Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mācības latviešu valodā mazākumtautību skolās. Situācija Daugavpilī

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Eiropas valstis gatavojas EP vēlēšanām: Lielbritānijas stāstam nevajadzēja būt

Latvijas literatūras eksporta uzrāviens draud apsīkt. Ko dara valsts un izdevēji?

Latvijas literatūras eksporta uzrāviens draud apsīkt. Ko dara valsts un izdevēji?

2018.gada Londonas grāmatu tirgus bija Baltijas literatūras zvaigžņu stunda Lielbritānijā. Viesu valsts statuss arī Latvijai nodrošināja īpašu izdevēju un preses uzmanību. Valsts dotā ceļa nauda – apmēram divi miljoni eiro – ļāva atsperties tulkojumiem un izveidot sistēmu darbam ar ārvalstu izdevējiem. Nākamgad šī nauda būs iztērēta. Kas notiks, ja iesākto uzrāvienu nāksies apturēt?

ĪSUMĀ

Ārvalstu izdevēju interese par latviešu literatūru ir manāmi pieaugusi

Kad Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs pirms gada viesojās Londonas grāmatu tirgū, britu izdevēju interese par Latvijas literatūru bija labi pamanāma. Un tas bija kas īpašs. Kā rezumēja izdevniecības “Vagabond Voices” vadītājs Alans Kamerons: “Es jums atklāšu labi zināmu noslēpumu – briti gandrīz nepērk tulkoto daiļliteratūru. Tās ir ļoti, ļoti maz. Šeit tulkotā daiļliteratūra aizņem tikai 3% no kopējā grāmatu tirgus.”

Un šis ir iemesls, kādēļ ielauzties britu grāmatu tirgū ārpusniekiem ir tik sarežģīti. Bet skaitļi rāda, ka ar sistemātisku darbu un finansējumu tas nav neiespējami. Vēl pirms pāris gadiem angliski bija tulkotas vien uz rokas pirkstiem saskaitāmas latviešu autoru grāmatas, bet divu gadu laikā britiem pārdots vairāk nekā 40 darbu tulkojuma tiesību, bet kopumā pasaulē – pāri simtam. Platformas “Latvian Literature” vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas secina:

britu izdevēju un mediju priekšstats par Latvijas rakstniecību šai laikā ļoti mainījies.

“Pirms tam viņi varbūt bija dzirdējuši, ka tāda Latvija ir, bet pilnīgi neko nezināja par Latvijas literatūru. (..) Šobrīd jau tas ir tāds apzināts process – mūs atpazīst. Mēs tieši ar kolēģiem salīdzinājām darbu arī citos grāmatu tirgos. Tas ir kļuvis daudz, daudz intensīvāks. Tev vairs nav tādu atelpas brīžu. Izdevējiem ir daudz vieglāk tikt klāt, viņi ir daudz atvērtāki un piekrīt ar tevi tikties, jo kaut kur par tevi ir dzirdējuši vai arī kāds viņiem tevi ir rekomendējis. Daži atnāk paši. Un tieši tas pats notiek arī ar medijiem,” norāda Bodnarjuka-Mrazauskas.

 

Gada laikā – ap 300 publikāciju par literatūru starptautiskos medijos

Mazliet vairāk nekā gada laikā Latvijas literatūra izpelnījusies ap 300 publikāciju Lielbritānijas un starptautiskajos medijos, tai skaitā BBC un “The Guardian”

Vienas autores vārds tajās atkārtojas īpaši bieži – tā ir Nora Ikstena, un viņas romāns “Mātes piens” ir vistālāk pasaulē aizgājusī autores grāmata.

Pērn Londonas grāmatu tirgū Ikstena ar tieši tobrīd angliski iznākušo “Mātes pienu” bija “dienas autore”. Tas piesaistīja daudz izdevēju, jo angļu tulkojums ir arī svarīgs tilts uz citām valodām. Pēdējais gads Ikstenai pagājis nemitīgās grāmatas prezentācijās, intervijās un sarunās ar lasītājiem. Viņa joko, ka nupat jau gribētos rīkot grāmatas aizvēršanu.

