Ap pusē deviņiem vakarā dzelzceļa stacijā "Rēzekne II", sagaidot vakara vilcienu Rīga–Zilupe, sākās konkursa "Latgales prozas lasījumi" noslēguma pasākums. Aicinot arī atbraukušos vilciena pasažierus pievienoties, lai klausītos prozu latgaliski, stacijas zāle bija pārtapusi par istabu ar gultu un televizoru, tā radot māju sajūtu.
Šogad konkursā piedalījās 16 prozas autori, rakstot gan latviešu literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā. Atnākušajiem un atbraukušajiem dzelzceļa stacijā bija iespēja dzirdēt trīs labākās konkursa dalībnieces – Egitu Kancāni un Aigu Bokanovu attālināti un klātienē – Anneli Slišāni, kas konkursā piedalījās trešo reizi un jau trešo reizi žūrijas vērtējumā ieguva pirmo vietu.
"Es biju nolēmusi šogad nepiedalīties. Pēdējā brīdī tomēr iesūtīju darbu, domājot par māju, ka māja, iespējams, ir tur, kur esmu es. Ka tā nav fiziska, bet to ved uz Rīgu vai uz Ameriku, vai vienalga, kur dzīvo, māja ir tur, māja tādā filozofiskā nozīmē," pastāstīja autore.
Dzelzceļa stacija kā vieta, kur patverties literatūrā, Annelei Slišānei šķiet interesanta: "Man ļoti patika, bet es biju iedomājusies, ka būs tā, ka es lasīšu un cilvēki vienaldzīgi ies garām, piemēram, kādi piecdesmit. Un tad man likās, ka tā būtu laba sajūta, ka tu lasi un mēģini viņus uzrunāt ar tekstu."
"Vienkārši negaidīti! Man šī bija kultūras diena, jo es biju aizbraukusi uz Jāņa Lancmaņa izstādi Rīgā, tagad atbraucu un turpinājums – mājas vieta," teic viena no pasākuma apmeklētājām Astrīda, kas, izkāpjot no vilciena, izmantoja iespēju baudīt kultūru. "Mēs esam atkal atļāvuši Latgalē vairāk atmodināt to vietējo izjūtu, kā šodien bija – mājas sajūta. Tas ir tik svarīgi, ja cilvēkiem ir šī mājas sajūta. Un es to jau senāk sajūtu, kad es pati nedzīvoju Latgalē, pirms gadiem 30 es redzēju, ka latgalieši viņi viens otru pazīst, Rīgā parunā latgaliski, un viņiem ir sava kopības sajūta."
