Labs stāsts bērniem ir labs arī pieaugušajiem. Saruna ar ukraiņu rakstnieci Taņu Postavnu

Jūlija sākumā izdevniecība "Jānis Roze" laidusi klajā ukraiņu autores Taņas Postavnas grāmatu bērniem "Kad es biju lapsa". Kā atzīst grāmatas tulkotāja Māra Poļakova, grāmata ir bijis kā atbalsts ukraiņu izdevniecībai "Vivat", kas sabombardētajā Harkivā spītīgi turpināja strādāt un izdot grāmatas. Tagad Taņas Postavnas stāsts par meitenīti bez vecākiem, bet ar stipru ticību brīnumiem lasāms arī latviešu valodā.

Grāmata aizkustina ar autores prasmi par sāpīgo runāt saudzīgi un spēju iedrošināt būt pašam, neskatoties un neklausoties sabiedrības viedoklī. Stāstu papildina arī mākslinieces Mašas Fojas ilustrācijas, un grāmata lieliski iekļaujas plašajā bērnu literatūras klāstā Latvijā. Jūliju Taņa Postavna pavadīja Latvijā, viesojoties gan Ventspils Rakstnieku mājā, gan Pedvāles Mākslinieku rezidencē. 

Aija Bremšmite: Sveika, Taņa! Kā tu jūties? Kā tev iet?

Taņa Postavna: Šī ir mana otrā intervija angļu valodā, turklāt pirmā reize bija rakstiski, tā kā ir nedaudz satraucoši, bet es jūtos labi. Esmu divas nedēļas pavadījusi Ventspils Rakstnieku mājā, un šobrīd esmu Pedvāles Mākslinieku rezidencē. Ir ļoti labi.

Ko tu dari Latvijā? Vai top kaut kas jauns bērniem?

Patiesībā, jā. Pirms sākās karš, man prātā bija ienākusi viena bērnu grāmatas ideja. Tas ir stāsts par bērniem, kuri no kaut kā slēpjas, no kaut kā ļoti slikta, tāpēc radījuši šī stāsta pasauli. Pirms kara es nezināju, kas īsti ir tas sliktais, domāju – varbūt tā varētu būt kāda slimība, varbūt viens no tēliem manā stāstā censtos izvairīties no šīs slimības. Taču februāra beigās viss kļuva acīmredzami – protams, tas ir karš, tas ir tas ļaunums, no kā bērni bēg un slēpjas šajā pašu radītajā iedomu pasaulē. Tā ir grāmata, pie kuras šobrīd strādāju.

Viesošanās Ventspilī bija ļoti jauka. Tur uzturas daudz autoru, man bija patīkami ar viņiem aprunāties. Šobrīd esmu nedaudz klusākā vietā Pedvālē, kas vairāk domāta vizuālās mākslas pārstāvjiem, bet dažreiz te uzturas arī rakstnieki. Te esmu es un divi mākslinieki no ASV un Grieķijas, ir ļoti klusi, un es nododos rakstīšanai.

Kā ukraiņu bērniem patīk tavas grāmatas? Vai tu saņem atsauksmes par savām grāmatām no bērniem, varbūt arī no vecākiem?

Jā, es saņemu daudz viedokļu un atsauksmju. Interesanti, ka manas bērnu grāmatas ļoti iemīļojuši tieši pieaugušie, daudzi man raksta vēstules.

Kāda lasītāja man uzrakstīja brīnišķīgu stāstu par to, kā viņa pēc manas grāmatas izlasīšanas izlēmusi atrast savu tēti. Tas tiešām ir kas neparasts un pārsteidzošs.

