Latviešu literatūras tulkojumu «uzrāviens» Londonas grāmatu tirgum: sprints vai maratons?

• Līdz šim angliski latviešu literatūra tulkota maz
• Tulkojumiem trūka naudas un sistēmas
• Pēdējā laikā izdodas ieinteresēt ārvalstu izdevējus
• Arī interese par tulkojumiem aug
• Latviešu literatūras popularizēšana ir arī literāro aģentu rokās
• Svarīga loma ir tulkojumu kvalitātei
• Latvijas literatūra angliski vajadzīga arī Latvijas tirgū
• Mudina neiekrist ar īstermiņa domāšanu
   

Līdz šim angliski tulkoto darbu ļoti maz

„Waterstones Picadilly” grāmatnīca Londonā sauc sevi par Eiropas lielāko grāmatu veikalu. Latvijas Radio tai piezvana ar jautājumu, vai tajā ir arī kāda latviešu autora darbs.

Latviešu autoru sadaļas veikalā, protams, nav. Meklējam pēc vārda. Ikstena? Joņevs? Nekā.

Vēlāk gan atrodam Zigmunda Skujiņa „Miesas krāsas domino”, latviešu dzejas izlasi, Ingas Ābeles „Paisumu” un vēl neiznākušo Paula Bankovska „18” tulkojumu.

Un tas jau ir daudz, jo citvalstu izdevēji angliski līdz šim izdevuši uz rokas pirkstiem saskaitāmus latviešu autoru darbus. Latvijas literatūras virzīšanai pasaules tirgū līdz šim īsti nav bijis ne naudas, ne sistēmas.

Tagad Latvijas simtgades nauda pamatā atvēlēta tieši grāmatu tulkošanai angliski, un angļu valoda kalpo arī par galveno „tiltu” ceļā pie citvalstu izdevējiem.

Latvijas sabiedrisko mediju portāla angļu versijas galvenais redaktors Maiks Koljers, brits, kurš jau 10 gadu dzīvo Latvijā un ir liels grāmatu cienītājs, atceras – kad latviski vēl nelasīja, tulkojumus nācies meklēt kā ar uguni.

„Pirmoreiz ar latviešu literatūru angļu valodā sastapos kādā pavecā latviešu valodas pašmācības grāmatā. Tajā bija fragmenti no Kārļa Skalbes, Rūdolfa Blaumaņa darbiem. Tie bija ļoti labi izvēlēti un man šķita daudz noderīgāki nekā antoloģijas vai tulkotie fragmenti, ko esmu redzējis pēc tam,” stāsta Koljers.

“Man reizēm šķiet, ka latvieši grib tulkot to literatūru, kas viņiem pašiem šķiet vissvarīgākā, neapsverot, cik daudz tas interesēs ārzemju lasītāju. Jo mēdz būt lielas atšķirības starp to, kas ir vēsturiski vai nacionāli svarīgs, un to, kas ir pievilcīgs citiem lasītājiem literārā ziņā,” spriež Koljers.

Latvijas simtgades naudai ir iespēja šo ainu mainīt.  

Latvijas dalības sagatavošana un nodrošināšana Londonas grāmatu tirgū 2016.g-2019.g. (organizācijas, finansējums) 

Tulkojumiem trūka naudas un sistēmas

„Manuprāt, tā tiešām ir mūsu lielā iespēja. Vismaz, cik redzu pēc savas pieredzes, darbojoties šajā lauciņā jau vairāk nekā desmit gadus, tas ir tāds lielākais notikums,” saka Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, kultūras menedžere, kuras vadībā Latvija pašlaik gatavojas 2018.gada Londonas grāmatu tirgum.

Viņa pārstāv Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, kas līdz ar Rakstnieku savienību un Grāmatizdevēju asociāciju pirms gada pārņēma finanšu problēmu nogremdētā Latvijas literatūras centra darbu.

„Pirms sākām šo Londonas projektu, bija tāda ilūzija, ka viss jau notiek – uz tirgiem brauc, stends ir, autorus ved… Bet tajā brīdī, kad es pati apsolīju 25 grāmatas angļu valodā līdz 2018.gadam, vadoties pēc tā ārējā tēla, ka kaut kādas iestrādes jau ir… Bet patiesībā jau nav. Mēs sākām pilnīgi no nulles,” atzīst Bodnarjuka-Mrazauskas.

Naudas un sistemātiskas pieejas trūkums – tie ir galvenie iemesli, ar ko nozares eksperti skaidro līdz šim trūcīgo un sporādisko latviešu literatūras anglisko tulkojumu klāstu.

Izdodas ieinteresēt ārzemju izdevējus

Precīza saraksta, cik, kur un kāda latviešu daiļliteratūra jebkad tulkota angļu valodā, nevienam īsti nav.

Ir trimdā izdoti tulkojumi, ir Latvijas apgādu pašu tulkotas grāmatas un burtiski daži tulkojumi, kas iznākuši Lielbritānijas vai ASV izdevniecībās. Tagad eksperti mērķtiecīgi pēta izdevēju profilus, ved tos vizītēs uz Latviju un pacietīgi iepazīstina ar plašo literatūras klāstu, par kuru vairums angļu izdevēju nezina neko.

„Mēs cenšamies panākt, lai šos Latvijas autorus un grāmatas nopērk ārvalstu izdevējs, kas to izdod tur un nodrošina, ka šī grāmata nonāk turienes veikalos,”  saka Bodnarjuka-Mrazauskas.

Pašlaik jau noslēgti līgumi par 12 grāmatu izdošanu, procesā ir vēl vismaz tikpat. Tos no eksportspējīgākās latviešu literatūras katalogiem, ko ik gadu apstiprina nozares eksperti, izraudzījušies paši ārvalstu izdevēji. Sarakstā ir arī daudz dzejas.

„Saprotot to, ka Latvijā, salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm, šī dzejas tradīcija ir ārkārtīgi spēcīga, kvalitatīva un dažāda, mēs koncentrējamies arī uz dzejas izdevējiem,” atzīst Bodnarjuka-Mrazauskas.

“Mums gan sākumā teica, ka dzeju tulkotajā literatūrā Lielbritānijā neviens neizdod. Bet kaut kā šobrīd ir aizgājis sniega bumbas efekts. Pie mums rudenī atbrauca izdevējs „Parthian”, kurš gribēja izdot kādu pieaugušo prozas grāmatu. Pašlaik viņš ir nopircis tiesības diviem dzejas krājumiem, un tūlīt nopirks arī trešajam!” atklāj Bodnarjuka-Mrazauskas.

Savukārt britam Maikam Koljeram ir vēl kāds ieteikums: „Viens no latviešu autoriem, kura darbi man ārkārtīgi patīk un gribas izlasīt tos visus, ir Anšlavs Eglītis. Man tik ļoti gribētos redzēt viņa grāmatas angliski! Piemēram, „Homo Novus” – tā stāv līdzās sava laika labākajai angļu un amerikāņu literatūrai.”

“Es pat vienu brīdi nopietni apsvēru iespēju pats to pārtulkot! Vēl viens viņa darbs, kas mani absolūti sajūsmina, ir „Vai te var dabūt alu?”. Tas ir tik mūsdienīgs darbs! Turklāt tajā ir labs humors. Tā ir vēl viena lieta, kā, manuprāt, pietrūkst latviešu literatūrā,” saka Koljers.

“Ar cieņu raugos uz centieniem izveidot nopietnās latviešu literatūras kanonu, bet man liekas aplami, ka joprojām daudzi uzskata – ja kaut kas ir smieklīgs vai asprātīgs, tad tā nav nopietna literatūra,” pauž Koljers.

Šeit jāpiebilst, ka interese un iespēja izdot Anšlavu Eglīti angliski bija arī Londonas grāmatu tirgus kontekstā, taču rakstnieka tiesību turētāji diemžēl esot lieguši šādu iespēju.

Arī interese par tulkojumiem aug

Tulkojumiem paredzēto naudu administrē divi Literatūras centra mantinieki: kultūrvēsturisko grāmatu tulkojumu konkursus rīko Latvijas Grāmatizdevēju asociācija, bet daiļliteratūras – Rakstnieku savienība.

No kultūrvēsturisko grāmatu vidus līdz šim atbalstīti tādi izdevumu kā „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti”, Laura Gundara „Dramatika jeb racionālā poētika”, Jāņa Krastiņa „Jūgendstila arhitektūra Latvijā” un Daces Lambergas „Klasiskais modernisms” tulkojumi. Pašlaik izsludināta trešā atlases kārta.

Savukārt daiļliteratūrā līdz šim atbalstīti astoņi tulkojumi  par 27 tūkstošiem eiro, liecina ziņas Rakstnieku savienības mājaslapā. Šogad konkurss turpinās, stāsta Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze.

„Arī šogad mums ir ļoti daudz pieteikumu. Nākamajā ekspertu komisijas sēdē skatīs 18 pieteikumus, manuprāt, uz kādiem 80 tūkstošiem eiro,” saka Jundze.

“Bet tas pieprasījums šogad varētu būt vēl lielāks, gan jau vēl nāks klāt. Jo pagājušogad ļoti labi nostrādāja mūsu aģenti. Visās starptautiskajās grāmatu mesēs, pasākumos viņi gāja klāt un teica: „Šī ir mūsu programma, vai jūs interesētu izdot latviešu autorus?” Un izdevēji noticēja. Tagad viņi mūs gāž apkārt, un tagad ir citas ziepes – kā visu šo piedāvājumu labāk apmierināt,” atzīst Jundze.

Daudz kas literāro aģentu rokās

Jundzes pieminētie literārie aģenti ir vēl viena būtiska tēma, bez kuras stāsts par Latvijas grāmatu eksportu nebūtu pilnīgs. Līdzās pašu apgādu darbam Latvijas literatūru ārvalstīs pārstāv trīs aģenti – Vilis Kasims, Džeids Vils  un Žanete Vēvere-Paskvalīni, kura ikdienā dzīvo Itālijā, bet Latvijas Radio izdodas viņu noķert Rīgā. Viņa atklāj, ka šo darbu savulaik sākusi kā brīvprātīgā.

„Šis process ir ļoti laikietilpīgs un darbietilpīgs, tas prasa kvalificētu darbaspēku. Ir daudzkas jāmācās. Mēs sākām no nulles – sākām mācīties, kā jāpiedāvā grāmatas, kādai informācijai ir jābūt svešvalodā. Sapratām, ka nepietiek ar labu angļu valodu, tai ir jābūt ļoti literāri nostrādātai. Sākām piesaistīt redaktorus. Bet tas prasa milzu līdzekļus,” stāsta Vēvere-Paskvalīni.

“Tāpēc varbūt mūs glāba tas, ka kādā entuziasma uzplūdā kā valsts parakstījām līgumu, ka Londonas grāmatu gadatirgū būsim goda valsts jeb, kā viņi saka, „market focus country”. Mums nebija citas izvēles, kā pie visām grūtībām šo projektu turpināt,” saka Vēvere-Paskvalīni.

Viņa zina teikt, ka mazas valodas literatūrai ielauzties Rietumu tirgū ir ļoti grūti. Piemēram, Lielbritānijā tulkojumi kopā veido vien 3% no kopējā daiļliteratūras klāsta.

„Kamēr mums nav neviena Fleminga vai Grišama, literatūra nav komerciāls pasākums. Tas ir valsts goda jautājums,” atzīst Vēvere-Paskvalīni.

“Pašlaik latviešu literatūra [Rietumos] gandrīz nav atpazīstama, bet ir pirmie panākumi. Un es domāju, ka Londonas grāmatu tirgus būs milzu solis latviešu literatūrai. Man ļoti gribētos cerēt, ka mūsu valdība sapratīs, ka šis ir liels darbs un lieli līdzekļi, kas ir ieguldīti un atbalsts būs nepieciešams vēl tālu nākotnē. Un būtu bēdīgi, ja šis būtu īslaicīgs projekts,” viņa piebilst.

Uzsver tulkotāju un redaktoru lomu

Bet kam tad tieši vajadzīgi šie lielie līdzekļi? Protams, izdevēju „ieēdināšanai”, arī gadatirgu iemaksām, stendu īrei… Taču pats galvenais – kvalitatīvam tulkotāja un redaktora darbam, kas literatūru atšķir, piemēram, no mūzikas vai vizuālās mākslas, kas pasaulē iziet bez vārdiem.    

„Bieži vien nevar saprast, vai problēma ir bijusi tajā, ka izdevēji negrib izdot un pirkt šīs tiesības Latvijas autoram tāpēc, ka viņiem nepatīk šis darbs vai tas neatbilst viņu profilam, vai vienkārši tulkojums varbūt nav kvalitatīvs,” stāsta Bodnarjuka-Mrazauskas.

 “Tāpēc tas, ko mēs sistemātiski sākām darīt – mēs no sevis nelaižam ārā nevienu tulkojumu, pat ne paraugtulkojumus, kuriem nav izgājis cauri profesionāls redaktors,” norāda Bodnarjuka-Mrazauskas.

Londonas grāmatu tirgus komanda pašlaik strādā ar pusduci cilvēku, kuri regulāri un kvalitatīvi spēj tulkot latviešu literatūru angļu valodā. Piemēram, Džeids Vils ir Latvijā dzīvojošs amerikānis, Uldis Balodis un Kaija Straumanis – Amerikas latvieši. Tulko arī Ieva Lešinska, Margita Gailītis, Marta Ziemelis. Savam literārā aģenta darbam tulkošanu pievienojusi arī Žanete Vēvere-Paskvalīni. Ļoti no svara ir spēcīgs tulkotāju tīkls, kāds tas ir izveidojies, piemēram, kaimiņos Igaunijā, uzsver Inga Bodnarjuka-Mrazauskas.

„Mēs arī apkopojam datu bāzi ar tulkotājiem, kas mums vispār ir. Ņemot vērā, ka nav bijis tāda uzrāviena kā šobrīd, aug pieprasījums ne tikai tulkojumiem uz angļu valodu, bet arī uz citām valodām. Tāpēc jādomā, kā strādāsim ar šiem tulkotājiem. Jo liela daļa ir tādi, kuriem ir bijusi interese, kādā brīdī viņi kaut ko ir padarījuši, bet tas ir beidzies un kontakts ir pazudis,” stāsta Bodnarjuka-Mrazauskas.

Latvijas literatūra angliski – vajadzīga arī Latvijā

„Pašlaik mums ir pavisam minimāls piedāvājums. „Latvija un karš”, tad grāmata par Latvijas glezniecību…,” stāsta Edgars Lielausis - Rīgas angļu grāmatu veikaliņa „Robert’s Books” saimnieks.

Viņa plauktos latviešu literatūras angļu valodā nav gandrīz nemaz, lai gan meklējot daudzi. „Robert’s Books” iniciatīva iztulkot Vizmas Belševicas „Billi”, par ko Latvijas Radio stāstīja janvārī, raisījusi plašu interesi.

Lielausis uzsver: šāds tirgus – angliski tulkota latviešu literatūra tepat, Latvijā, – ir mazs, bet vajadzīgs, tāpēc viņš cer, ka ar valsts atbalstu ārzemēs izdotie latviešu grāmatu tulkojumi nonāks arī pie viņiem.

„Tas cilvēks, kuram interesē angļu valodā izdots latviešu autora darbs, nonāk līdz mums. (..) Kopš mūsu iepriekšējās tikšanās reizes cilvēki nāk veikalā un prasa: vai ir parādījušies šie darbi? Jo viņi grib sūtīt saviem radiem un draugiem uz ārzemēm. Bet nav,” saka Edgars Lielausis.

To izceļ arī Latvijā dzīvojošais brits Maiks Koljers. Viņš piebilst, ka nācies rakstīt grāmatas pašam, lai citiem ārzemniekiem būtu kāda Latvijai veltīta daiļliteratūra.

„Mans personiskais ieteikums būtu: izdodiet vienu ļoti labu antoloģiju ar latviešu literatūras klasiku, apspriežoties arī ar ārzemniekiem par to, kas viņus visvairāk varētu interesēt; izdodiet vienu mūsdienu latviešu literatūras antoloģiju un vienu dzejas antoloģiju. Manuprāt, tas būtu ļoti saistoši. Jo ārzemniekiem Latvijā ir tik maz ko lasīt no latviešu literatūras! Tas bija viens no iemesliem, kāpēc pats sāku rakstīt grāmatas, kas saistītas ar Latviju. Jo nekā cita jau īsti nebija,” smej Koljers.

Svarīgi “neiekrist” ar īstermiņa domāšanu

Skaidrs, ka latviešu literatūras tulkošanai angļu valodā šobrīd ir tik labi laiki, kādu nav bijis sen un diez vai drīzumā atkal būs. Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze uzskata: svarīgākais valstij būtu kārtējo reizi „neiekrist” ar īstermiņa domāšanu.

„Man šķiet, ka galvenais ir nevis skaisti nostartēt Londonā, pēc tam ir pasaules plūdi, visu aizmirstam un sākam no nulles, bet dabūjam dzīvotspējīgu sistēmu, kas var strādāt arī pēc Londonas,” uzsver Jundze.

“Latviešu literatūras popularizāciju īsti nevar veikt divos gados. Tas process ir garš un laikietilpīgs, un jāstrādā ir ļoti dažādos veidos un virzienos,” viņš piebilst.

Tikmēr Kultūras ministrijas pārstāve Līga Buševica atzīst, ka „šis bija vienreizējs Ministru kabineta lēmums, un finansējums tika piešķirts 2016., 2017. un 2018.gadam, līdz ar to tik apjomīga finansējuma noteikti vairāk nebūs”.

Viņa gan sola, ka KM meklēs iespējas arī turpmāk algot literāros aģentus un kāpināt Kultūrkapitāla fonda finansējumu, no kā ikdienā atbalsta latviešu literatūras tulkojumus.

„Var just, ka šī interese ārvalstīs ir sakustināta. Izdevēji ir ieinteresēti izdot šos darbus, tāpēc man liekas būtiski domāt, lai finansējums šim atbalstam apjomīgākā veidā varētu turpināties arī pēc tam, jo es pieļauju, ka pēc Londonas grāmatu tirgus interese tikai pieaugs,” saka ministrijas pārstāve.

Un nav šaubu, ka Latvijas literatūrai būs daudz ko piedāvāt. Bet kā jebkurā nozarē ar lielu konkurenci un bez lielvalsts priekšrocībām darbam pie tā jābūt ļoti sistemātiskam un pacietīgam.

Stāsta, ka zviedri pie savu detektīvu uzvaras gājiena pasaulē esot strādājuši aptuveni 30 gadu.

Šobrīd arī Latvijai pavērusies iespēja sākt šo ceļu, turklāt paveicies ar aizrautīgiem un nozari pārzinošiem profesionāļiem, kas gatavi to iet. Vai pietiks spēka un apdomas maratonam, vai atkal spēsim redzēt tikai sprinta distances attālumā? Tas paliek atvērts jautājums.