No 11. līdz 13. martam starptautiskais izstāžu centrs "Ķīpsala" kļuva par iedvesmojošu grāmatu pilsētu, kurā satikās rakstnieki, tulkotāji, izdevēji un lasītāji. Trīs dienas "Ķīpsalā" notika gada nozīmīgākais grāmatniecības pasākums – starptautiskā grāmatu un izdevniecību izstāde "Latvijas Grāmatu izstāde 2022", kurā bija iespējams aplūkot daudzveidīgu grāmatu klāstu, ko piedāvā Latvijas un ārvalstu izdevniecības.
Viens no izstādes centrālajiem notikumiem bija diskusija par tulkojumiem un daudzvalodību Latvijas grāmatniecībā "Tulkotāja vārdu uz vāka!". Šajā konferencē tika apskatīts Eiropas Parlamenta ziņojums par daudzvalodību un tulkojumiem Eiropā. Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka un Latvijas literatūras eksporta platformas "Latvian Literature" vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta par Latvijas situāciju daudzvalodības jautājumā un tulkotāju darbu.
Ingvilda Strautmane: "Latvijas Grāmatu izstāde 2022" Ķīpsalā ir beigusies. Vai šī izstāde deva arī kaut kādu priekšstatu par Latvijas grāmatniecības situāciju pašlaik?
Renāte Punka: Es domāju, ka tie, kas gribēja apskatīt, ko pa pēdējiem diviem gadiem ir sastrādājis katrs izdevējs, tie noteikti varēja gūt ieskatu par to. Šoreiz izstādes formāts bija mazliet atšķirīgs, mēs atradāmies vienā hallē ar izglītības izstādi "Skola” dažādu apsvērumu dēļ. Es domāju, ka kopumā, ņemot vērā visus šos apstākļus, viss bija labi. Bija arī pietiekami plaši apmeklēti pasākumi. Bet droši vien šoreiz ir svarīgi runāt 11. marta diskusiju "Tulkotāja vārdu uz vāka" – konferenci, kas ir veltīta Eiropas Parlamenta ziņojumam par daudzvalodību un tulkojumiem Eiropā, kas angliski un franciski jau ir izlasāms, un drīzumā nāks klajā arī latviešu valodā.
Kāpēc vispār šāda diskusija ar tulkotāju un tulkotāja vārdu centrā notika?
Renāte Punka: Mēs šeit pārstāvam abas ieinteresētās puses. Proti, es esmu izdevēja, kas lielā mērā strādā ar tulkotās literatūras izdošanu latviešu valodā, savukārt Ingas viens no galvenajiem uzdevumiem ir gādāt par to, lai latviešu literatūra tiktu tulkota uz svešvalodām. Tāpēc šis tulkotāju profesionalitātes un tulkotāju esamības jautājums ir mums katrai savā veidā ļoti būtisks. Eiropas Parlamenta ziņojums ir tas galvenais iemesls. Kopš 2020. gada vidus es kā Latvijas pārstāve no Kultūras ministrijas esmu bijusi tas cilvēks, kas Latvijas pusi pārstāvēja šī ziņojuma sagatavošanā.
Mēs kopā ar kolēģiem no 20 citām Eiropas Savienības valstīm spriedām par pašreizējo situāciju, kāda ir ar valodu pieejamību, kā ir ar tulkotāju darba apstākļiem, tiesiskumu un arī ar pieejamo finansējumu dažādās valstīs.
Vēl runājām par šīm koncepcijām – kurā valstī vairāk atbalsta tieši literatūras tulkošanu no dzimtās valodas uz citām valodām, kurās valstīs varbūt ir šī situācija līdzvērtīgāka un tiek domāts arī par to, lai tulkojumi ienāktu no citām valodām un bagātinātu iekšējo kultūrtelpu. Tāpat darba grupa ir apkopojusi dažādu informāciju par apmācības iespējām dažādās valstīs tulkotājiem, gan par profesionālajām apvienībām, gan par prēmijām, kas tiek piešķirtas tulkotājiem dažādās valstīs, un, protams, par to, cik daudz no kuras valodas tiek tulkots.
Renāte, tu minēji par divvirzienu kustību tulkošanā – piemēram, no latviešu valodas uz kādu citu Eiropas valodu un atkal no kādas citas Eiropas valodas latviešu valodā. Inga, tavs virziens ir no latviešu valodas uz kādu citu. Kāda tā situācija šobrīd ir, mūsu literārie aģenti, mūsu darbība lielajos grāmatu tirgos, kas pa šiem gadiem ir mainījies?
Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Tas, kas ir pozitīvi, ka pandēmija nav mūs ļoti ietekmējusi negatīvā ziņā. Ja mēs skatāmies uz "Latvian Literature" grantu programmu, kur mēs vislabāk varam redzēt šo literāro aģentu un tulkotāju darbu rezultātus literatūras tulkošanai un izdošanai no latviešu valodas citās valodās, tad patiesībā mūsu pieteikumu un arī apstiprināto projektu skaits ir audzis tieši pandēmijas gados. Un tam ir ļoti praktisks izskaidrojums.
Tā kā nevarēja ceļot, tad visu mobilitātes budžetu mēs pārvirzījām tieši uz grantu projektu, jo tā bija mūsu prioritāte.
Pirmkārt, lai atbalstītu tulkotājus un pateiktu, ka mēs turpinām strādāt un nekas neapstājas, un vienlaikus, izmantojot šo pandēmijas periodu, liela daļa no tulkotājiem bija brīvāki. Viņi varēja šo laiku veltīt mūsu literatūras tulkošanai.
Visā šajā kontekstā ir jāatceras, ka lielākā daļa tulkotāju tulko arī vēl no citām valodām. Un tā arī ir sava veida cīņa. Jo mēs vairāk pievēršam uzmanību šim tulkotājam no savas puses, jo lielāks ir mūsu pieejamais finansējums, ko mēs varam nodrošināt šiem tulkotājiem arī, piemēram, grantu programmā, jo viņš drošāks jūtas tulkot no latviešu valodas.
Bet finansējums – tas palielinās vai paliek tāds pats pa gadiem?
Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Tas mainās. 2018. gadā, kad mēs gatavojāmies dalībai Londonas grāmatu tirgum viesu valsts statusā, tad šis finansējums, sākot ar 2016. gadu, pakāpeniski auga līdz 2018. gadam. Tajā gadā bija arī kulminācija. Ja es nemaldos 200 000 eiro, kas bija pieejami šai grantu programmai. Tālāk no 2019. gada bija kritums, jo mūsu kopējais budžets samazinājās.
Tad paredzētais finansējums bija 100 000 eiro uz abiem – gan tulkošanu, gan izdošanu, kas patiesībā bija ļoti nepietiekami.
Jo tas kontaktu loks, kas tika uzaudzēts, darbojoties ar sagatavošanos Londonas grāmatu tirgum, bija liels. Un mēs intensīvi strādājām ar tulkotājiem, gribētāju skaits bija daudz lielāks nekā mūsu varēšana. Jāsaka, ka pandēmija nāca mums par labu. Tas papildu finansējums, ko mēs varējām novirzīt no mobilitātes budžeta, deva daudz. Uzreiz var redzēt attīstību – jo lielāks finansējums, jo vairāk pieteikumu. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi būtiski, ka mēs tulkotājam iedodam šo drošības sajūtu, jo tas ir tas, kā mēs viņu noturam.
Un otra lieta, kur mēs redzam attīstību – ka 2019. gadā mēs ļoti nopietni pievērsāmies tam, ka ir jārīko ikgadējas tikšanās visiem tulkotājiem, kas tulko no latviešu uz citām valodām.
Cik tādu vispār ir?
Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Mums kopā datubāzē šobrīd ir 117, bet datu bāze pēc pēdēja grantu konkursa palielināsies, jo mēs atradām vēl dažus. Tie tulkotāji ļoti dažādos veidos pie mums atnāk, dažus mēs vienkārši noķeram kaut kur.
Un tiklīdz mēs sākām šo tikšanos organizēt – viņi šeit visi atbrauc uz Rīgu, viņiem tiek iedota koncentrēta informācija gan par to, kas notiek "Latvian Literature", gan par to, kas vispār notiek Latvijas literatūrā šobrīd, ir iespēja tikties ar autoriem un izdevējiem, tad arī šī interese un pieteikumu skaits palielinās.
Šobrīd maijā tiks rīkota šāda tikšanās. Un pa vidu kā tādas motivācijas uzturētāju mēs tulkotājiem rīkojām grāmatu klubiņu "online" platformā, kur viņi vienu reizi mēnesī tikās. Tas arī uztur interesi un informācijas apriti par aktuālajiem darbiem, kas šobrīd iznāk.
Tātad tie ir tulkotāji, kas tulko no latviešu valodas. Renāte, "Latvijas Grāmatu izstādes 2022" diskusijā, kur jūs iezīmējāt tos sāpīgākos punktus?
Renāte Punka:
Sāpīgākie punkti, protams, ir kopumā nepietiekamais finansējums, lai taptu pietiekami daudz kvalitatīvu tulkojumu no dažādām valodām.
Pēc apkopotajiem datiem ir viennozīmīgi jāsaka, ka ziņojuma un darba grupas nosaukumā parādās šī daudzvalodība, tad katrā konkrētajā dalībvalstī mēs drīzāk varam runāt par divvalodību. Tāpēc ka nomācošā pārsvarā ir tulkojumi no angļu valodas, kas bieži mēdz būt arī kā starpniekvaloda. Protams, starpniekvalodas izmantošana nav vēlama. Bet mums ir pilnīgi skaidrs, un ir likts uzsvars šajā ziņojumā izpētīt situāciju – kā veicināt to, lai būtu interese Latvijā, piemēram, par bulgāru vai slovāku literatūru, vai, piemēram, grieķu un horvātu interese par latviešu literatūru. Tas bija viens no virsuzdevumiem šim ziņojumam.
Viens no risinājumiem, kā veicināt mazāko valodu apriti, ir tulkotājs, kuram pamatvaloda ir viena no lielajām pasaules valodām – franču, spāņu, angļu, vācu, krievu. Un tad viņš vēl ir apguvis vairākas citas valodas un spēj no tām tulkot. Bet, protams, mums ir arī vēl jāmeklē citi risinājumi.