Sākumā es biju ļoti uztraukusies, ka bērniem manas grāmatas, mani stāsti nepatiks, jo šo grāmatu par meiteni un lapsu es centos izdot gadus trīs. Katru reizi, kad es aizsūtīju savu manuskriptu kādam izdevējam, es saņēmu atteikuma vēstuli. Izdevēji taisnojās, ka stāsts ir lielisks, taču pārāk sociāls, pārāk nopietns, sarežģīts un dziļš, un tas viņiem bija liels risks, bailes, ka šo stāstu neizdosies pārdot. Tāpēc es esmu ļoti pateicīga savam Ukrainas izdevējam, kas riskēja un tomēr šo stāstu izdeva. Jā, tāpēc es biju ļoti uztraukusies, kas notiks, ja bērniem grāmata nepatiks. Mums Ukrainā ir tāds kā grāmatu konkurss, balva, kur lasītāji var balsot par gada labāko grāmatu, un to dara tieši bibliotēku lasītāji visā Ukrainā. Mana grāmata "Kad es biju lapsa" pirms diviem gadiem ieguva šo balvu, turklāt tas bija konkurss, kurā par mīļāko grāmatu balsoja tieši bērni. Kad es ieguvu šo balvu, man bija iespēja izlasīt bērnu atsauksmes un komentārus. Tos ar savu roku uz mazām lapiņām bija uzrakstījuši paši bērni. Tur bija simtiem šo lapiņu. Kad es tās ieraudzīju, es sapratu – viss kārtībā, bērniem šī grāmata tiešām ir patikusi. Tā bija lieliska pieredze.

Interesanti, ka izdevēji nevēlējās izdot tavu grāmatu, jo tā, viņuprāt, bija pārāk dziļa un nopietna. Vai tas ir kas īpašs tieši Ukrainas grāmatu tirgum, ka izdevēji baidās bērniem piedāvāt nopietnāku literatūru?

Ja runājam par grāmatu tirgu, par cilvēkiem, kas par grāmatām "balso" ar savu maku, es saprotu izdevēju nostāju, jo es redzu, kā vecāki izvēlas grāmatas saviem bērniem. Esmu pabijusi vietējā grāmatu izstādē, kas parasti Ukrainā ir liels notikums, un esmu novērojusi, kā vecāki ar bērniem pienāk pie grāmatu stendiem un izvēlas grāmatas, kurām uz vāka ir princeses un spīdumi, un briesmoņi. Tas ir tas, ko cilvēki pērk. Tā ir reālā situācija, kas mums ir jāapzinās un jāpieņem.

Grāmata konkurē ne tikai ar citu grāmatu, bet arī ar videospēlēm, ar sociālajiem tīkliem, "Youtube" – tas viss ir par bērnu uzmanību.

Tieši tāpēc es saprotu, kāpēc izdevniecības par konkrētu grāmatu izdošanu domā kā par risku.

Izdot grāmatu par bāreni, par meiteni bez vecākiem, bet nevis vēl vienu stāstu par princesi un spīdumiem – tā ir uzdrīkstēšanās.

Tā kā grāmatniecība, literatūra un lasīšana Ukrainā nesaņem pietiekamu valdības atbalstu, tāpēc situācija ir tāda, kāda tā ir.

Domāju, ka Latvijas grāmatniecībā var saskatīt daudz līdzību, taču es priecājos, ka mums ir izdevniecības, kas nebaidās bērniem izdot dažādas grāmatas, arī tādas, kas runā par specifiskām, smagām tēmām. Es domāju, ka šis process ir arī sabiedrības izglītošana.

Zini, kamēr dzīvoju Ventspilī, man bija laiks apmeklēt vietējo grāmatnīcu un izpētīt latviešu grāmatas. Tās izskatījās lieliski, jums ir ļoti daudz brīnišķīgu bērnu grāmatu. Nav tā, ka es sūdzētos par situāciju Ukrainā, es to saprotu un pieņemu, turklāt pēdējo astoņu gadu laikā tā ir mainījusies ļoti strauji. Mums ir ļoti daudz labu grāmatu, lieliska grāmatniecība, īpaši bērnu grāmatu industrija ir augusi acīmredzami. Mums ir daudz labu autoru, mums ir izdevniecības, kas katru gadu izdod ļoti daudz grāmatu, tas ir liels solis uz priekšu. Pirms 2014. gada neatkarības cīņām situācija bija briesmīga, jo mums bija daudz krievu grāmatu. Pieaugušajiem vispār bija grūti atrast kaut ko lasāmu ukraiņu valodā. Taču pēdējie astoņi gadi ir viesuši pamatīgas pārmaiņas, un mums tiešām ir viss, ko vien var vēlēties gan bērni, gan pieaugušie.

Pastāsti vairāk par ukraiņu bērnu literatūras autoriem! Latvijā mēs zinām Andriju Lesivu un Romanu Romanišinu, kas ir lieli vārdi, pateicoties pēdējo gadu tulkojumiem. Kas vēl ir tāds, ko tu izceltu?

Mana mīļākā ukraiņu bērnu literatūras autore ir Oļa Rusina (Оля Русіна). Viņai ir vairākas bērnu grāmatas, un pēdējā ir izdota pirms mēneša. Tā ir grāmata, ko viņa uzrakstīja pirms kara, bet izdota tā ir tieši tagad. Tas ir stāsts par puisēnu, kurš dzīvo Doneckas reģionā un kurš sadraudzējas ar dronu. Šī draudzība notiek Doneckas kara fonā, un tas ir brīnišķīgs un aizkustinošs stāsts par draudzību. Vēl viņai ir lieliska grāmata "Mia un Mēness aptumsums". Viņas grāmatas man atgādina skandināvu autoru Ulfu Starku.

Taņas Postavnas grāmata "Kad es biju lapsa"

Kādas tendences tu novēro mūsdienu ukraiņu bērnu literatūrā? Tu stāstīji par pēdējo gadu izmaiņām, bet es pieņemu, ka arī šodienas situācija ievieš savas korekcijas.

Pirms sākās karš, situācija grāmatu tirgū un grāmatniecībā kopumā bija viena, bet nu tā atkal piedzīvo pavisam citas pārmaiņas. Pirms kara man likās, ka mūsu bērnu grāmatās trūkst dažādības. Kāda mana draudzene, kura ir ukrainiete, bet viņa vecāki ir no Etiopijas, man reiz pateica tā – Taņa, tu raksti grāmatas, lūdzu, palīdzi man izskaidrot manai meitai, kāpēc viņa nevar atrast nevienu grāmatu ukraiņu valodā par meiteni, kas kaut mazliet līdzinātos viņai. Jā, mums tiešām nav grāmatu par dažādību. Tāpat ukraiņu bērnu literatūrā ģimene allaž ir laimīgā ģimene ar tēti, mammu un bērniem. Tieši tāpēc es uzrakstīju "Kad es biju lapsa", lai izskaidrotu un parādītu, ka

nav nozīmes, vai ģimenē ir tikai tētis vai mamma, vai varbūt tikai vecvecāki. Ikviens ģimenes modelis ir labs, un es domāju, ka tā ir viena lieta, par kuru mums vajadzētu runāt vairāk.

Savukārt tagad, kad Ukrainā notiek karš, es domāju, ka varam gaidīt daudz grāmatu, kas reflektē par karu, par zaudējumu. Ja pirms kara šīs tēmas izdevējiem šķita pārāk smagas, tad šobrīd saprotam, ka bērniem vajag informāciju, lai saprastu vienu vai otru pieredzi, un grāmatas var būt labākais palīgs, kā izdzīvot šo elli. Es domāju, ka mums būs daudz grāmatu par karu.

Es redzu līdzību ar latviešu literatūru, un te liela loma sabiedrībai, tās asajai reakcijai uz dažādu tēmu iekļaušanu grāmatās. Mēs ļoti baidāmies runāt par jutīgām tēmām ar bērniem, slēpjam no viņiem to, ko bērni paši jau sen sapratuši un piedzīvojuši.

Es domāju, cilvēki, jo īpaši bērni, baidās no tā, ko viņi neredz grāmatās. Ja tas ir kaut kas, ko pieaugušie no mums slēpj, tātad tas ir kaut kas biedējošs. Un tas, ko mēs skaidri neredzam un nesaprotam, tas vienmēr ir bailīgi. Tieši tāpēc es uzskatu, ka mums ir jārunā par visu, lai tas vairs nebūtu biedējoši, lai mēs spētu pieņemt cits citu.

Kā ir ar lasīšanu? Vai ukraiņu bērni lasa? Latvijā ir ļoti lielas bailes par to, ka bērni vairs nelasa, ka viņi pavada laiku sociālajos tīklos, telefonos. Kā ir ar ukraiņu bērniem?

Jā, noteikti. (smejas) Es domāju, ka šī ir visas pasaules problēma. Es domāju, ka to, kas tiešām lasa, ir salīdzinoši maz. Tās ir ģimenes, kas radījušas lasīšanas kultūru, tie ir bērni, kuri dodas uz bibliotēkām. Tā kā bibliotēkas, īpaši bērnu bibliotēkas, nesen piedzīvojušas reformu, šī vide bērniem ir sakārtota un moderna, līdz ar to arī aicinoša. Tā ir laba tendence, taču tā joprojām ir ļoti šaura auditorija. Es domāju, ka par lasīšanas paradumu maiņu vai drīzāk ieviešanu jādomā sabiedrībai kopumā, jāveido reklāmas kampaņas, kuras atbalstītu arī valdība. Jā, par šo ir jādomā.

Ko tu lasīji, kad biji bērns?

Šķiet, pirmais, ko es izlasīju, bija Lesja Ukrainka (Леся Українка), kas ir ukraiņu klasiķe. Viņa rakstīja lugas, arī stāstus, bet viņai bija arī bērnu dzeja, kas tad arī bija pirmie teksti, kurus izlasīju patstāvīgi. Šajā dzejā bija ļoti daudz ukraiņu folkloras – nāriņas, raganas un citi brīnumaini radījumi, kas man kā bērnam tajā laikā likās ļoti aizraujoši.

Ko tu lasi šobrīd?

Patiesībā es lasu ļoti daudz grāmatu, kas ir par konkrētu tēmu. Tie nav romāni, bet vairāk tādi kā pētījumi par socioloģiju, filozofiju, moderno kultūru, vizuālo mākslu, arhitektūru. Ļoti daudz visa kā! Šobrīd es lasu grāmatu "Voices Of The Lost", kuru sarakstījusi arābiešu autore, un šo grāmatu es nopirku pirms kara, bet lasu tikai tagad un saprotu, ka tā ir par bēgļiem, par to, kā cilvēki pazaudējuši savus mīļos, dodoties prom no mājām. Vēl es šobrīd lasu grāmatu par vizuālo mākslu.

Kā nokļuvi rakstniecībā? Vai to kaut kur apguvi?

Es rakstu visu savu dzīvi. Esmu strādājusi arī kā žurnāliste, scenāriju autore, esmu daudz rakstījusi visu savu dzīvi. Taču kaut kā īpaši rakstīt grāmatas mācījusies gan neesmu. Viss ir atkarīgs no prakses. Man ir svarīgi rakstīt regulāri, tādējādi ar katru dienu es kļūstu arvien labāka. Es rakstu dienasgrāmatu, dažādus rakstus, scenārijus – tā ir manas dzīves daļa.

Jā, es atradu informāciju, ka tu raksti arī dokumentālo filmu scenārijus. Vai ir kāda līdzība starp bērnu literatūru un dokumentālo kino?

Nē, es to tā nesalīdzinu vai nenodalu. Tas viss ir par labiem stāstiem.

Labs stāsts bērniem ir labs arī pieaugušajiem.

Un nav svarīgi, vai tā ir bērnu grāmata vai pieaugušo. Protams, ne visas pieaugušo grāmatas ir labas un derīgas bērniem, bet ikviena bērnu grāmata pilnīgi noteikti ir arī pieaugušajiem. Jā, man tas viss ir par vienkārši labiem stāstiem, par stāstu stāstīšanu, bet bērnu grāmata atšķiras ar to, ka tās centrā ir bērns. Tā ir arī vienīgā atšķirība, manuprāt.

Kā ir ar nākotnes plāniem? Ko darīsi pēc tam, kad laiks Pedvālē būs beidzies?

Pēc grāmatas prezentācijas Rīgā es došos atpakaļ uz Kijivu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt