Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares eksperti: Nepieciešama lielāka vienotība un saskaņa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem un 1 mēneša.

Šonedēļ tiek atzīmēta Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) 20 gadu jubileja. Turpinot sarunu ciklu ar dažādu nozaru ekspertu komisiju dalībniekiem, par darbu un pieredzi literatūras nozares projektu vērtēšanā uz sarunu aicināta literatūrkritiķe, tulkotāja un Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle Ieva Kolmane (viņa strādājusi divos VKKF ekspertu sasaukumos) un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, kurš eksperta pienākumus beidza pildīt šī gada februārī.

Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem

Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.

Darbs VKKF ekspertu komisijā nozīmē ļoti daudzus projektus, kuri ir jālasa un jāizvērtē. Vienlaikus arī jums pašiem šis bija kā projekts: ir jāpakārto sava ikdiena, jāveido citāds ikdienas ritms. Vismaz uz kādu laiku.

 

Mārtiņš Kaprāns: Mani deleģēja [Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas] institūts, tā ka kopumā nebija tāda sajūta kā baltajam zvirbulim, jo ar vairākiem ekspertu komisijas kolēģiem jau biju sastrādājies pētniecības procesā, ticies konferencēs, viņi man lielā mērā bija zināmi. Bet tad, kad aizdomājos – o, literatūras nozare – un paskatījos iepriekšējo ekspertu paneļu sastāvu, likās, ka es tā īsti varētu arī neiederēties. Jāatzīst, es pats sev – un arī kopējā latviešu literatūras telpā – nesaistos ar literatūru. Būtībā vienīgā nelielā saikne ir bijusi literatūras kritikas laukā. Bet kaut kā laika gaitā es to visu “sagremoju”, un, jā, tev ir taisnība – kaut kādā ziņā tas tiešām bija izaicinājums, arī no [personīgās] identitātes viedokļa. Esmu vairākkārt piedalījies projektu vLU Literatūras, folkloras un mākslas institūtsērtēšanas konkursos, bet tie tikai daļēji ir bijuši saistīti ar kultūru, līdz ar to bija interesanti salīdzināt VKKF projektu konkursu ar manu agrāko pieredzi.

Ieva Kolmane: Nu, man jau tā bija īstākā nozare laikam (smejas). Krietni pirms tam es biju praktizējusies Kultūrkapitāla projektu rakstīšanā. Man liekas labi, ka diezgan daudzi eksperti pazīst drēbi no abām pusēm un paskatās, kā ir būt vērtētājam. Ļoti līdzīga prakse ir darbs dažādās nozaru balvu žūrijās, tur jāatrod līdzīgs konsenss un argumenti, arī jāvērtē darbi dažādos aspektos. Man liekas, vieglāk šajā jomā vienmēr ir tiem speciālistiem, kuri strādājuši ar studentiem. Jo arī tur rodas darba vērtēšanas iemaņas, un tās šajā gadījumā vienmēr nāk par labu. Es VKKF “nodienēju” divus termiņus dažādās kompānijās, jo arī termiņa vidū mēdz pamainīties ekspertu sastāvs.

Tas, uz ko cerēju un kas ir arī piepildījies, un, manuprāt, tā ir labā prakse – ka tu esi zināmu laiku lietas kursā par to, kas notiek nozarē. Un vēl tā ir strādāšana kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir interesanti kopā strādāt.

Mārtiņš Kaprāns un Ieva Kolmane
Mārtiņš Kaprāns un Ieva Kolmane

VKKF projekti ir šāvieni dažādos virzienos, un arī pārstāvētās mākslas formas ir ļoti dažādas – teātris, kino, vizuālā māksla un tā tālāk. Bet literatūra ir gan teksts, kas ir pieteikums, gan teksts, kas ir pats projekts. Tas kaut kādā ziņā sanāk dubults slogs: tev ir jāizlasa iecere, un tad jāizlasa arī pats manuskripts, līdz ar to tā sanāk diezgan liela teksta gūzma.

Ieva Kolmane: Varētu padomāt, ka mēs neprotam lasīt.

Nē, nē, jūs protat, vienkārši šajā gadījumā iztrūkst tādu ilustratīvu piemēru, kā, teiksim, filmu nozarē, kur projekta iesniedzēji mēdz tam pievienot klāt filmas fragmentu vai treileri. Jūsu gadījumā tas gandrīz vienmēr ir tikai teksts.

Ieva Kolmane: Protams, tā ir tā specifika. Jāņem vērā, ka ne visi labu tekstu rakstītāji spēj uzrakstīt arī labus pieteikumus. Var redzēt, ka, lūk, šis talantīgais dzejnieks savu mūžu nav iedomājies apmeklēt kādus projektu rakstīšanas kursus vai pajautāt padomu zinošākam kolēģim. Tajā pašā laikā – ir profesionāli pieteikumi un vājš teksts, tā arī mēdz būt.

Mārtiņš Kaprāns: Nu, atceroties labo un slikto projektu īpatsvaru, es vispār domāju, ka ne jau paši literāti tos raksta. Mums ekspertu komisijā bija iespēja redzēt, teiksim, TOP-5 Latvijas izdevniecības. Dažās ir cilvēki, kas māk rakstīt, bet ir citas, lielas un nopietnas, kur nav cilvēku, kas spētu uzrakstīt kvalitatīvus, sistemātiskus projektus. Var just zvaigžņu slimību šad tad. Nu, varbūt ne gluži slimību, bet ir tās dažas lielākās zvaigznes un... Paga, zvaigznes ir vīriešu vai sieviešu dzimtē? Vai abējādi?

Ieva Kolmane: Abējādi.

Piemēram,“Mārtiņš ir zvaigzne”.

Mārtiņš Kaprāns: Ā, un ir “zvaigznis”...

Nē, “zvaigznis” diemžēl nebūs.

Mārtiņš Kaprāns
Mārtiņš Kaprāns

Mārtiņš Kaprāns: Nu labi, tātad ir tādas zvaigznes, kuras tiešām, iespējams, pamatoti sevi augstu vērtē. Un tad arī tie projektu pieteikumi aptuveni tādi nāk: “Te es esmu, te ir mana ideja, un pamēģiniet tikai kaut ko vispār pateikt!” Dažkārt gadās visai atklāti izteikts brīdinājums: “Nu, ja tur nebūs...”  Kas, protams, ir diezgan uzjautrinoši. Divus gadus šajā ekspertu komisijā esmu redzējis tos cilvēkus, kā viņi tur cirkulē apkārt ar, starp citu, labiem darbiem. Bet tas arī viņiem liek domāt, ka “te jau ir pilnīgi garantēts”, “te jau nu jābūt”. Tad viņi arī tā sāk justies, ka ar to līdz pusei aizrakstīto A4 lapiņu visiem būs skaidrs, ka te kvalitāte garantēta.

Un mēs nonākam pie jautājuma par to, kā iespējams pildīt VKKF eksperta funkcijas salīdzinoši šauras radošās sabiedrības ietvaros. Katram šādas pārliecības īpašniekam taču ir vēlme noskaidrot, saņemt atbildi pa īstam, kāpēc iesniegtais projekts nav atbalstīts.

Ieva Kolmane: Ir bijušas skumjas, neizpratne. Par to vairākkārt ir runāts, ka svarīgs ir tieši pamatojums, ar kādu projekts noraidīts.

Vairumā gadījumu visbēdīgāko iespaidu atstāj atbilde, ka “nav aktuāls”. To autoram ir ārkārtīgi grūti uzklausīt. Kaut gan no VKKF puses nav citas iespējas, kā vien iedot kādus trīs formulējumus.

Mārtiņš Kaprāns: Laikam tas formulējums bija “mazāk aktuāls”.

Ieva Kolmane: Jā, jā, tas jau tāds mīkstināts variants. Bet arī to autoram ir grūti dzirdēt un pieņemt. Cilvēki, protams, dažreiz prasa sīkākus paskaidrojumus, bet tu nevari pateikt, ka “visiem naudas nepietika”. Tu nevari teikt, ka “šoreiz bija ļoti daudz līdzīgu projektu”. Ir bijušas saasinātas reakcijas, jā. Bet nav iemesla, lai neiesniegtu savu projektu vēlreiz.

Mārtiņš Kaprāns: Saskare ar aso reakciju uz negatīviem lēmumiem man bija neliels šoks. Es pirms tam esmu bijis, teiksim, iepirkumu komisijās, kur varu vilkt kaut kādas paralēles. Tur ir pierasts – ja ir runa par lielām finansēm, konkurenti, kas nav dabūjuši to iepirkumu, uzreiz sūdz tiesā. Bet VKKF gadījumā... Ka pauž neapmierinātību caur kaut kādām trešajām pusēm – tas vēl normāli, bet, ka ir piepeši zvans draugam un zvans vēl vienam draugam... Jā, reakcijas ir ļoti dažādas, bet vai ir vērts reaģēt zem savas pašcieņas? Tas man likās ļoti dīvaini. Es gan nesaku, ka tā bija mana konkrētā sasaukuma specifika, vienkārši sapratu, ka laiku pa laikam tā notiek.

Ieva Kolmane: Esmu pieredzējusi, ka cilvēki, kuri ir saņēmuši, viņuprāt, nepamatotu projekta noraidījumu, ļoti dusmīgi publiskajā telpā pauž savu sašutumu. Tiek rakstīts arī ne mazums sūdzību, to jau vislabāk zinās Edgars Vērpe. Šajā ziņā viņš ir tāds “buferis”. Bet tad vienā jaukā brīdī šāds sūdzību rakstītājs piekrīt strādāt VKKF kā eksperts. Viņam ir apjausma, ka viņš nu nāks un ieviesīs kārtību.

Mana vēlme būtu izveidot sarakstu ar šiem sūdzību rakstītājiem un ļaut katram no viņiem kādu laiku pastrādāt par VKKF ekspertu.

Kā vingrinājumu.

Mārtiņš Kaprāns: Man patika, kā jauno ekspertu sagatavošanas seminārā Edgars Vērpe teica – katram, kas darbojas nozarē, vajadzētu vienu reizi būt šajā ekspertu komisijā. Bezmaz vai piespiedu kārtā! Jo tas tev lielā mērā ļauj saprast otru pusi un samazina vēlmi demonizēt vērtētājus. Ieraudzīt, ka tā patiešām ir – uz vienu eiro, pārnestā nozīmē, pretendē četri projekti, un ir tas pieprasījums lielāks nekā pieejamās finanses. Ka nāksies atbildēt “nav aktuāli” pat tad, ja īstenībā “būs aktuāli”. Varbūt radošam cilvēkam ir grūti pierast pie tik šaura vokabulārija, varbūt ar šiem skaidrojumiem “nav aktuāli” vai “mazāk aktuāli” nepietiek. Varētu rakstīt izvērstāk, bet tas no komisijas prasītu pavisam cita apjoma darbu. Un nav jau tie izvērstie skaidrojumi nevienā citā konkursā arīdzan – piemēram, Mediju atbalsta programmā arī nē.

Ieva Kolmane: Cita veida bēdas ir ar projektiem, kuri tiek noraidīti ar skaidrojumu “nekorekta tāme”. Dažreiz ir žēl.

Kas jums pēdējā laikā ir sagādājis personīgu prieku, runājot par atbalstītajiem projektiem?

Mārtiņš Kaprāns: Nu, man bija savi privāti uzstādījumi, es domāju, katram ekspertam tādi ir. Cits varbūt grib tieši jaunos dzejniekus atbalstīt, citam atkal ir svarīgs atbalsts tulkotajai daiļliteratūrai.

Man ļoti svarīga bija literāru procesu decentralizācija, lai notiktu dažādi pasākumi ārpus Rīgas. Tas, protams, ir izaicinājums. No vienas puses, tie projekti varbūt nav paši kvalitatīvākie, bet apziņa, ka idejas vārdā esi palīdzējis notikt kaut kam vietā, kur nekas tik bieži nenotiek, tomēr stiprina.

Daudz nopelnu ir mazajām lauku bibliotēkām, kuras organizē pasākumus. Tur var redzēt, kuras domā formulveidīgi – o, nu, uzaicināsim kārtējo reizi kādu parunāties, un kuras jau mēģina domāt plašāk. Man prieks, ka šo savu nostāju redzēju realizējamies.

Ieva Kolmane
Ieva Kolmane

Ieva Kolmane:

Man savukārt prieks par to, ka esam spējuši noturēt ilgtermiņa aktivitātes – Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, Dzejas dienas, Baltvilka balvu.

Ne reizi vien ir spriests par to, vai tas būtu VKKF uzdevums. Tiešais. Bet tas ir arī jautājums par to, kā Kultūras ministrija ar VKKF sakārto savas lietas, ar kādu finansējumu vēl ministrija būtu spējīga nodarboties. Tiek spriests arī par to, vai literatūras nozarē nevajadzētu kādu virsorganizāciju, lai visi lielie projekti satecētu turp un atslogotu kultūrkapitālu. Juridiski atbildīga organizācija, tā kā Nacionālais Kino centrs, piemēram. Un VKKF finansējums attiecīgi paliktu patiešām radošajiem projektiem. Kad sabruka Latvijas Literatūras centrs, valstiski svarīgās lietas kā grāmatu tirgi, finansējums ārvalstu izdevējiem, kuri izdod latviešu oriģinālliteratūru, un tā tālāk – tas viss tika sadalīts starp dažādām organizācijām, kas to bija gatavas uzņemties. Piemēram, Latvijas Grāmattirgotāju asociācija paņēma savā aizgādībā grāmatu tirgu. Ja vienā brīdī būtu parādījies kāds spēlētājs, kurš būtu varējis aizvietot Latvijas Literatūras centru ar visām tā funkcijām... Bet tā nenotika, un tāpēc ir notikusi decentralizācija, kā, tu, Mārtiņ, norādīji. Šie ilgtermiņa projekti, manuprāt, noslogo kultūrkapitālu. Igaunijā kopš Padomju Savienības sabrukuma “Vikerkaar”, viņu analogs mūsu kādreizējam “Karogam”, un kultūras laikraksts “Sirp” arī ir šādi ilgtermiņa projekti, bet tie abi ir zem Kultūras ministrijas. Viņiem nav jāuztraucas par to, ka varbūt pēc trim, četriem mēnešiem finansējuma piepeši nebūs vispār.

Mārtiņš Kaprāns: Viens VKKF atslogotājs ir Mediju atbalsta fonda līdzekļi, kurus ar Ministru kabineta lēmumu pārvalda Kultūras ministrija un kas kopumā sastāda aptuveni miljonu eiro. Šos līdzekļus administrē Sabiedrības integrācijas fonds. Es daudzreiz projektu konsultācijās esmu jautājis projektu iesniedzējiem, kas nodarbojas ar izdevējdarbību vai atbilst medija idejai, kāpēc viņi nesniedz pieteikumu šī fonda konkursam. Bieži vien saņemu atbildi: “Jā, bet kur tad ir garantija, ka mums iedos...” Nu, lūk! Bet uz VKKF jau ir droša, iemīta taciņa! Bezmaz – noliksi galvu uz pleca, paraudāsi, un iedos.

Mārtiņš Kaprāns un Ieva Kolmane
Mārtiņš Kaprāns un Ieva Kolmane

Ieva Kolmane:

Man ļoti gribētos, lai literatūras nozare būtu saliedētāka, vienotāka. Jo ir vieglāk panākt kaut ko kopīgiem spēkiem. Tā vienotība vēl ir svarīga, jo VKKF kontekstā Literatūras nozare ir diezgan specifiska.

Jo ir priekšstats, ka rakstnieka darbā ir mazāk izdevumu nekā gleznotājam, mūziķim vai kinorežisoram, piemēram. Jo neko daudz jau viņam tur nevajag! Līdz ar to finansējums nozarei ir mazāks, un cīņa vienmēr ir par to, lai tik iesniedz vairāk projektu, jo nākamais piešķīrums būs atkarīgs no tā, cik daudzi projekti tiks noraidīti. Jo tad tas būs arguments, ka, lūk, vajag lielāku finansējumu. Nozare ir diezgan mazizglītota par savām tiesībām. Daļa ir gatavi strādāt arī par velti, nezina, kādus līgumus slēgt ar izdevējiem, trūkst praktisko iemaņu, kā tikt galā ar fondiem, ar Valsts ieņēmumu dienestu. Bet tas jau ir Rakstnieku savienības uzdevums, to izdzīvošanas un labdzīvošanas pratību nozarē veicināt.

Mārtiņš Kaprāns: Skanēs politiski, bet nozares iekšienē ir svarīga vienotība un saskaņa (visi smejas).  Šos divus gadus ekspertu komisijā mani pārsteidza, ka mums kaut kā viss notika ļoti lietišķi. Es pirms tam biju iedomājies – ai, kā viņi visi tur tagad plēsīsies, jo katrs jau grib to segu uz savu pusi pavilkt, bet saskaņa veidojās. Protams, viedokļi atšķīrās, nebalsoja jau par visu vienādi. Līdz galam jau saskanīgumu laikam nav iespējams gūt, jo nozarē darbojas ļoti dažādu vecumu un pieredžu literāti, un katram ir arī sava profesionālā interese. Un ne tikai rakstnieki vien, piemēram, tie paši bibliotekāri, viņi taču arī konkurē uz šo finansējumu!

Bet ir vērts meklēt solidaritāti, īpaši tad, kad jāpalīdz kādam, kurš pats to vairs tik labi neprot vai arī īstenībā nekad nav pratis.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti