Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Tēta projekts. Četri stāsti par reemigrāciju

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kāpēc cilvēki melo savām lietotnēm un viedierīcēm?

Laikmets, kur mīlēt kļūst grūtāk. Saruna ar franču rakstnieku Kristofu Onodibio

Laikmets, kur mīlēt kļūst grūtāk. Saruna ar franču rakstnieku Kristofu Onodibio

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Franču iknedēļas izdevuma "Le Point" jeb latviskojot "Punkts" redakcijas ēkas augšstāvā ir plaša, gaiša telpa, ko no visām pusēm ieskauj lieli logi. Te ir pelēki ērti krēsli un dīvāni, zemi galdiņi, grāmatu plaukts, lielos podos lekni zaļojoši telpaugi, āra terase, no kuras paveras skats uz Parīzi. Tā ir pilsētas daļa, ko parasti nerāda pasta kartītēs. Tā ir mazliet citāda, bez ierastā Eifeļa torņa, ar daudzstāvu dzīvojamajiem namiem, moderna, saulaina, vienkārša un joprojām vilinoša.

Ar rakstnieku un žurnālistu Kristofu Onodibio esam apsēdušies zemajos zviļņos, un es izceļu uz galda grāmatu. Viņa grāmatu latviešu valodā. Grāmatai "Ienirt" ir daudzas godalgas, turklāt Franču akadēmijas lielo balvu ieguvis romāns par mīlestību un par laikmetu, kurā, kā sacīts anotācijā - "mīlēt kļūst arvien grūtāk". 43 gadus vecais Kristofs Onodibio ir sarakstījis sešus romānus, saņemot vairākas literatūras balvas.

Franču rakstnieku Kristofu Onodibio Parīzē es uzmeklēju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani pārsteidza un sajūsmināja viņa darbs un es vēlējos satikt cilvēku, kurš to ir radījis, kurš informatīvi bagātīgi apraksta laiku, notikumus un vietas mūsdienās, kurās arī pati esmu bijusi arī kā žurnāliste – Beirūtu, Venēcijas biennāli, teroraktus Parīzē un Briselē. Otrkārt, es vēlējos uzzināt, ko šodien, franču rakstnieka ieskatā, vēl var paveikt literatūra, kad ir tik daudz citu vilinājumu un arī atkāpšanās iespēju.

Lai nepazustu savā dzīvē

Attēlā Kristofs Onodibio
Attēlā Kristofs Onodibio
Esmu tikko atgriezusies no izstādes slavenajā "Orsē" muzejā, kur par godu Baltijas valstu simtgadei izveidota izstāde "Simbolisms Baltijas valstu mākslā". Izceļu no somas bukletu, domājot, ka Kristofu Onodibio, kurš ir izdevuma "Le Point" Kultūras nodaļas vadītājs, tas varētu interesēt. Un viņš jau visu zina. Viņam tāds jau ir. Visu ir izlasījis un grasās izstādi drīzumā apmeklēt.

 

Rakstnieks rudenī grasās braukt arī uz Rīgu, jo Latvijā izdos nākamo viņa grāmatu. "Ienirt" ir pamatīgs izdevums, vairāk nekā 300 lappušu biezs. Atbilstoši tā nosaukumam, tajā tiešām var ienirt, izbaudot valodas un domas dziļumu un autora kultūras, vēstures, literatūras un politikas zināšanas. Neatstāstot saturu, varu vien teikt, ka galvenais varonis šajā grāmatā ir Cēzars, kurš arī ir franču žurnālists tāpat kā Kristofs un, kurš šo darbu velta savam dēlam Hektoram, izstāstot, kādēļ ar viņiem vairs nav kopā apdāvinātā māksliniece, nemiera pilnā spāniete, Hektora māte Pasa. Kristofs Onodibio man atklāj, ka romāns daļēji ir un nav patiesība.

"Es vēlējos, lai grāmata "Ienirt" ir kā muzejs tam visam, ko esmu pieredzējis, piemēram, Beirūtā, kur notiek tieši tas, kas notiek ar galveno varoni, proti, viņa nolaupīšana. Un arī citas zemes, ainavas, piemēram, mākslas biennāle Venēcijā.

Rakstīšana man ir kā orientieris, lai es nepazustu pats savā dzīvē. Mani romāni ir kā nelieli pieredzes ķieģeļi.

Par Cēzaru, galveno varoni, rakstīju jau savā pašā pirmajā grāmatā. Tolaik viņam bija 25 gadi, tieši tikpat, cik man tolaik. Viņš izauga ar mani kopā, satiekot meiteni, draugus. Viņš nav mans dubultnieks. To pat ir grūdi izskaidrot… Viņš ir kā manis paša dzīves turpinājums, taču cauri izdomātam tēlam. Ne viss, kas ir grāmatā, tiešām tā ir noticis, taču es nevaru rakstīt par ainavu, materiālu, mākslas darbiem, par niršanu, ja es pats to iepriekš neesmu piedzīvojis. Tāpēc es vēlējos grāmatā runāt par daudziem un dažādiem dzīves aspektiem, jo tas ir dzīves muzejs," atzīst rakstnieks.

Latviešu valoda un lasīšana

Vaicāju Kristofam, vai viņš, te Parīzes vidū un pasaulē strādājot, zināja, ka viņa grāmata, viņa dzīves muzejs, būs arī latviešu valodā. Un ko rakstniekam nozīmē būt tulkotam izmēros mazas valsts mēlē.

"Jā, protams. Un es biju ārkārtīgi lepns par to. Es daudz nezinu par Latviju, un tādēļ uzreiz pieņēmu piedāvājumu atbraukt rudenī, kad būs iztulkota mana nākamā grāmata, kas ir "Ienirt" turpinājums - diptihs, kā mākslas darbs, kas sastāv no divām savienotām daļām. Ar nepacietību gaidu iespēju satikt latviešus. Mana grāmata ir tulkota vairākās valstīs,

bet latviešu valoda, kad to redzēju, jāatzīst, ir ļoti īpatnēja. Man nav pilnīgi nekādas saprašanas par to, kā tā veidojas, un tas ir ārkārtīgi interesanti.

Grāmata ir vienlaikus moderna un pilna ar mītisku redzējumu. Es nezinu, vai latviešiem tā patika vai ne," atzīst rakstnieks.

Saku franču rakstniekiem, ka latvieši ir ļoti lieli lasītāji un tas ir kas tāds, ko mums nudien nevar atņemt un ir ļoti raksturīgs. Vaicāju Kristofam Onodibio, kādēļ, viņaprāt, cilvēki joprojām lasa, kas ir tas, ko mēs meklējam grāmatās, arī laikā, kad ir tik daudz citu iespēju un vilinājumu.

"Es domāju, ka mēs meklējam pieredzes. Grāmatu lasīšana palīdz iemācīties lietas, palīdz būt daudz precīzākam pašam savā eksistencē. Rakstnieks un filozofs Umberto Eko ir teicis: "Ja tu gribi dzīvot pats savu dzīvi, tad nelasi grāmatas, bet, ja tu gribi dzīvot tūkstošiem dzīvju, tad lasi". Ir grāmatas, kuru varoņi tiešām kļūst dzīvi un īsti. Jūs varat izraudāties līdz sirds dziļumiem par viņu nāvi, lai gan viņi ir izdomājums.

Lasīšana ir kā iekļūšana citu prātos, sirdīs un dzīvēs un iespēja bagātināties no tām. Man grāmatu lasīšana palīdz kļūt labākam, pieredzē bagātākam. Es tajās varu būt jebkas, pat sieviete.

Atceros, kad rakstīju "Ienirt", man bija jākļūst arī par Cēzara sievu Pasu. Visi rakstnieki ir arī lasītāji. Atceros, kad paņēmu rokās grāmatu, kas tapusi piektajā gadsimtā pirms Kristus, es piekļuvu ārkārtīgi spēcīgai pārdomu pieredzei. Vai arī romiešu dzejnieks Ovīdijs, kad viņu izsūtīja no Romas, uzrakstīja fantastiskas poēmas par trimdu, cik grūti ir dzīvot ārpus savas zemes, kā tevi nepieņem, un šodien tas viss atkal ir ļoti aktuāli. Domāju, ka mūsdienu migranti ļoti labi tajās sevi saskatītu. Man lasot ir ļoti svarīga šī enerģijas, laika, pieredzes pārnese," viņš saka.

 

Makrons un Francijas virziens 

Runājot par laiku un laikmetu, mēs pievēršamies arī politikai. Un Francijā par to šobrīd ir grūti nerunāt. Kristofs sarunā arī ieminas, ka labākie valstu vadītāji un politiķi, viņaprāt, vispār ir tie, kuri lasa grāmatas, un Francijā, par kuru viņam ilgu laiku bija nopietnas bažas, šobrīd tā ir.

"Es biju ļoti dusmīgs uz savu valsti, pirms prezidenta vēlēšanās uzvarēja Emanuels Makrons. Es neesmu ideālists, es neredzu Makronu kā mesiju, es neesmu naivs, bet pirms viņa nākšanas pie varas Francija tiešām bija nomākta, depresīva, apsēsta ar nācijas ideju. Protams, es pats esmu francūzis, tomēr tas nav tas, kā to redzu. Mēs esam eiropieši, mēs esam tautu sajaukums. Mīlēt Franciju nozīmē mīlēt arī visu, kas ir ārpus tās. Būt francūzim nozīmē būt ļoti atvērtam.

Pirms Makrona Francijā ļoti spēcīgi uzstājās ekstrēmi labēji spēki, nelaimīgi, pret citiem un Eiropu draudīgi noskaņoti cilvēki. Man tiešām no viņiem bija bail.

Attēlā Ina Strazdiņa un Kristofs Onodibio
Attēlā Ina Strazdiņa un Kristofs Onodibio
Ar Makronu Francijas sabiedrība it kā atjaunoja savas saiknes ar vēsturi, bet ļoti labā veidā, proti, ar to vēsturi, kas nozīmē - citu zemju un cilvēku iepazīšana, atklāšana, savas sirds un prāta atvēršana. Makrons un arī izglītības ministre ir moderni cilvēki, kuri interesējas par tehnoloģijām, attīstību, bet tajā pašā laikā arī par antīko pasauli. Es esmu ar viņiem runājis par to, cik svarīgi ir izstrādāt datoru programmas un tajā pašā laikā prast tulkot no sengrieķu valodas. Prezidentam Makronam personiski vēstures un pagātnes izjūta, tāpat kā kultūra un tehnoloģijas ir ļoti svarīgas. Varbūt mēs atgriežamies apgaismības laikmetā, kad rakstnieki, revolucionārie līderi bija jauni, ironiski, humora pilni, nerātni un labi zināja vēsturi, literatūru.

Viņi vēlējās pārradīt valsti, un man liekas, ka ar Makronu mēs ejam šajā virzienā. Protams, mums ir daudz problēmu, streiku un veco kļūdu, taču mēs esam kļuvuši jaunāki.

Es ļoti ceru, ka gaidāmajās Eiropas Savienības vēlēšanās neatgriezīsies antieiropeiskās strāvas.”

No rīta, kad notiek mūsu saruna, Makrons ir visos medijos, kur iztirzāts un arī asi kritizēts viņa sacītais tikšanās laikā ar valsts reliģiskajiem līderim. Makrons sacījis, ka uzskata - ir jāatjauno valsts un baznīcas saiknes. "Makrons nebija domājis, ka ir jānojauc sekulārās tradīcijas, viņš vienkārši bija domājis, ka sabiedrībā dziļāk ir jāienāk garīgajai dimensijai," saka Kristofs Onodibio.

"Dzīvē šī dimensija ir ļoti svarīga. Nav runa tikai par kristietību vai islāmu. Vienkārši ir ļoti svarīgs garīgums.

Piemēram, ja runājam par varonību. Tā ir ļoti antīka ideja. Tas nenozīmē, ka varoņi ir tikai karā.  Varonība ir arī būt labākam cilvēkam. Makrons, un tas absolūti ir redzams, ir lasījis daudz grāmatu,

gluži kā Francijas premjerministrs Eduārs Filips, kurš nāk no manas pilsētas.  Arī iekšlietu ministrs ir bijušais klasiskās literatūras skolotājs, kultūras ministre – bijusī izdevēja. Es esmu ļoti priecīgs redzēt Francijas varas gaiteņos uz grāmatu lasīšanu orientētus cilvēkus. Tās tiešām ir labas ziņas."

Laiks, kurā pietrūkst mīlestības

Atgriežamies pie Kristofa Onodibio paša grāmatām. Tās pirmkārt ir par mīlestību, un "Ienirt" arī par laikmetu, kurā, kā sacīts anotācijā – "mīlēt kļūst arvien grūtāk".  Vaicāju rakstniekam, kādēļ tā un vai šim laikam tiešām pietrūkst mīlestības. "Jā. Es tiešām tā domāju, jo mēs mīlam šo,” viņš paceļ mobilo telefonu, "un sevi".

"Piemēram, mani ļoti šokē "Instagram". Es arī to lietoju, tāpāt kā citi cilvēki, un daudzi tajā atzīmē "like" jeb "patīk" pogu, īstenībā neiedziļinoties, kas tad viņiem īsti patīk. Bet tā ir savstarpējā apmaiņa – ja es kādu izrādīšu uzmanību, tad saņemšu to arī pretī.
 

Man šķiet, ka mēs esam pārāk pārņemti ar sevi, lai iedziļinātos otra vēstījumā par dzīvi, par daudzām lietām.

Savā grāmatā "Ienirt" es rakstu par ļoti pilnīgi un radikālu mīlestību. Es vēlējos atainot to, kā mīlestība var eksistēt un augt divos tik ārkārtīgi dažādos cilvēkos. Tāpēc grāmatā šis stāsts galu galā tiek izstāstīts bērnam – šīs sarežģītās, bet iespējamās mīlestības auglim."

Uz atvadām Kristofs Onodibio grāmatā ieraksta novēlējumu un autogrāfu. Viņš arī pastāsta, ka ir jauna darba rakstīšanas procesā, bet tam būs nepieciešams ceļojums, kurā viņš dosies kopā ar kādu cilvēku un pētīs viņu šajā vidē.

Bet rudenī Latvija. Latvija, ko viņš ar lielu nepacietību gaida. Vēl viena jauna pietura franču rakstnieka dzīves muzejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti