Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs plašāk pazīstams kā dzejnieks. Viņš ir autors tādām dzejas grāmatām kā "Kuozynda" (2005), "Vot taidi vot i batvini" (2006), "Bolti burti" (2011), "Pādi navā svāti" (2020). Viena no autora dzejoļu grāmatām "Bolti burti" saņēmusi latviešu literatūras gada balvas "LaLiGaBa" speciālo balvu, savukārt grāmata "Pādi navā svāti" šogad atrodama Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" nominantu vidū.
"Casnāgu maizeitis" dzejniece un publiciste Anna Rancāne sauc par labu un īsteni dzīvu grāmatu:
"Tādas grāmatas kā Valentīna Lukaševiča "Casnāgu maizeitis" literatūrā nav tik bieža parādība. Latgaliešu literatūrā es pat īsti nevarētu pateikt kādu analogu.
Varbūt to varam salīdzināt ar Imanta Ziedoņa epifānijām, bet varbūt nevajag salīdzināt. Šo grāmatu nevar izlasīt uzreiz vienā piesēdienā. Tā jālasa pamazām, pa guldzienam, kā teiktu pats autors. Tu lasi un saproti, ka tev jāatgriežas vēl, jāpalasa un jāsalīdzina ar to, ko tu pats tajā laikā domāji."
Lukaševiča jauno darbu atzinīgi vērtē un tajā ielūkoties aicina arī literāte Ligija Purinaša: "Viņš ļauj uz dzīvi paskatīties kaut kā citādāk un man liekas, ka tas arī ir tas, ko mēs cenšamies sagaidīt no mākslas vispār, īpaši literatūras." Šo grāmatu literāte vēl jo vairāk gaidījusi tādēļ, ka eseja latgaliski – tas ir kaut kas visai jauns un svaigs: "Es domāju, ka "Casnāgu maizeitēs" katrs lasītājs var atrast kaut ko priekš sevis." Savā ziņā abstrahēšanās no konkrētas laika telpas arī bijis tas, kas literāti uzrunājis.
Eseju krājumā līdzīgi kā kanapē uz viena šķīvja apkopotas 39 garšīgas, aptuveni vienāda garuma esejas, kas iepriekš publicētas drukātajā periodikā un elektroniskajos medijos. Tā redaktore ir filoloģijas doktore, dzejniece un publiciste Ilze Sperga.
Grāmata gluži tāpat kā pats autors ik vārdā nes līdzi vienkāršas patiesības, dzīves gudrības un skaistu humoru bez liekvārdības. Stāsta Valentīns Lukaševičs: "Es pats to ilgi gaidīju, jo vecākā eseja jeb kā teiktu latgalieši – padūmuošona – ir no 2004. gada. Iespējams, novecojusi, grūti teikt. Man patīk gastronomiski salīdzinājumi – varbūt tas ir vīns, kas ar gadiem paliek labāks, bet varbūt tas ir biezpiens, kas pēc divām nedēļām jau ir ar tārpiem."
Runājot par savām esejām, viņš uzsver – autors vienmēr projicē sevi un savu laikmetu:
"Es domāju, ka viss ir pēc patiesiem motīviem, pat ja cilvēks izdomā baikas vai pasakas, vai fantazē, tāpat pēc dziļākās būtības viņš runā par sevi."
Lukaševičs atklāj, ka raksta grāmatu tādu, kāda tā patiktu pašam: "Man nepatīk gari un izstiepti teksti. Šillers Gētem vai Gēte Šilleram savulaik rakstīja vēstulei un vēstules sākumā ir tāds teikums – "Dārgais draugs, rakstu tev vēstuli, laika ir maz, tāpēc rakstu gari." Mums liekas, ka gari rakstīt, tas ir sarežģīti, patiesībā īsi rakstīt, ir sarežģīti."
Citējot autoru: "Katram ir ko pateikt, bet ne katram ir ko pajautāt." Lukaševičs teic, ka viņam pašam pēdēja laikā labāk patīk proza un visticamāk arī viņa nākamā grāmata būs eseju jeb, latgaliski sakot, padūmuošonu apkopojums.
