Liega Piešiņa: Kas tavu balsi darīja tik skaļu, lai tieši tagad pēc ilgāka pārtraukuma pie mums nonāktu šis fantastiskais krājums?
Amanda Aizpuriete: Patiesībā esmu rakstījusi visu laiku. Tikai īsti nebija enerģijas to visu salikt kopā.
Krājuma struktūra ir tāda, ka nepieciešams nopietni sekot līdzi.
Varētu teikt, ka tajā ir apvienoti divi dzejoļu krājumi – tāpēc jau grāmata ir tik bieza. Man gribējās izdot atsevišķu grāmatu ar mīlestības dzejoļiem, bet tas projekts kaut kur pazuda. Tad es šos dzejoļus ietilpināju krājumā “Pirms izvākšanās”. Tāpēc tajā ir nodaļa “Rekviēms un roze”. Galvenokārt tās ir rekviēma, nevis dzīves rozes noskaņas – tas ir rekviēms aizgājušajam. Šī daļa laikam man ir grāmatā būtiskākā.
Vai šis dzejas krājums ir atšķirīgs no citiem taviem krājumiem?
Es ļoti ceru, ka ir. Man vienmēr ir bijis bail kļūt par cilvēku, kurš visu mūžu raksta tikai vienu grāmatu. Ceru, ka es tomēr laika gaitā mainos, un tāpēc mainās arī mana dzeja.
Tie ir dzejoļi, ko agrāk es nebūtu varējusi uzrakstīt – tikai tagad.
Talantu taču nevar pazaudēt.
Nekad neesmu modusies ar pārliecību, ka šodien noteikti vēl kaut ko uzrakstīšu. Varbūt nerakstīšu vairs nekad. Es domāju, ka talants var pazust arī sakarā ar dzīves situāciju maiņām, tas vienkārši vienā brīdī var vairs nebūt. Nekad neesmu uzskatījusi to par kaut ko stabili man uz mūžiem iedotu.
Es pat nebūtu pārāk nelaimīga, ja tas pazustu, dzīve būtu vienkāršāka.
Kādās situācijās tu raksti?
Pašlaik dzīvoju ļoti noslēgti un rāmi, un laikam jau mēs visi tā dzīvojam pandēmijas laikā. Bet vispār es dzīvoju diezgan nošķirti no pasaules. Man gribētos teikt, ka rakstu jebkādās situācijās. Manā iepriekšējā dzīvē (tagad jau mēdzu to saukt tā) ir noticis tik daudz no visa, ka tagad man būtībā pietiek ar atmiņām. Tās jau var palikt atkal dzīvas, un tad es rakstu tādā savu atmiņu esamībā.
Vai tas ir kā tilts uz agrāko dzīvi? Vēlme pēc šīs agrākās dzīves?
Nē, sen esmu samierinājusies, ka mainīt iepriekšējā dzīvē vairs nevar neko, bet tikai par to reflektēt. Reizēm var ieraudzīt sapņus, kuros kaut kas turpinās.
Daudzi no krājuma dzejoļiem patiesībā ir tādi sapņi, kuros turpinās tas, kas it kā sen jau ir beidzies.
Tevi parasti piesaka kā dzejnieci, tulkotāju un atdzejotāju. Kā tev sokas ar tulkošanu un atdzeju?
Ir plānots izdot vēl kādus divus atdzejas krājumus. Ir tāda vācu dzejniece (Nobela prēmijas laureāte, bet nez kāpēc ļoti reti pieminēta) Nellija Zaksa – ceru, ka viņas grāmata tiks izdota. Tie ir drūmi dzejoļi. Viņa bija ebrejiete un dzīvoja tajos laikos, kad Vācijā būt ebrejam bija vairāk nekā smagi. Esam diezgan radniecīgas. Viņa nodzīvoja diezgan ilgu mūžu, un ir tā, ka uz vecuma pusi cilvēks neizbēgami raksta mazliet citādi nekā jaunībā. Kas attiecas uz tulkojumiem – man šķiet, ka esmu savā mūžā iztulkojusi pietiekami daudz. Apmēram 40 romānus.
Ar tādu mazliet ironisku smaidu saki, ka vecumā cilvēks raksta citādi nekā jaunībā. Kurā laikā tev pašai labāk paticis rakstīt?
Dīvaini, bet laikam tagad. Varbūt tāpēc, ka jaunībā tomēr biju diezgan panaiva un pastulba. Ļoti iespējams, ka tāda esmu arī tagad, bet man tā vairs nešķiet.
Toreiz es ticēju tiem, kas teica, ka tāda esmu, tagad neticēšu, ja kāds tā pateiks.
Vai tu lasi arī to dzeju, kas šobrīd iznāk Latvijā?
Reizēm lasu. Palasu to, kas tiek publicēts interneta žurnālā “Satori”, un, ziniet, tas ir ļoti augsta līmeņa portāls. Un vispār pilnīgi muļķīgi ir uzskatīt, ka Latvija ir dzejas province. Man liekas, ka Latvija patiešām ir dzejas metropole, jo šībrīža dzeja ir izcila – un tieši jaunu cilvēku radīta. Man liels prieks par to.
