Grāmatas autores mērķis bija izstāstīt stāstu nevis par Apgaismības laikmeta dzejnieci un viņas nopelniem, bet gan par to, kā veidojās kādas ļoti īpašas aristokrātes personība. Bērnība – cilvēka svarīgākais posms, kas nosaka visu turpmāko dzīvi, un jaunības pārdzīvojumi – lielākais rūdījums.
Kāda tad bija Elīzas bērnība un agrā jaunība? 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Elīza uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām. Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra. Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.
Liega Piešiņa: Kā jūsu interešu lokā nonāca Elīzai fon der Reke?
Inguna Bauere: Gadījās, ka manās rokās nonāca latviski tulkota Elīzas grāmata "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" ar dienasgrāmatas fragmentiem un piezīmēm. Lielu daļu no dienasgrāmatas viņa pati iznīcinājusi. Tas bija ļoti interesanti no valodas viedokļa, jo šajā galantajā gadsimtā cilvēki gan runāja, gan uzvedās citādi, tāpēc man bija izaicinājums izmantot šo valodu, kādā viņa runājusi, un arī dzīves notikumus attēlot tā, lai var saprast, ka tas bija galantais gadsimts. Elīza bija cilvēks ar savām domām, kuras viņa atļāvās paust, un tajā laikā tas nemaz nebija sievietei tik raksturīgi.
18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību, nevarēja sapņot par mīlestību, par jūtām.
Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Elīza ar to nevarēja samierināties un uzdrošinājās sacelties, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra. Viņa bija interesanta dāma, un tas mani iedvesmoja.
Cik daudz nācās pētīt? Ja tiek pieminēts kāds no grāmatas varoņiem, atsaucēs ir gan šī cilvēka dzīves dati, gan aprakstīta viņa saistība ar Elīzu vai šo laiku.
Daudz laika pavadīts pētījumos, bet tā ir bijis visu manu romānu tapšanā. Varbūt iepriekš nebija tik daudz darbojošos personu, un tad neliku atsauces lappušu apakšā, jo varēja bez tām iztikt. Tajos laikos bija tādi modes vārdi, ko lika visiem pēc kārtas, pie tam vairākus – Johans Frīdrihs Vilhelms, piemēram. Elīze bija Elizabete Šarlote Konstance un tā tālāk. Lasītājam būtu ļoti grūti saprast, ja nebūtu šo paskaidrojumu.
Es apskaužu rakstniekus, kam ir savi vēsturiskie vai literārie konsultanti, kas nodarbojas ar faktu meklēšanu, un rakstnieks var tikai rakstīt.
No otras puses, ir ļoti labi, ka tu pats to visu esi izpētījis. Informācijas meklēšana – tas ir ļoti interesants process, es teiktu, pat interesantāks kā pati rakstīšana.
Grāmatā ir ļoti daudz stāstīts par bērnības periodu, par to, kā tas ietekmē cilvēku un viņa attīstību. Elīzas attiecības ar vecmāmiņu un saviem radiniekiem brīžam ir pat šaušalīgas.
Jā, tā ir. Tu saki "vecmāmiņu" un arī es rakstīju tā, jo Elīza savā atmiņu grāmatā savu mammas mammu dēvē par vecmāmiņu. Bet redaktore teica, ka viņa bija tik briesmīga, ka jāliek vai nu "vecmamma" vai "vecāmāte", bet noteikti ne "vecmāmiņa". Grūti tam noticēt – ja tās nebūtu pašas Elīzas atmiņas, tad varbūt mēs domātu, ka tas ir kaut kas safantazēts. Bet tā tas nav, un tiešām meitenīte no četru gadu vecuma dzīvoja pie savas vecāsmātes, un tur viņai klājās tik traki, ka šodien vecaimātei noteikti būtu sen atņemtas tiesības audzināt. Un vēl māsīca, kura terorizēja mazo meitēnu – man pat grūti iedomāties, ka tā var būt, jo četrgadīgs bērniņš taču ir tik piemīlīgs. Elīzai gāja ļoti grūti, un tas, protams, ietekmēja visu viņas atlikušo dzīvi. Varbūt tas arī radīja spītību un drosmi stāties grūtībām pretī, jo pēc tam, kad viņu pie sevis paņēma audžumāte, viņa redzēja, ka var dzīvot arī citādi. Paldies Dievam, viņai nebija visu mūžu jācieš vecāsmātes mājā, kur meiteni nelaida svaigā gaisā, lai saglabātu bālo sejas krāsu. Viņu bieži pazemoja, rupji uzbļaujot, vai par katru mazāko pārkāpumu lika stāvēt kājās pie krēsla pusi dienas un vairāk, kamēr sabrūk. Auklīte viņai netīšām ar matadatu iedur galvā, tek asinis, bet vecāmāte nevis žēlo, bet nosoda abas ar žagariem. Ir diezgan traki to arī lasīt, bet tā nu tas ir bijis.
Cik lielā mērā, tavuprāt, situāciju ietekmē tas, ka ļoti daudzi cilvēki šajā romānā mirst? Tāda sajūta, ka tie, kas paliek dzīvi, kļūst cietsirdīgi un norobežojas no pozitīvām emocijām.
Domāju, ka tas jebkurā laikā ir atkarīgs no kaut kā cita. Dažreiz ir tā, ka cilvēks, kas pārdzīvojis ļoti daudz bēdu, ir daudz empātiskāks, iejūtīgāks pret citiem. Viņš saprot, kā tas ir un kā tas otrs jūtas.
Elīzas vecaimātei bija stingra nostāja – nav jākreņķējas, jo asaras bojā māgu, izskatu, nervus un visu pārējo. Kas ir, tas pāries un būs atkal citas lietas.
Kaut kādā ziņā tas šķita saprotami, jo viņai pašai arī bija miruši bērni, viņa bija nocietinājusies. Tur ir, ko padomāt, arī par šiem raksturiem un par to, kāpēc un kā viss risinājās. Bet te jau ir tā lieta, ko vienmēr saku – no šodienas viedokļa ir grūti par to spriest. Man ir klusas aizdomas, ka tā bija pieņemts, tas nav nekas ārkārtējs, vienkārši kādam drusku vairāk, kādam mazāk paveicās ar vecākiem vai vecvecākiem.
Kāda bija situācija, kad Elīza fon der Reke šķīrās?
Pirmkārt, viņa tad vēl nebija Elīza, jo šo vārdu viņa pieņēma, kad iznāca pirmais viņas dzejoļu krājums. Es arī romānā esmu likusi kādam varonim teikt frāzi "Jums labāk piestāvētu cēlais Elīzas vārds", radot savu versiju, kā viņa varētu nonākt pie domām par tādu vārdu.
Šķiršanās bija ļoti drosmīgs solis tolaik, jo to neatļāva likums. Ja nebija noteiktu iemeslu, piemēram, viens no laulātajiem nav spējīgs radīt bērnus.
Un tā noteikti bija sieviete, jo tajos laikos vīriešiem šādu nespēju neviens nepiedēvēja. Ja nebija bērnu, tad drīkstēja šķirties. Vai arī, ja kāds bija neglābjami slims, tad arī drīkstēja šķirties. Bet citādi, bez iemesla, kā Elīza to izdarīja – nē. Viņai sirdī, protams, bija iemesls – viņu, septiņpadsmitgadīgu meiteni, izprecināja skarbam, rupjam vīrišķim, kurš bija par viņu piecpadsmit gadus vecāks, lai arī ļoti bagāts.
Viņai, ieraugot Jaunpils zemnieku mājās savam vīram līdzīgus bērniņus, bija kauns. Bet vīrs teica, ka tas ir labi, jo zilās asinis izplatīsies.
Viņai daudz kas no notiekošā bija nepieņemams, viņa arī ļoti daudz lasīja, Jaunpils mūros iesprostota. Tajā laikā lasāmviela no Eiropas bija apgaismības ideju pilna. Jābūt drosmīgam, jo savu likteni, savu tikumu un savus pieņēmumus veido pats. Elīza to uztvēra diezgan burtiski un paziņoja, ka vēlas šķirties. Viņa to arī izdarīja, par spīti tam, ka viņai tas nācās ļoti sūri un smagi, jo sabiedrība bija pret viņu, viņa bija izstumtā, bet viņa savu panāca.
Vai tu gribētu būt Elīzas draudzene?
Domāju, ka nē.
Kāpēc?
Pusmāsa Doroteja viņu raksturo kā eksaltētu cilvēku, kurš ļoti vērsts pats uz sevi, egoistisks. Ļoti mīlēja pakļaut citus savai domai, uzskatīja, ka viņa visu prot un zina labāk. Gan Elīzas, gan Dorotejas rokraksta paraugus aizsūtīju grafoloģei Anitai Millerei, kurai ļoti uzticos, jo viņa par dažiem maniem varoņiem ir izstāstījusi visu ļoti precīzi. Neatklāju, kas tās par personām, viņa tikai saprata, ka tie ir senlaicīgi sieviešu rokraksti. Teicu, ka viņas ir radinieces un vaicāju, kādas viņas bija, vai bija līdzīgas. Maza konkurence viņu starpā noteikti visu laiku pastāvēja – Elīza bija vecākā, bet viņai nepaveicās kļūt par hercogieni, savukārt Doroteja visu laiku uz vecāko māsu skatījās ar greizsirdību, lai gan kļuva par hercogieni. Kaut gan te ir jautājums – kurai vairāk paveicās? Kad Anita atsūtīja atbildi, pēc viņas raksturojuma sapratu – nē, es negribētu būt Elīzas draudzene. Uzreiz grūti pateikt, tieši kādu rakstura īpašību dēļ, bet Dorotejas draudzene gribētu būt, bet Elīzas – nē.
Grāmata rakstīta no Elīzas skatpunkta, un redzam arī viņas pārmetumus Dorotejai.
Jā, tā ir, lai gan Elīza kā hercogienes māsa tika pilnībā nodrošināta, jo no kurienes gan viņai, šķirtenei, tikt pie līdzekļiem. Pārmetumu daudz, piemēram, dzīvesvieta Jelgavas pilī ir par mitru. Viņa visu laiku uzsver, ka tā ir viņas lielā, dārgā māsu mīlestība, bet visu laiku domā par sevi.
Grāmatai ir atvērtas beigas, jo Elīza dodas ceļojumā. Vai esi domājusi, ka varētu arī turpināt stāstu par viņu?
Ja kāds man piešķirtu līdzekļus, lai varētu doties apceļot Vāciju pa Elīzas pēdām, kur viņa dzīvoja, kad bija aizbraukusi ceļojumā… Lai rakstītu par viņas piedzīvoto Drēzdenē, Berlīnē un Parīzē, tas ir jāredz. Otra lieta ir tā, ka diemžēl nepārzinu vācu valodu. Vācijas arhīvos man nav, ko darīt, jo ir vajadzīgs tulkotājs, tāpēc arī nevaru uzrakstīt, kaut arī informācijas man ir ļoti daudz par to, bet turpinājums tāpēc nesekos. Tāpēc es tā viltīgi pabeidzu romānu ar Elīzas aizbraukšanu.
