja, piemēram, cenzūru, tā uzreiz šļācās ārā visas tās lietas, kas 30 gadus bija noklusētas un nezināmas, un līdz ar to bija skaidrs, ka tā, kā bija agrāk, nevar būt, ja, protams, nebūs kaut kāda barbariska iejaukšanās no malas. Bet tā iejaukšanās notika.”
Agrā 1968. gada rītā Čehoslovākijas robežu šķērsoja bruņotie spēki no tā sauktā Varšavas pakta valstīm, karaspēks, tanki un lidmašīnas, ap 70 cilvēku gāja bojā, bija simtiem ievainoto, čehoslovāki cēla barikādes, pretojās, bet pārspēks bija pārāk liels.
Visiem šiem notikumiem izseko arī Klimāčeka grāmata, tāpat kā milzīgajam emigrācijas vilnim, kas sekoja okupācijai.
“Viņiem vienkārši atlika vai nu padoties, vai emigrēt. Sākumā tā emigrācija bija viegla, jo robežas bija vaļā. Pēc tam, kad robežas aiztaisīja, tad tur pele nevarēja vairs izsprukt. Tas arī grāmatā ļoti labi parādās. Un, protams, grūti bija gan tiem, kas palika valstī, gan tiem, kas emigrēja, jo arī emigrācijā nekāda rožainā dzīve negaidīja. Arī tie, kas palika, liela daļa samierinājās,” norāda Jānis Krastiņš.
“No mūsu skatupunkta 70. gados, kad es tur pirmo reizi aizbraucu, tad man tā dzīve Čehoslovākijā likās kā patēriņa paradīze, ja tā var teikt. Piemēram, es aizgāju uz universālveikalu, un tur varēja nopirkt ārzemju džinsus par 230 kronām, kas bija 23 rubļi, un tur nestāvēja nekāda rinda. Bet tas, kas tur bija “apakšā”, tas, protams, bija cita lieta.”
Klimāčeka romānā traģika mijas ar melanholiju un humoru, tas ir aizraujoši uzrakstīts un nebūt nav tikai pagātnes stāsts, mūsdienu konteksts tajā ir pat ļoti klātesošs.
Jānis Krastiņš uzsver: “Autora skats ir traģikomisks, pat brīžiem satīrisks, ironisks. Viņš tur būtībā kritizē visu.
Viņš kritizē tos laikus, viņš kritizē ārzemniekus, viņš kritizē arī pašreizējo režīmu zināmā mērā, jo arī tagad daudz slovāku brauc uz ārzemēm pelnīt lielāku naudu.”
Viliams Klimāčeks ir Slovākijā populārs autors, visražīgāk darbojas kā dramaturgs, un viņa lugas Slovākijā ir vienas no visvairāk iestudētajām, par tām viņš arī daudzkārt godalgots. No viņa romāniem populārākais ir tieši “Karstā 68. gada vasara”.