“Nākamais gads jau tieši tāds pats. Katrus divus mēnešus grāmata atkal iznāks kādā valstī – Japāna, Horvātija, Vācija, Zviedrija, Sīrija… - Sīrija? – Tas būs tulkojums no angļu valodas arābu valodā, bet pati izdevniecība atrodas Londonā. Bet tā ir sīriešu izdevniecība. Viņi nopirka autortiesības,” atklāj Ikstena.

Visbiežāk publiski tiekot lasīta romāna vieta par divdabi. To tulkotāji parasti priekšā lasa, jo viņiem liekas, ka tā ir precīza laika metafora – šīs divas realitātes, divas pasaules, kurās bija jādzīvo.

Fragments skan šādi: “Pēc liecību izsniegšanas mēs posāmies karnevālam. Pavisam neraksturīgi māte iesaistījās šajā pasākumā. Spainī viņa sajauca batikas krāsas, nosaitēja palaga stūrus un to tur iemērcēja. Viņa pārlocīja palagu uz pusēm, sašuva sānus, izgrieza augšpusē caurumu, un bija gatava neparasta un krāšņa maisa kleita. Tad viņa mani nosēdināja gaismā pie virtuves loga un, izvilkusi kaut ko no savas trūcīgās kosmētikas, sāka mani grimēt.

Mēs reti pieskārāmies viena otrai, bet tagad mātes pirksti slīdēja pār manu pieri, plikšķināja degunu un vaigus, pieskārās plakstiņiem, zodam un uzacīm. Viņas rokas un drēbes oda pēc zālēm. Tā bija manas mātes smarža, kas caur pieskārieniem atmodināja manī mīlestību, kuru es nezināju.

Mīlestību uz māti. Mātes mīlestību. Kad viņa pasniedza man spoguli, pretī raudzījās bērna seja, kas bija sadalīta ļaunajā un labajā. Vienas puses grimase bija biedējoša, ar melnu rievu no deguna līdz zodam un vēl melnāku, biezu uzaci. Otra puse bija itin kā zeltīta pūdera pārklāta – gaiša, ar priecīgu lūpu kaktiņu uz augšu. “Kas es esmu?” vaicāju mātei. “Divdabis,” viņa atbildēja. Skolā, iejukusi rūķu, zaķu, vāveru, Sniegbaltīšu un piparkūku jūklī, es jutos apbrīnota. Man, protams, nepiešķīra balvu par labāko tērpu, bet es jutu – divdabis ir uzvarējis.”

Nora Ikstena ir pārliecināta: Latvijas literatūra, tāpat kā mūzika vai vizuālā māksla, ir tiesīga būt līdzās Eiropas lielo valstu literatūrai, tādēļ ar kolēģiem jau daudzus gadus cenšas to popularizēt ārzemēs. Taču vajag labus tulkojumus un kontaktus ar izdevējiem, un tas maksā. Ar Londonai piešķirto specbudžetu pēdējos gados tas izdevies platformai “Latvian Literature”. Tā tapa savulaik finanšu problēmu nogremdētā Latvijas Literatūras centra vietā. Ikstena saka: esam kļuvuši redzami uz Eiropas literārās kartes.

“Es vispār gribētu, lai par to kādreiz top kāds pētījums, jo šie divi trīs miljoni un tas, ko izdarīja "Latvian Literature” gan ar savu #Iamintrovert kampaņu, gan ar visu organizāciju Londonas grāmatu tirgum, ir nesis milzīgu atdevi. Ja paskatāmies valstiskā mērogā, ir milzu naudas, kas tiek tērētas un kas izkūp gaisā, bet šī nauda nesa Latvijas atpazīstamībai tādu pievienoto vērtību! Jo caur literatūru cilvēki sāka interesēties par valsti, par kultūru, par tūrismu…” stāsta Ikstena.

Salīdzinot ar 2015. gadu, Latvijas izdevniecību ienākumi no eksporta auguši 40 reizes

Runājot par tiešo atdevi, jāņem vērā, ka tulkotā literatūra, sevišķi angļu zemēs, lielākoties ir nišas produkts, kas interesē mazās izdevniecības. Un, ja vien tas nav kāds slavens detektīvs, par milzu tirāžām runāt nevar. Latvijas izdevniecību ienākumi no autortiesību pārdošanas pērn mazliet pārsniedza 55 tūkstošus eiro. Bet arī tas ir četrdesmitkārtīgs pieaugums, salīdzinot ar 1400 eiro 2015.gadā.

Ieguvēji ir arī Latvijas poligrāfijas uzņēmumi, kas grāmatu tirgos piedalās līdzās izdevējiem. Pēdējā piecgadē viņu eksports audzis no 96 līdz vairāk nekā 120 miljoniem eiro gadā.

Introvertu veiksmes stāsts

Vēl viens panākums, ko izceļ platformas “Latvian Literature” vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, saistīts ar Latvijas ilustratoriem. Tos ārzemēs pieprasa arvien vairāk.

Kā uzskata Bodnarjuka-Mrazauskas, to ļoti labi pierāda Elīnas Brasliņas veiksmes stāsts – Brasliņa ilustrē grāmatas ārvalstu izdevējiem.

“Tas darbs, protams, ir ilglaicīgs, jo 2015. gadā mums patiesībā nebija tādas domas vai ambīciju, ka mēs reāli varētu pārdot kādu ilustratoru ārvalstu izdevējam. Tas atnāca, skatoties izdevēju reakciju,” saka Bodnarjuka-Mrazauskas.

Par ļoti izdevušos Bodnarjuka-Mrazauskas uzskata arī publicitātes kampaņu #Iamintrovert, kas Londonas grāmatu tirgū gāja pa priekšu pašiem literātiem un nupat ieguva arī Latvijas Dizaina gada balvu

“Pirmkārt, šī kampaņa ļoti vienkārši uztverama un vienlaikus smieklīga. Tā veiksmes atslēga, ko mēs sapratām jau kampaņas gaitā – ka cilvēki dažādās niansēs var atpazīt sevi. Un arī tas, ka mēs bijām pietiekami drosmīgi un mums patika ar to spēlēties. Tās pašas reklāmas tualetēs – no turienes nāca cilvēki, jo viņiem tas bija licies smieklīgi,” stāsta Bodnarjuka-Mrazauskas.

“Mēs no tualetēm dabūjām arī ļoti ievērojamus medijus, kas pēc tam atnāca uz stendu un teica, ka gribētu veidot kādu rakstu par šo kampaņu. Un, protams, tiklīdz mēs viņu dabūjam uz āķa, ka viņš vispār piemin šo kampaņu, mēs momentā dodam iekšā arī saturu par autoriem, par literatūru, par Latviju vispār,” Bodnarjuka-Mrazauskas atceras Londonā pieredzēto.

Līdzās publicitātei un tulkojumiem angļu valodā krietni audzis arī pārdoto tulkošanas tiesību skaits citās valstīs. Pērn nopirka 57, salīdzinājumam 2015.gadā – tikai trīs.

Izdevies paplašināt tulkotāju un redaktoru tīklu, no kuru darba ļoti atkarīgi grāmatu panākumi ārzemēs.

“Mums uz pēdējo tulkotāju tikšanos, ko pēdējā laikā rīkojam katru gadu ziemā, bija sabraukuši 45 tulkotāji no dažādām pasaules valstīm. Un viņi visi runāja perfektā latviešu valodā. Tas, manuprāt, ir ļoti liels sasniegums,” uzskata Bodnarjuka-Mrazauskas.

No neparastākajiem tulkojumiem viņa min “Ucipuci” grāmatu ķīniešu valodā, vairākas izdevniecības “Liels un mazs” grāmatas korejiešu valodā un drīz gaidāmo “Mātes piena” tulkojumu japāniski.

Izdevēji plāno ilgtermiņā, Latvijas valsts - pagaidām ne

Tas ir pamatīgs aizkulišu darbs, kurā liela loma ir gan pašiem apgādiem, gan literatūras aģentiem, kas aktīvi piedāvā darbus izdevējiem. Latvijai aģentu ir trīs – Džeids Vils, Žanete Vēvere-Paskvalīni un Vilis Kasims.

Vilis Kasims ir Latvijas literatūras pārstāvis sarunās ar ārzemju izdevējiem; paralēli viņš arī tulko un strādā par redaktoru interneta žurnālā “Punctum”.

Pēc vairākiem gadiem šai darbā Kasims teic, ka jūt pārmaiņas izdevēju attieksmē: “Mūs uztver nopietnāk. Redz, ka mēs neparādāmies un nepazūdam, bet turpinām nākt un runāt. Ar dažiem izdevējiem sanāk nodibināt ļoti labas, draudzīgas attiecības. (..) Ir tāda sajūta, ka mēs esam iegājuši tajā kopienā. Pasaules literatūras vide varbūt nav ļoti noslēgta, bet tā ir diezgan maza. Un, kā jebkura maza kopiena, tā ir mazliet skeptiski noskaņota pret jaunienācējiem.”

Viļa Kasima stāstītais apliecina, cik būtisks ir personisks kontakts, zināšanas par ārvalstu izdevēju gaumi un interesēm. Reizēm tam vajag vairākus gadus. Un šad tad nākas saskarties arī ar pavisam īpatnējām prasībām.

“Teiksim, vienam izdevējam absolūti nepatika grāmatas, kurās bija vai nu runājoši dzīvnieki vai bērnu naratori, stāstītāji. Šādus piemērus par grāmatām, kuras viņi nepieņem, citādi [kā tikai personīgā saziņā] nav iespējams uzzināt. Jo, kad tu skaties uz viņu grāmatu katalogu, tu nedomā par to, kā tur nav,” stāsta Kasims.

Līdzās šādiem komiskiem piemēriem Kasima darbā ir daudz noslēgtu vienošanos un iesāktu sarunu, taču tās mēdz atdurties pret vienu ļoti būtisku šķērsli: izdevēji plāno ilgtermiņā, bet Latvijas valsts pagaidām – ne.

“Tā bija problēma ar vieniem izdevējiem, kuriem bija vēlme publicēt nelielu [latviešu] grāmatu sēriju – trīs grāmatas trīs gados. Tā ir pietiekami prestiža izdevniecība, kas plāno vairākus gadus uz priekšu. Bet mums nācās teikt, ka nezinām, kā būs pēc trim gadiem, tāpēc nevaram neko apsolīt,” situāciju raksturo Kasims.

Nav skaidrs, cik tālredzīga būs valsts politika iesāktā turpināšanai

Pateicoties simtgades naudai, literatūras eksporta kūrētāji trīs gadus varēja rēķināties ar apmēram 400–450 tūkstošiem eiro gadā. Tie tika tērēti tulkotāju un izdevēju grantiem, reklāmai, aģentu darbam, dalībai starptautiskajos grāmatu tirgos. Kas notiks tālāk, “Latvian Literature” vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas nezina.

“Man nav nekādu ziņu vai solījumu, ka no 2020. gada platforma “Latvian Literature” vispār eksistēs. (..) Par nākamo gadu zinām vien to, ka mums paliek tas budžets, kas bija pirms 2016.gada. Un tie ir 72 tūkstoši eiro gadā,” neslēpj Bodnarjuka-Mrazauskas.

Vēl vienu robu finansēs varētu iecirst izmaksas stendiem Londonas un Frankfurtes grāmatu tirgos – apmēram 50 līdz 60 tūkstoši eiro katrā. Par to līdz šim gādāja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra.

Ārējās tirdzniecības veicināšanas departamenta direktore Aija Jaunzeme skaidro: Eiropas finansējums konkurētspējas veicināšanas programmā šajā plānošanas periodā drīz beigsies visiem nacionālajiem stendiem, un literatūras nozarē nākamgad varēs atļauties finansēt tikai vienu vai otru – Londonas vai Frankfurtes grāmatu tirgu. Jaunzeme gan cer, ka naudu izdosies izcīnīt arī turpmākiem gadiem, jo literatūras eksporta rādītāji pēc tā sauktā “Londonas projekta” ir ļoti labi.

 “2017. –2018. gadā ir pārdotas 45 Latvijas autoru darbu tulkojuma tiesības Lielbritānijā, kas ir ļoti daudz. Līdz ar to Latvija ir parādījusies uz kartes, uzņēmēji ir kļuvuši atpazīstamāki ne tikai Londonā, bet arī citās grāmatu izstādēs. Un, bez šaubām, mēs uzskatām, ka tā ir arī tāda Latvijas vārda parādīšana un popularizēšana Lielbritānijā. (..) Platformas “Latvian Literature” izveide dara ļoti lielu un labu darbu, ko vajadzētu turpināt, ja tas ir iespējams,” uzskata Jaunzeme.

To, ka Londonas grāmatu tirgus devis pamatīgu grūdienu latviešu literatūrai ārzemēs, novērtē arī kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība). Taču tādu pašu finansējumu arī turpmāk viņa nevar apsolīt.

“Protams, ir vajadzīga pastāvīga finanšu programma – vairāk nekā 250 tūkstoši gadā, ar kuras palīdzību mēs nodrošinām Latvijas literatūras tulkojumus un to popularizēšanu pasaulē. Un to mēs esam iesnieguši prioritārajos pasākumos. Līdz 450 tūkstošiem vēl ir, kur augt. Šobrīd esam pieteikuši 277 tūkstošus. Un jāsaprot, ka arī šo finansējumu pie diezgan saspīlētās budžeta situācijas nemaz nebūs tik viegli iegūt. (..) Jaunajā budžeta veidošanas pieejā mani visvairāk satrauc runas par to, ka, lai kaut ko jaunu uzsāktu, no kaut kā cita būs jāatsakās. Kultūrā tie varētu būt ļoti nepopulāri lēmumi,” norāda Melbārde.

Nozares pārstāvji ir vienisprātis: ja ieskrējiena turpinājumam naudas nebūs, riskējam pazaudēt ne vien kontaktus, bet arī reputāciju.

“Šie divi miljoni, par ko arī bija diezgan liela šūmēšanās gan sabiedrībā, gan politiski, ko iedeva literatūrai viesu valsts statusam Londonā, es tos uzskatītu par pilnīgi izšķērdētiem, ja mēs principā neturpinām savu darbību tālāk,” uzskata Bodnarjuka-Mrazauskas.

Līdzīgs viedoklis ir arī rakstniecei Norai Ikstenai: “Ja tagad šis finansējums netiks turpināts, tā būs visīsredzīgākā, visnožēlojamākā politika, kādu esam redzējuši. Ir jāskatās, ko tas ir devis, un jādod iespēja tam attīstīties tālāk!”

Ikstena uzskata – šis būtu īstais brīdis valdībai parakstīt memorandu par pastāvīgu atbalstu literatūras eksportam, kāda Latvijā līdz šim nav bijis. Gadu pēc Londonas grāmatu tirgus var secināt, ka ar spožu komandu un lielu apņēmību pāris gados izdevies panākt daudz: iekarot izdevēju uzticību, mediju un tulkotāju interesi un reālus, noslēgtus līgumus.

Ja naudas vairs nebūs, krietni cietīs literāro darbu tulkojumi citās valodās. Šāds atbalsta mehānisms ir standarta prakse daudzviet Eiropā. Latvijas autoru darbu tulkošanai un izdošanai ārvalstīs pērn bija pieejami 162 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam – Lietuvā tie bija 100 tūkstoši eiro, bet Igaunijā – 355 tūkstoši eiro. Un pat ar nebijuši lielu finansējumu diemžēl citās valodās tulkoto grāmatu skaita ziņā esam pēdējā vietā Baltijā. Cik tālredzīga šoreiz būs valsts politika iesāktā turpināšanai – uz to pagaidām atbildes nav.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti